Un tad nomirst naivums

Tad, kad savā "večiņas vecumā" vairs netici, ka ir iespējams mainīt to, ko jau izlēmi pēc 14 vai 18 gadu vecuma, vai vēl pēc kādas mazas neizdošanās...tad, kad burvīgi saulainā īpašā-tikai reizi četros gados-dienā saproti, ka sapņi paliek sapņiem, un jūties "nolemts" tam, ko ar savu apzinīgumu tik tālu esi aizvedis. Bet sirsniņā zini, ka vēlies ko citu, bet esi pakļāvies "tā taču nedara" normai un vairs netici...tad-tad arī noslāpst, nokalst un nomirst tas naivums... Dzīvo nu to savu "pareizo" dzīvi...Draugi, mīļie! Nedomājiet, bet klausiet savai sirdsbalsij pēc iespējas ātrāk, jo kam gan vērti tie "pareizie" ceļi, ja tie nav tavējie?

Amatieris pret profesionāli

Hobijs pret profesiju / amatieris pret profesionāli - kurš kuru? Šoreiz koru kontekstā.
Cik gan bieži nākas dzirdēt vērtējumu, ka mūzikas lauciņā profesionālis nekad nesniegs tādu muzikālu baudījumu un dzirksti kā no amatiera emocionālās pašatdeves. Nezinu. Var jau būt, ka profesionāļu pieredze diendienā, gadu no gada uzstājoties ar visdažādāko repertuāru  kādā brīdī rada pieradumu (?), apnikumu (?) un neizskaidrojamam mūzikas enerģijas lidojumam vairs neizdodas pakļauties. Var jau būt, tomēr mana pārliecība, ka tas, kurš reiz pakļāvies mūzikas varai, nekad to vaļā nelaidīs, un šī atdeve mūzikas mākslai vienkārši nespēj pazust, neatkarīgi no piederības profesionāļu vai amatieru pusei.

Profesionāļu pusē Radio kora izpildītais Brāmsa Vācu rekviēms Lielajā Ģildē. Parasti klausāms kora un liela simfoniskā orķestra pavadījumā (pirms pāris gadiem izdevās šādu versiju klausīt Brēmenē) - šoreiz divu fantastisku pianistu (man jaunatklājumi) - Diānas Ketleres un Reiņa Zariņa Diānas -  pavadībā. Pašai interesanti pirmo reizi klausīt kori nevis Kļavas, bet Putniņa vadībā - un jāatzīst, ka kora varēšana kā allaž nepieviļ ne mirkli. Tikai 25 balsis - un kāda spēju amplitūda!!! Fantastika! Nu nespēju piekrist profesionāļu kritķiem...pat šādā - diezgan smagā mūzikā - koris spēj pārliecināt ar fantastiskiem kontrastiem un enerēģētisku nospriegojumu. Lai arī pašai personīgi negāja pie sirds soprāna solistes dziedājums, apbrīnojama mūziķu savstarējā smalkjūtīgā sadarbība-koris-pianisti-solisti-diriģents...

Otrā - amatieru pusē - šoreiz koris Kamēr...Lai arī jāatzīst, ka Latvijas kontekstā un kopumā jau šo kori nevaram - nu nevaram īsti ierindot amatieru vai profesionāļu pusē. Tas ir un paliek ārpus lejkādas "kategorijas", gadu gaitā izkopjot savu īpašo muzicēšanu. "Mēness dziesmu" cikls ir kā turpinājums pāris gadus iepriekš tapušajam "Pasaules Saules dziesmu" ciklam, kurā radīt skaņdarbus tieši korim Kamēr...tika aicināti pasaulslaveni komponisti. Šoreiz ar savu daiļradi izpausties aicināti tika tieši latviešu komponisti un jaunie mākslinieki.
Kopumā koncerts 3 (!!!) stundu garumā kārtējo reizi liek klausītājam izjust ārkārtīgu cieņu un apbrīnu, par to ko Māris Sirmais spēj panākt ar milzīgu darbaspēku un iedvesmu, strādājot ar pārsvarā jau neprofesionāliem jauniešiem, kuri tik un tā spēj savu vokālo sniegumu izstrādāt gandrīz līdz pilnībai. Pārsteigums koncerta pirmajā daļā par K. Orfa operas "Mēness" uzvedumu. Tieši tā - veselu uzvedumu! Izstrādāts līdz pēdējam sīkumam - no skatuves izkārtojuma, horeogrāfijas un, protams, muzikālas noslīpētības. Jāatzīst, ka pašai personīgi pirmā daļa kopumā gan likās mazliet neiederīga (vai varbūt kā kormūzikas klausītājs gaidīju ko citu?), jo, lai arī jāatzīst katra viena ieguldītais milzīgais darbs, īsti nesapratu, kamdēļ ko tādu Kamēriešiem uzvest? Kaut kā tas viss atgādināja tādu kā žetonvakara atrādīšanos...bet, iespējams, ļoti neordinārs vērtējums, ņemot vērā klausītāju sajūsmu. Noteikti tas, ko nācu baudīt, ar dubultīgu uzviju tika sniegts otrajā daļā ar ražīgu papildinājumu latviešu a capella kormūzikas bagātībai. Fantastiski Celmas, Tiguļa, Ešenvalda, Maskata darbi! Jāatzīst, ka mūsdienu mūzikas jauninājumi laikam beidzot radījuši pārsātinājumu ar ārprātīgi sarežģītām konkursu cienīgām partijām, izmantojot visdažādākos izteiksmes līdzekļus - savdabīgas tembru skaņas, virstoņus, dažnedažādas ritma iespējas, popsīgus, roķīgus piesitienus un absolūtus "netoņus"...pēc Karlsona un jaunās mākslinieces Skuķes darbiem (visu cieņu komponistiem!) likās, ka nu gan prasās visvienkāršākā "Pūt Vējiņu" melodiska līnija četrbalsīgā salikumā...Protams, baudījums, klausoties mūzikā un veroties jauniešu degsmes acīs, tik un tā. Koncerta noslēgums paņem uz urrā-A.Sējāna Cosmos stilā izstrādāta  kompozīcija ar O. Vācieša dzejoli par baiso Šlopster-Klopsteru - nu kapitāli!!! Smaids un mazliet paralēles ar Cosmosiešu uzvedumu pāris gadus atpakaļ ar teatrālo "Rūķītis un Mežavecis" uzvedumu. Suģestējoši un iedvesmojoši - paldies, paldies, paldies!

Muzikālais baudījums nu iedvesmos ilgu laiku - un ne par vienu kapeiku nespēju to kā Olimpiskās spēlēs novērtēt vairāk par labu vienam vai otram kolektīvam - uzvara paliek mūzikas pusē.

Mamutu medības

Esat kādreiz satikuši Mamutu? Nē...?! Nu mēs, 2 koki un citi zvēri, arī ne, tāpēc neatlika nekas cits kā ļauties kārdinājumam to satikt, tuklāt sniegā, mežā, naktī un saliedētības pārbaudē.

Šoreiz neierasti kuplā piecinieka sastāvā sestdienas vakarā traucam piedzīvojumos uz Ogres Zilajiem kalniem. Komandas gars kā allaž kareivīgs, un sarunas sarakstē un vēlāk mašīnā par tēmām - vai pēc finiša saņemam medaļas un bez gulēšanas dodamies mājās vai varbūt uzreiz pirms starta paņemam medaļas :D...ak jā, kaut kas arī par plānotajiem vidējiem ātrumiem, ar kādiem dažs labs pat pusmaratonus nav veicis, kur nu vēl mežā un brikšņos, bet ko gan komandas gara ietekmē nepaveiksi! Dažs labs jau paspēj izčikāties, kurš vajadzības gadījumā līdīs pēc kontrolpunkta āliņģi, bet vēl kāds cits komandas monstriņš steidz nepilnas stundas laikā miedziņā atjaunot enerģijas krājumus jau pēc 18 km veikta pārgājiena...Komanda gatava startam!

Dalībnieku skaits - neierasti liels! Jau paspējam novērtēt pretiniekus un ar mazu vilšanos secināt, ka laikam tās medaļas uzreiz savākt nedrīkstam...hi-hi...Nu tad aiziet-mežā! Pirmais celiņš laukā no skolas teritorijas, pārsimt metri vēl pa apgaismotām Ogres ieliņām - un aidā! brienam sniegā, ūdenī un par sausām kājām tuvāko 8 stundu laikā varam aizmirst. Ceļā gaida 6 lielie kontrolpunkti ar 2 uzdevumiem katrā no tiem, kuriem pa ceļam varam mēģināt atrast arī  hintus - papildnorādes, kas varētu palīdzēt uzdevumu veikšanai. Pirmo neatrodam...nu nekas. Tiksim galā tāpat. Uzspēlējam kerlingu un jau pirmajā posmā saņemam iespēju izpausties roņiem. Jānis kā varonis metas pirmajā, tad otrajā un sviestmaižu likuma dēļ nākas mesties arī trešajā āliņģī, lai veiksmīgi tomēr atrastu apslēpto dārgumu-pagali. Juhū! Aši, aši - drēbes virsū un rikšojam tālāk! Tā - mums tomēr vajag tās papildonrādes (būtu pirms tam atraduši - būtu pieticis ar vienu ledainā ūdens āliņģi...). Neatrodam...hmm...tā laikam ir zīme, ka vairāk nemeklēsim...Otrais punkts ar līdzsvara noturēšanas pārbaudi komandai kopā un iespēja izmēģināt prasmes traukties ar vienriteni...sniega/ ledus distancē...Izdodas! Bet skrienam, skrienam tālāk! Lai arī laimīgi termometra stabiņš noslīdējis varbūt vien pāris grādu zem nulles, kontrolpunktos dīkus pavadītais laiks, kamēr jāgaida rindā pirms citām komandām, liek manīt vēsumu un drebulīti. Navigators Kaspars nekļūdīgi ved tālāk, un pārējiem atliek vien turēt līdzi tempam. Trešajā posmā savu šautriņu mešanas prasmi demonstrē komandas kapteinis Mārtiņš, bet liesmiņas pārnešanas posmā izgāžamies. Piecos posmos sadalītā maršrutā jāpārnes uguns no lāpas tālāk ar papīru, sveci, skalu, brīnumsvecītiti un sērkociņu, neļaujot tai liesmiņai nodzist. Laikam jau secību izvēlējāmies nepareizo, jo netikām laukā pat no pirmā posma...Nekas. Komanadas gars joprojām možs - brienam pāri upei, kas, protams, jau līdz potītei un augstāk ļauj izbaudīt ledaino ūdeni...visi vien daļēji spējam izbaudīt Jāņa sajūtas pāris posmus iepriekš...Ledaini!!! Aiziet-rikšojam, rikšojam! Nonākam virvju posmā - lieliska vieta, lai izpaustos mūsu kalnu mīļotāja-kaķu meitene Vizma! Apbrīnojami - klusībā priecājos, ka šīs nu ir sacensības, kur beidzot šādos uzdevumos nav jāizpaužas visai komandai (kā vēlāk izrādīsies-veltīgi...) un vēl vairāk priecājos par to, ka 2 koku un citu zvēru sastāvā ir tāda supermeitene! Nobrien pārgājienu un gatava mesties piedzīvojumos arī naktī - lielais komandas apskāviens Vizmai pie nākošā kontrolpunkta ugunskura. Aši tiek iegūta ieskaite pagales tālmešanā un nu drebināmies pie ugunskura, gaidot savu kārtu vispirms pirmajā rindā ap liesmiņu un tad uz uzdevumu zaru būdiņā. Jūtamies pārgudri, jo pa ceļam beidzot esam atraduši papildnorādi uzdevumam:"Zaudē daļu acu gaišuma un tas tev palīdzēs". Nolemjam, ka nekas nevar būt vienkāršāks: ieslēdzot mūs uz 15 minūtēm aukstumā šaurā būdiņā, kur no visām pusēm pil kūstošs sniegs, no tās tiksim ārā, izslēdzot savas pieres lampiņas. H-hi...gudrīši. Tik vien iegūstam, kā atstarojošu ciparu kodu griestos, kas jāmēģina atkost, izveidojot ciparu kombināciju saslēgam. Rēķinām, kalkulējam - un tā arī tiekam ārā vien pēc aizritējušām minūtēm, cieto riekstiņu neatkožot. Nu gan jāskrien-drebināmies ne pa jokam! Palicis taču pavisam maz - pēdējais posms! La-la-lā...te nu beidzot īsts pārbaudījums arī man. Savu lomu komandā varētu nodēvēt kā "tempa turētājs" pārskrējienos, bet nepavisam ne kā virvju posmu cienītājs...tas šoreiz jāveic visai komandai...help! Saņemu drosmi un klausu tiesnešu un komandas biedru norādēm. Viss vainagojas ar kritienu un apkērtējo ovācijām. Neizdevās - bet nu vismaz atkal mierinošs komandas apskāviens. Otrs virvju posms vēl lielāks izaicinājums - tomēr sakožu zobus un dodos. Te nu pārbaudījums ne tikai vājrocīšu meitenēm, bet arī komandas puišiem. Viņi cīnās ne pa jokam, bet laikā neiekļaujas pat tikai 2 dalībnieki - es, protams, klusībā saku:"Paldies," jo Mārtiņš noteikti neuzspēja tikt līdz galam pēdējā posmā tikai tāpēc, lai man šis posms nemaz nebūtu jāuzsāk...nu aiziet-vien pāris mirkļi un būsim finišā!

Sniedziņa virpuļdejas liek aizmirst iepriekšējās dienas pavasarīgās noskaņas, bet nu nekas...Mamutu medības tomēr paliek ziemas izklaides. Laimīgs finišs vien pāris minūtes pirms kontrollaika finiša, foto un došanās mājup. Medaļas droši vien nespīd, bet nekas! Mēs zinām, kur vēl augt un cik daudz konkurenti par mūsu spēku vēl pat nenojauš! Paldies organizatoriem un komandai par aktīvām izklaidēm meža takās, un tad jau gaidiet nākamo iznācienu!

Brīnumi tomēr notiek!

Vai arī Jūs piederat pie tās skeptiķu sugas, kas netic konkursu un loteriju iznākumam? Visus ceļojumus uz siltajām zemēm ziemas vidū tāpat noteikti laimē uzņēmēja mazmeitiņa, bet ar jaunāko Wolksvagen vabolīti droši vien ripināsies kāds laimīgais šoferītis X, kurš nu no parasto mirstīgo vidus noteikti nenāk... (ak, aizmirsu gan pieminēt Rūdi, kurš šādi pabijis Olimpiskajās spēlēs, izceļojis Eiropu un ar savu laimīgo roku izvelk ceļojumu biļetes arī māsai-bet nu tas jau tikai izņēmums, kas apstiprina likumsakarības)...Brīnumi lai paliek pasakām-mēs tiksim galā pašu spēkiem.
Bet ziniet? Arī šādu skepticismu tomēr spēj atkausēt mazi dienas prieciņi. Nemaz nerunājot par to, ka atkal baudīšu Kamēr...mūzikas lidojumu, nedēļas muzikālajos ceļos nu došos arī uz Ģildi, lai baudītu Radio kori, pateicoties...mazam konkursiņam, kura uzvarētāja laikam pirmo reiz mūžā esmu es...http://www.diena.lv/kd/konkursi/noskaidroti-uzvaretaji-konkursa-par-vacu-rekviema-koncertu-13932029 Divi labākie Latvijas kori-un vienā nedēļas nogalē! Nu vai tas nav kapitāli?!!! :)

PRET maratonu, bet PAR skaistu sestdienas dienu!

Krustiņi saķeksēti (turpinot iesākto tradīciju, ārpus galvaspilsētas...ziniet, Rīgā balsot ne pavisam vairs nav stilīgi-ģimene sapratīs...). Vilciena romantika izbaudīta - vispār man Latvijā patīk tikai tie jaunie, smukie vilcieni manā mīļākajā maršrutā virzienā uz Jūrmalu, bet bija jau inčīgi atkal izbaudīt drusku senāku modeli komplektā ar tās publiku (vislabākais laikam bija vīrietis, kurš visiem citiem pasažieriem centās iegalvot, ka alus pudele viņa padusē ir nevis šņabis, bet kvass...), bet smaids, protams, arvien plašāks, attālinoties no Rīgas, sajūtot pat caur logu saules spožumu un prieku slēpotāju acīs apsnigušajā mežā.
Skaista tā Latvija! Šoreiz pabaudot Cēsu puses kalnus un lejas, Ērgļu klintis un Gaujas līkumus - pūkains sniedziņš un meža smarža...

...un kārtējo reizi atsitiens savos mērķu-mērķīšos. Klusībā jau laiku pa laikam perinās tā doma par 42, bet šodien...nu ziniet! arī tos padsmit knapi novilku... Nav nekāda joka lieta pēc Mārupes līdzenumiem trenkties Cēsu mežu uzkalniņos. Secinājums? Visi spēcīgākie Latvijas skrējēji NOTEIKTI nāk no Cēsīm (nu izņēmuma kārtā varbūt arī no Siguldas vai Ogres Zilajiem kalniem...hi-hi...) un...treniņi, treniņi, treniņi...līdz maratonam man vēl tālu...
Bet diena noteikti skaistum-skaista! Paldies kompānijai par sapratni un iecietību, pielāgojoties arī lēnāko divplākšņu tempam - un ceru, ka šis tad nu bija tas nozīmīgais stūrakmens nākamās nedēļas startam citos kalnos...ui, bail pat iedomāties...šodien par to nedomāju un priecājos par saules pielieto dienu!=)

Palīdzi piepildīt koristu sapni!

Šoreiz stāsts nevis par to, kur tad īsti skaitļotāj j-kundze šobrīd sastopama, mulsinot ne vienu vien komandas biedru (jo patiesībā jau kādu laiku ne Zviedrijā un pat ne Jāņa sapņu darba vietā...hi-hi...), bet par lūgumu arī Tev, lasītāj!

Mēs, koristi, - tie, kas Sōlieši, būsim ļoti priecīgi, ja Tev izdotos labo darbu ietvaros nobalsot par mūsu mazā-lielā sapņa realizāciju un kaut par solīti pietuvoties vasaras lielajiem plāniem doties uz Pasaules koru olimpiādi Sinsinati (ASV)! Lai tur ne tikai labi skanētu, bet arī labi izskatītos, koris decembrī sāka darināt sev jaunus koncerttērpus. Lai dotos pāri okeānam, ir nepieciešami diezgan lieli finanšu līdzekļi, tādēļ koris Sōla meklē sev atbalstītājus ne tikai aviobiļešu iegādei, bet arī jaunu koncerttērpu pabeigšanai. Atliek sekot norādēm:
1) http://www.labiedarbi.lv/lv/balso_par_projektu/latvijas-kulturas-akademijas-jaukta-kora-sola-koncertterpu-izgatavosana.html vai/un
2) http://www.draugiem.lv/special/labiedarbi/?project=353
Paldies, draugs!;)
Un pavisam drīz mazs muzikāls baudījums Tev, klausītāj, arī Valentīndienas noskaņās! Esi laipni gaidīts!:)