sēņu laikā nesēņo

Ne velti šī bloga nosaukums ir tieši tāds, kāds tas ir. Tas, ka kādu laiku korī Sōla paņemts mākslinieciskais pārtraukums, nemaina to, ka šis ir, bija un būs mans mīļākais koris sirdī, dvēselē un visur citur, kur vien var iedomāties! Paldies diriģentam, kurš reiz mani uzņēma šai kolektīvā un ieveda superpasaulītē, kurā smelties tik daudz mūzikas, iedvesmas, dzīves priecāšanās prasmes un satikt tik daudz lielisku cilvēku! Un paldies šim pašam diriģentam un Madarai par tik lielisko sajūtu, kura radīja Stokholmu šovakar par tik latvisku un Sssōlīgāku pilsētu! Man ir prieks, ka pazīstu tik uzņēmīgas un ambiciozas personības, un turēšu īkšķus, lai plāni, kas saistās ne tikai ar šīvakara jauko kompāniju, bet visu Sōlu nākamvasar vainagojas ar izdošanos!:) Lai skanīgi mēģinājumi!
Mani kormēģinājumi pagaidām ir visai komiski...nu vajag man tipiskam latviešu pārstāvim to kordziedāšanu. Varbūt nosaukšu to drīzāk tā - esmu vēl ceļā uz savu kolektīvu šeit, Zviedrijā. Par tuvākajiem koncertiem došu ziņas - pagaidām plānotājā tādu nav...
Citādi esmu absolūti iekļāvusies studentu plūsmā. Pēc lekcijām karoju (nu labi, skrienu), lai iegūtu labāko vietu bibliotēkā, jo studētgribošo tiiiik daudz, ka vietas pēcpusdienās visiem pat nesanāk... Atmosfēra studijām ir vienkārši neaprakstāmi fantastiska un motivējoša! Pat nesaprotu, kā reiz Latvijā to augstskolas apmeklēšanu reiz varēju nosaukt par studijām...nu patīk man šeit!!!
Vienīgais, kas nu rītos liek saraut snīpi, ir patiesi aukstais laiks...bet nu aptinu šalli, atceros, ka esmu ziemeļos, skrienu garām baraviku mežam, tās pat neievērojot, un, steidzot skolas virzienā, ienirstu kafijas smaržā...kas, kas var būt labāks par šo dzīvi!?

Pirmā pusīte ārpus LV

Beidzot pievarēts arī pirmais pusmaratons sacensībās Zviedrijā. Kā jau pirmo reizi ārpusē - sajūtas īpašas! Tik daudz skrējēju (12'000), 8 starta koridori, miljons aktīvu un priecīgu līdzjutēju (labākie divi, protams, no Latvijas), gandrīz 100% perfekta organizācija...un tiiiiik saulaina diena! Varat vien iedomāties uz kāda endofrīna viļņa šobrīd atrodos!
Nu klusais mērķītis jau vienmēr tādam skriešanas amatierim kā es ir noskriet savu personisko rekordu. Vienalga, kurā vietā, bet kaut par sekundi uzlabot to laiku...nu neizdevās šoreiz. Bet vienalga esmu priecīga. Kopumā mans visu laiku otrais labākais rezultāts (1.47.46), 2 minūtes labāk nekā pavasarī Rīgā un līdz personiskajam rekordam nieka trīs minūtes. 497. meitene no 3648 meitenēm, savā vecuma grupā 348-ā, vidējais ātrums 5.07 min/km. Ņemot vērā vēl kalnu lejas, kādas Latvijas trasēs ir stipri mazāk, esmu patiesi priecīga! Pirmo reizi izskrēju trasi ar pulsometru, mazliet sašokējos, ka vidējais pulss bijis 184 sitieni/minūtē...nu traki netrenēta joprojām tā mana sirsniņa. Bet vismaz uztrenēta uz baudīšanu - kaut kā liekas, ka īpaši ātrāk arī nekad neskriešu, bet toties ar kādu kaifu uztveru to iespēju kopā ar tik daudz citiem aktīvistiem baudīt mūsu svētkus!:)

Vai ir dzīve pēc?...nu ir!

Ciemošanās ārzemēs paskrējusi tiiik ātri, ka pat acis nepamirkšķināju...vai drīzāk neaizvēru, jo šīs 2.5 dienas izvērtās par ballīšu virpuli, kurā miegs jau nu ir pēdējais, par ko rūpēties...
Ziniet, esmu tomēr tas citiem uz nerviem krītošais eksemplārs, kas raud pie katra mazākā emocionālā stāvokļa, ārpus dzimtenes kļūst home sick un nekaunās to parādīt arī citiem...Droši vien uz tā milzīgā gaidīšanas viļņa, viss šis laiks pavadīts nemainīgā smaida stāvoklī. Latvijas meži un āres, nolaižoties lidostā, liekas skaistākie pasaulē. Ģimene - pati lieliskākā pasaulē, gatava pakārtot it visu, lai palīdzētu samendžēt visu to, ko biju saplānojusi paspēt. Mani dziedošie draugi tikpat dziedoši un enerģijas pilni, kā allaž, ieskandinot Torņkalna baznīcas sienas un kāzinieku sirdis.

 Manas ži-fē j-kundzes tikpat spridzīgas kā allaž. Mans draudziņu superpāris vēl vienotāks kā allaž-nu jau arī uzvārda ziņā.

 Mazā, mazā Rīgā-tāda nu tā kļuvusi manās sajūtās, bet vēl mīļāka un omulīgāka nekā iepriekš. Un manas mājas, mana dzimtene - nemainīgi tur - Latvijā! Paldies Jums visi, kurus satiku un kurus arī nepaspēju satikt!
Vienīgais skumīgais mirklis tai svētdienas rītā, kad brīvprātīgi piespeidu kārtā tiec iesēdināts mašīnā, kas ceļo uz lidostas pusi...lai atkal birtu asaras kā pupas un nesaprastu, kamdēļ jābrauc prom no tās vietas, kur jūties tiiik laimīgs! Likās, ka lidostas un ostas ir tās vietas, kuras sākšu ienīst, un zinu, ka šī sajūta nemainīsies nekad, lai cik miljons reižu nāksies piedzīvot šo atvadīšanās mirkli. Bet dzīve turpinās. Ir labi tur, kur mēs ESAM, jo arī šeit, Zviedirjā, jūtos brīnišķīgi!:) Turklāt-paldies arī visiem īkšķu turētājiem. Pirmajā eksāmenā esmu aizstāvējusi sevi godam un zviedru valodas kursus apmeklēšu jau advansētākā līmenī par iesācējiem. Life is a miracle!:))
P.S. Bilžu birums pagaidām vēl jāuzgaida, bet noteikti padalīšos, ņemot vērā fotogrāfa neaprakstāmo talantu, kurš iemūžināja mirkļus!;)