sēņu laikā nesēņo

Ne velti šī bloga nosaukums ir tieši tāds, kāds tas ir. Tas, ka kādu laiku korī Sōla paņemts mākslinieciskais pārtraukums, nemaina to, ka šis ir, bija un būs mans mīļākais koris sirdī, dvēselē un visur citur, kur vien var iedomāties! Paldies diriģentam, kurš reiz mani uzņēma šai kolektīvā un ieveda superpasaulītē, kurā smelties tik daudz mūzikas, iedvesmas, dzīves priecāšanās prasmes un satikt tik daudz lielisku cilvēku! Un paldies šim pašam diriģentam un Madarai par tik lielisko sajūtu, kura radīja Stokholmu šovakar par tik latvisku un Sssōlīgāku pilsētu! Man ir prieks, ka pazīstu tik uzņēmīgas un ambiciozas personības, un turēšu īkšķus, lai plāni, kas saistās ne tikai ar šīvakara jauko kompāniju, bet visu Sōlu nākamvasar vainagojas ar izdošanos!:) Lai skanīgi mēģinājumi!
Mani kormēģinājumi pagaidām ir visai komiski...nu vajag man tipiskam latviešu pārstāvim to kordziedāšanu. Varbūt nosaukšu to drīzāk tā - esmu vēl ceļā uz savu kolektīvu šeit, Zviedrijā. Par tuvākajiem koncertiem došu ziņas - pagaidām plānotājā tādu nav...
Citādi esmu absolūti iekļāvusies studentu plūsmā. Pēc lekcijām karoju (nu labi, skrienu), lai iegūtu labāko vietu bibliotēkā, jo studētgribošo tiiiik daudz, ka vietas pēcpusdienās visiem pat nesanāk... Atmosfēra studijām ir vienkārši neaprakstāmi fantastiska un motivējoša! Pat nesaprotu, kā reiz Latvijā to augstskolas apmeklēšanu reiz varēju nosaukt par studijām...nu patīk man šeit!!!
Vienīgais, kas nu rītos liek saraut snīpi, ir patiesi aukstais laiks...bet nu aptinu šalli, atceros, ka esmu ziemeļos, skrienu garām baraviku mežam, tās pat neievērojot, un, steidzot skolas virzienā, ienirstu kafijas smaržā...kas, kas var būt labāks par šo dzīvi!?

Pirmā pusīte ārpus LV

Beidzot pievarēts arī pirmais pusmaratons sacensībās Zviedrijā. Kā jau pirmo reizi ārpusē - sajūtas īpašas! Tik daudz skrējēju (12'000), 8 starta koridori, miljons aktīvu un priecīgu līdzjutēju (labākie divi, protams, no Latvijas), gandrīz 100% perfekta organizācija...un tiiiiik saulaina diena! Varat vien iedomāties uz kāda endofrīna viļņa šobrīd atrodos!
Nu klusais mērķītis jau vienmēr tādam skriešanas amatierim kā es ir noskriet savu personisko rekordu. Vienalga, kurā vietā, bet kaut par sekundi uzlabot to laiku...nu neizdevās šoreiz. Bet vienalga esmu priecīga. Kopumā mans visu laiku otrais labākais rezultāts (1.47.46), 2 minūtes labāk nekā pavasarī Rīgā un līdz personiskajam rekordam nieka trīs minūtes. 497. meitene no 3648 meitenēm, savā vecuma grupā 348-ā, vidējais ātrums 5.07 min/km. Ņemot vērā vēl kalnu lejas, kādas Latvijas trasēs ir stipri mazāk, esmu patiesi priecīga! Pirmo reizi izskrēju trasi ar pulsometru, mazliet sašokējos, ka vidējais pulss bijis 184 sitieni/minūtē...nu traki netrenēta joprojām tā mana sirsniņa. Bet vismaz uztrenēta uz baudīšanu - kaut kā liekas, ka īpaši ātrāk arī nekad neskriešu, bet toties ar kādu kaifu uztveru to iespēju kopā ar tik daudz citiem aktīvistiem baudīt mūsu svētkus!:)

Vai ir dzīve pēc?...nu ir!

Ciemošanās ārzemēs paskrējusi tiiik ātri, ka pat acis nepamirkšķināju...vai drīzāk neaizvēru, jo šīs 2.5 dienas izvērtās par ballīšu virpuli, kurā miegs jau nu ir pēdējais, par ko rūpēties...
Ziniet, esmu tomēr tas citiem uz nerviem krītošais eksemplārs, kas raud pie katra mazākā emocionālā stāvokļa, ārpus dzimtenes kļūst home sick un nekaunās to parādīt arī citiem...Droši vien uz tā milzīgā gaidīšanas viļņa, viss šis laiks pavadīts nemainīgā smaida stāvoklī. Latvijas meži un āres, nolaižoties lidostā, liekas skaistākie pasaulē. Ģimene - pati lieliskākā pasaulē, gatava pakārtot it visu, lai palīdzētu samendžēt visu to, ko biju saplānojusi paspēt. Mani dziedošie draugi tikpat dziedoši un enerģijas pilni, kā allaž, ieskandinot Torņkalna baznīcas sienas un kāzinieku sirdis.

 Manas ži-fē j-kundzes tikpat spridzīgas kā allaž. Mans draudziņu superpāris vēl vienotāks kā allaž-nu jau arī uzvārda ziņā.

 Mazā, mazā Rīgā-tāda nu tā kļuvusi manās sajūtās, bet vēl mīļāka un omulīgāka nekā iepriekš. Un manas mājas, mana dzimtene - nemainīgi tur - Latvijā! Paldies Jums visi, kurus satiku un kurus arī nepaspēju satikt!
Vienīgais skumīgais mirklis tai svētdienas rītā, kad brīvprātīgi piespeidu kārtā tiec iesēdināts mašīnā, kas ceļo uz lidostas pusi...lai atkal birtu asaras kā pupas un nesaprastu, kamdēļ jābrauc prom no tās vietas, kur jūties tiiik laimīgs! Likās, ka lidostas un ostas ir tās vietas, kuras sākšu ienīst, un zinu, ka šī sajūta nemainīsies nekad, lai cik miljons reižu nāksies piedzīvot šo atvadīšanās mirkli. Bet dzīve turpinās. Ir labi tur, kur mēs ESAM, jo arī šeit, Zviedirjā, jūtos brīnišķīgi!:) Turklāt-paldies arī visiem īkšķu turētājiem. Pirmajā eksāmenā esmu aizstāvējusi sevi godam un zviedru valodas kursus apmeklēšu jau advansētākā līmenī par iesācējiem. Life is a miracle!:))
P.S. Bilžu birums pagaidām vēl jāuzgaida, bet noteikti padalīšos, ņemot vērā fotogrāfa neaprakstāmo talantu, kurš iemūžināja mirkļus!;)

Study hard & have fun!

Mana iepazīšanās ar universitātes sistēmu Zviedrijā Tevi, lasītāj, droši vien vairs nepārsteigs, jo, kā allaž rakstu: kā man patīk zviedri!!! Beidzot klāt arī nedēļa, lai vērtu vaļā Aulas durvis un sāktu saprast, kur tad īsti esmu iegrābusies...
Šodien šķita, ka noteikti neesmu izvēlējusies pareizo studiju programmu. Tā vietā, lai studētu matemātiku, vajadzētu ķerties klāt pie menedžmenta, jo vēlētos kļūt par studentu apvienības galveno koordinatoru Latvijā, lai saorganizētu tik lielisku internacionālo studentu uzņemšanu, kāda tiek veidota šeit.
Neskatoties uz to, ka apmēram 4000 studentu (!!!) joprojām nav, kur dzīvot (kārtējais apliecinājums, kādā laimes krekliņā dzīvoju, jo šais četros tūkstošos neiekļaujos), ikviens var sajusties gaidīts un aprūpēts. Tik daudz informācijas stūru un pretimnākošu darbinieku, speciāli organizētas ekskursiju tūres, mentoru programmas, busu tūres uz IKEA, lai "nabaga" studenti, kuriem izdevies tikt kopmītņu gaiteņos, varētu radīt savu ikdienu kaut nedaudz krāsaināku. Lielajā info dienā nepārtraukta kurlmēmo tulku klātbūtne-tas ir fantastiski, kā viņi nodrošina augstākās izglītības pieeju ikvienam! Tā jau lielo satraukumu par visu nezināmo, kas sagaida, zviedri lieliski prot pārvērst fantastiskos svētkos un eiforijas vilnī. Protams, viņi domā arī par nākotni un laikus brīdina par garastāvokļa sinusoīdas kritumu, kas gaidāms, kad viss sāks apnikt, un par "briesmīgajām" zviedru ziemām un to, ka ziemā tumšs paliks jau 4os, un steidzami informē par psihologu, bet "ballīšu pārkarsušajiem" par tuvāko mediķu telefonu numuriem, kuri grūtos rītos būs gatavi palīdzēt ar vitamīniem bagātu ābolīti...nu ziniet! Lielākā daļa info man vairs nebija jaunums, pateicoties vērtīgajai vasaras pieredzei, tomēr ar tādu baudu ļāvos būt par muļķa nezinīti, kam visu vajag izstāstīt...
Jāatzīst, ka nu gan mana vasaras ballīte galā. Nākamnedēļ sākas mācības, no kurām, protams, esmu jau paspējusi sabīties. Visi profesori izskatās un izklausās tik pārgudri, bet vēl pārgudrāki liekas mani kursabiedri...un! Nākamnedēļ mans pirmais eksāmens! Turiet īkšķus!

Kā priekos, tā bēdās...

Ar šo vēlējos vien nosūtīt sveicienus visiem maniem draugiem, kuri šogad jau paspējuši vai tūlīt, tūlīt iestūrēs laulību ostā. Un, protams, kā paldies, ka ir lielisks iemesls, lai veselas 2 dienas pavisam drīz ciemotos arī Latvijā!:)

Nezinu, vai tā trāpījies tikai man, bet tieši šis gads ir iezīmējies ar nepieredzēti lielu kāzu atzīmēšanas gadu: manu draugu lokā veseli 7 pāri! Protams – skumji, ka nevarēju un nevarēšu būt kopā ar Jums šajos svētkos, bet no sirds priecājos, ka neiet jau mūsu valstiņā tik slikti. Dzīve iet uz augšu, bikses krīt uz leju, bet galvenais, ka spējam dzīves virpulī atrast prieku, draudzību un mīlestību! Priekā!:)

Gēteborgas spaidi-iespaidi

Tā nu vasara pamazām ieripo noslēguma tūrē. Arī ļaužu plūsmas vasaras mājās sarūk arvien krasāk, kas rada mazliet sentimenta sajūtu, bet no otras puses devusi mūsu trijotnei (Lottai, Lokem un man) brīvu nedēļu pirms skolas sākuma nākamnedēļ, lai apciemotu Gēteborgu.
Ir ļoti grūti salīdzināt un izvērtēt, kura no līdz šim iepazītajām pilsētām Zviedirjā patiktu vairāk-katrai sava rozīnīte. Gēteborgas pievilcība slēpjas tās pilsētas centra romantikā. Man tā noteikti pievilka ar atmosfēru, kas tik ļoti atgādināja Rīgas šarmu. Un turklāt - noteikti tieši par godu mūsu ierašanās notikumam visu nedēļu varējām baudīt kultūras dienu sesiju, kas ietvēra sevī koncertus, teātrus, atrakcijas un vēl, un vēl, un vēl...

Jāatzīst, ka ārpus centra šai pilsētai ir īsts rūpnīcu un tehnoloģiju centru rajonu spiedogs. Nu no vienas puses jau tikai atzīstami, jo Gēteborga ir visas Zviedrijas ekonomikas pamatīgs balsts. No otras puses - caur tūrista acīm ārpus centra īsti patīkamas atmosfēras nav (nu vai arī man netrāpījās īstais rajons). Tādi īsti dzīvojamie rajoni, kā mūsu Ziepniekkalns vai Imanta, parādot arī pilsētas negatīvās puses ar bezpajumtniekiem, netīrību un mazliet nedrošību, ja sadomā mājup doties stipri pēc pusnakts.
Tomēr - nedēļa pagājusi uz pozitīvas - īstas atpūtas nots, iepazīstot Gēteborgas vecpilsētu,

 iepirkšanās labirintus (tik grūti nekrist kārdinājumā!),

baudot kultūru un šodien arī īstā pārbaudījumu tūrē atrakciju parkā. Tas viennozīmīgi ir apskates vērts gan lieliem, gan maziem, jo noprotu, ka tas ir lielākais Skandināvijā. Šeit notiek koncerti, to apmeklējuši nu milzumsdaudz pasaules slavenu mūziķu, personību, kuras savu ciemošanos iemūžina ar roku nospiedumiem un parakstu. Tomēr manas ievērības cienīgs fotogrāfijai nevis Michael Jackson, ABBAS vai vēl kāda cita, bet supermeitenes (Zviedru vieglatlētes) Karolīnas Kluftas paraksts.

 Malači, jo mēģina saglabāt un restaurēt pašus senākos karuseļus un atrakcijas, kopumā radot tādu mazo ārpuslaika pasaulīti: milzīgs parks ar romantiskām lampiņām un skulptūrām, strūklakām,  saldumu pārbagātību un vēderu kutinošām atrakcijām. Jā, varbūt tāpēc, ka patiesībā nekad īsti tādas neesmu baudījusi, likās, ka šodien ir tā diena, kad miršu...smaidu...

šis - koka atrakciju monstrs lika manam vēderam mest tāāādus kūleņus un smadzenēm tāāādus pārbaudījumus, ka kārtīgu gaisa vilcienu spēju veikt tikai pēc 6 minūšu mokām, mēģinot piespiest sevi ELPOT!
Fantastiska atmosfēra mājupceļā - tramvajos (tie ir kapitāli - arī tādi seni, seni, kuros par vēlmi izkāpt jāsignalizē, paraustot aukliņu):

 vietējie ņem un dzied tieši tāpat kā mēs pēc dziesmusvētkiem!:) Tā ka kaut kas no LV svētkiem tieši šobrīd vismaz atmosfēras ziņā ticis arī manam baudījumam!:)

Zvaigžņu lietus!

 Tas bija tikpat skaisti kā pērnvasar Dubultu pludmalē, ietinoties guļammaisā, pļāpājot ar mazo draudziņu Egijas j-kundzi un vērojot neskaitāmu zvaigžņu lietu...šoreiz tepat jūras krastā pie restorāna un pēcāk mājas dārzā, ko izgaismoja vien mēness un 4 dārza lampiņas (tās visas savietotas kastē, kurā aug 3 burkāni un 1 salāts, jo Loke domā, ka tā mūsu dārzeņu kvantums izaugs ātrāk-jo saņem gaismas enerģiju arī naktī...). Retoriski kopā ar Joel mēģinājām minēt, kāpēc tieši šai naktī mirst tik daudz zvaigžņu...lai nu kā, birums bija tik liels, ka pie piektās vairs nenāca prātā neviena vēlēšanās, jo patiesībā jau pietiktu tikai ar vienu:”Lai piepildās visas manas vēlēšanās!” Un ziniet? Tās piepildās, jo esmu Zviedrijā!:)

Vērojot debesjumu, domās klīstu no šī krasta uz otru, bet zinu, ka skumjām nav pamata. Mana teorija par dzīvi nemainās: mēs piedzimstam vieni, dzīvojam vieni un aiziesim no šīs pasaules vieni. Mums jāmācās sadzīvot pašam ar sevi, izbaudīt vientulību un laiku ar sevi, bet, neskatoties uz to, ir lieliski, ka pa vidu šai vientulībai ir tik daudz brīnišķīgu mirkļu, kurus baudīt, un cilvēku, kurus satikt!

Miegs šonakt nenāk pat ar zviedru avīzes palīdzību-droši vien tāpēc, ka diennakti iepriekš esmu nogulējusi veselas 36 (!!!) stundas pēc kārtas...neizspruku arī es no vīrusa, kas piemeklēja gan manu mazo draugu, gan visus viņa draugus...

Tā nu esmu nogulējusi iespēju aizbraukt uz Gotlandi. Izrādās- prāmis uz salu atrodas tieši mums vistuvāk esošajā ostā Nynashamn, kur piestāj arī kuģi no Ventspils. Un visu vasaru nezināju, ka „mazā mīļā krāpnieciņa” pilsēta patiesībā ir gandrīz ar roku aizsniedzama...

Bet lai nu štrunts par Gotlandi! Nākamnedēļ braucu uz Gēteborgu!:))