Krustiņi saķeksēti (turpinot iesākto tradīciju, ārpus galvaspilsētas...ziniet, Rīgā balsot ne pavisam vairs nav stilīgi-ģimene sapratīs...). Vilciena romantika izbaudīta - vispār man Latvijā patīk tikai tie jaunie, smukie vilcieni manā mīļākajā maršrutā virzienā uz Jūrmalu, bet bija jau inčīgi atkal izbaudīt drusku senāku modeli komplektā ar tās publiku (vislabākais laikam bija vīrietis, kurš visiem citiem pasažieriem centās iegalvot, ka alus pudele viņa padusē ir nevis šņabis, bet kvass...), bet smaids, protams, arvien plašāks, attālinoties no Rīgas, sajūtot pat caur logu saules spožumu un prieku slēpotāju acīs apsnigušajā mežā.
Skaista tā Latvija! Šoreiz pabaudot Cēsu puses kalnus un lejas, Ērgļu klintis un Gaujas līkumus - pūkains sniedziņš un meža smarža...
...un kārtējo reizi atsitiens savos mērķu-mērķīšos. Klusībā jau laiku pa laikam perinās tā doma par 42, bet šodien...nu ziniet! arī tos padsmit knapi novilku... Nav nekāda joka lieta pēc Mārupes līdzenumiem trenkties Cēsu mežu uzkalniņos. Secinājums? Visi spēcīgākie Latvijas skrējēji NOTEIKTI nāk no Cēsīm (nu izņēmuma kārtā varbūt arī no Siguldas vai Ogres Zilajiem kalniem...hi-hi...) un...treniņi, treniņi, treniņi...līdz maratonam man vēl tālu...
Bet diena noteikti skaistum-skaista! Paldies kompānijai par sapratni un iecietību, pielāgojoties arī lēnāko divplākšņu tempam - un ceru, ka šis tad nu bija tas nozīmīgais stūrakmens nākamās nedēļas startam citos kalnos...ui, bail pat iedomāties...šodien par to nedomāju un priecājos par saules pielieto dienu!=)
.jpg)
Forši ka atkal raksti.....
AtbildētDzēst