sestdiena, 2011. gada 26. novembris

Pirmās svecītes svētkos

Neticami, bet fakts - klāt jau pirmās adventes svētdiena! Zviedrijas atmosfēru jau labu laiku atpakaļ ļauži mēģina ieksutināt Ziemassvētku noskaņās. Katras mājas bēniņi un garāžas tiek izrevidēti, lai atrastu spožākās lampiņas un virtenes, lai piedalītos neoficiālā sacensībā par gaišāko / krāšņāko / gaumīgāko noformējumu...Loke ir absolūti neapmierināts, jo mums ar Lottu ir nostāja-neko ātrāk par pirmo adventi laukā nevilksim...Bet nu patiesi esam absolūti alternatīva ģimenes māja vispārējai noskaņai. Ziemassvētku eglītes rotā ne tikai vecpilsētas katru (patiešām katru!) mājas stūri, bet arī ārpus pilsētas ciematiņu centrālos laukumus, bibliotēku un bērnudārzu ieejas. Vecpilsētā, kā jau lielākajā daļā Eiropas pilsētu, slejas svētku tirdziņu būdiņas ar iespēju baudīt kakao smaržu un iekrist mazu nieciņu-prieciņu iegādes kārdinājumā. Un, protams, veikalu plauktos slejas piparkūku plašie sortimenti un Julmust (kkas līdzīgs mūsu kvasam) - Zssvētku limonādes.
Jāatzīst gan, ka man tādas svētku sajūtas joprojām nav. Laikam jau tas sniega iztrūkums, jo arī mums, līdzīgi kā Latvijā, joprojām valda silta rudens noskaņa. Lai arī ar mazo mēģinājām radīt ziemas noskaņu, atklājot slidošanas sezonu, īstai noskaņai vēl kaut kā pietrūkst...No otras puses, varbūt nemaz nevajag to noskaņu, vismaz pagaidām ne, jo, godīgi, izdzirdot kioskā zssvētku dziesmiņu repertuāru - un turklāt Sōlas rindās izpildītu, sariešas asaras un, ja vien iespējams, metos aši laukā...
Aizsākot šo, jāatzīst, ka reizēm joprojām netieku galā ar savu "Latvijas-laimes zemes" sindromu...bet nu cik iespējams, vismaz šeit centīšos par to nerakstīt-pietiek jau pāris tuvākajiem cilvēkiem, kurus laiku pa laikam ar šīm sajūtām traucēju.
Šī bija mana mazā-laimes pēcpusdiena. Nolēmu doties uz koncertu vecpilsētas sirdī. Pirmkārt, prieks, ka no-līdz beidzot esmu dzirdējusi Hedneļa mesu (jāatzīst, ka šis noteikti nav mans mīļākais komponists, bet, lai to uzzinātu, tas tomēr ir jādzird). Otrkārt, prieks, ka atklāju fantastisku kori - jā, jā, to pašu, kurā mēģināju rudens pusē iestāties un no kura mani laipni "atšuva"...nu ne bez pamata. Koris gandrīz 3 stundu koncertā ne reizi vien lika skudriņām caurskriet caur ķermeni: alti - nu tiiik sulīgas un "altīgas" balsis, soprāni-vienkārši kā ēņģeļi vīteroja pa nošu augšām un puiši...vispār bez komentāriem-baznīcas jumtu nocēla...Un, treškārt, kāds tur no debesmaliņas laiku pa laikam piespēlē man tos mazos brīnumiņus, lai nemēģinātu aizmirst par dzīves priecāšanās spēli. Biļete, kura šim pasākumam bija ne vairāk ne mazāk kā biļetes vērta ceļam uz Latviju Zssvētkos, iekrita manā īpašumā vienkārši tāpat - par paldies...
Skola, skola...atkal mazliet saspringti, bet, šķiet, neesmu minējusi, cik forši patiesībā universitāte rūpējas par drūmās noskaņas gaišināšanu-vakaros vai pat pēcpusdienās, kad ripinām caur alejām metro virzienā, kur jau tā izgaismoto ceļu gaišina arī sveces. Un forši lekciju noslēgumi (jāatzīst gan - ne visi), kuros pieņemts lektoram applaudēt: man liekas riktīgi feini, ka studenti spēj ne tikai ņemt, bet vismaz šādi pateikt paldies arī par otra cilvēka darbu.
Atsākas arī mans vasaras mājas periods - būs interesanti, kā to visu izdosies samenedžēt...bet ar nepacietību gaidu pirmos viesus restorānos un Akes kulināros brīnumdarbus...biju pilnīgā šokā, ieraugot pērnā gada fotogrāfijas...varbūt izdosies ko noķert bildēs arī šogad un dalīties arī ar Jums!
Bet šovakar - gaišas pirmās adventes noskaņas vēlējumi arī Tev!:)

trešdiena, 2011. gada 16. novembris

Sometimes things that challenge us the most define us & challenges keep us moving

Tā nu sagaidīts ilgi gaidītais eksāmena rezultāts -> pozitīvs, lai veiktu lielās, plānotās programmu pārmaiņas. Un tomēr skai-tļot-āj j-kundze to nedarīs. Šai nedēļā, kurā bija iespēja savilkt visus plusus un mīnusus, "pa lielam" jau īstu skaidrību neieviesa. Tā jau ir, ka nekad īsti nezināsim, kas mums gala beigās pēc augstkolas gaitām sagaidīs dzīvē. Un jebkurš no virzieniem var vest savus plusus un mīnusus. Esmu veikusi googlēšanas sesijas ar pieprasītākajām profesijām tuvākajos gados LV un ārpus tās, mēģinājusi ielikt sevi 10 gadu perspektīvā, uzklausījusi padomus no visdažādākajām pusēm, mēģinājusi saprast, kamdēļ tad 5 gadus mācījos matemātiku, nevis tikai 3 - ekonomiku, ja tagad pārietu uz ekonomistiem, līdz šovakar ar Lotu nonācām pie secinājuma, ka man jākļūst par politiķi un jāsāk apgūt valodas...hi-hi...tā jau varu nonākt arī līdz mājturības kursiem...
Bet šobrīd uzvar iekšējais velniņš, kurš neļauj izvēlēties vieglāko ceļu. Godīgi - par vieglu liekas ekonomikas lekcijas, kurās īsti nav izaicinājumu...bet finanšu matemātikas zemūdenes akmeņi ir vilinoši tieši tāpēc, ka rada izaicinājumu sev tos atkost. Un galu galā - ceru, ka mana lielākā un pareizākā izvēle jau tika izdarīta, izvēloties jaunu pieredzi citā valstī, mēģinot pavērot dzīvi no pavisam cita skatpunkta. Tā nu - turpinām finansu labirintus!

piektdiena, 2011. gada 11. novembris

Iededz svecīti arī Tu!

Vienalga, kur šobrīd atrodies - Dzimtenē, Eiropas plašajās ārēs vai pat citā kontinentā, aizdedz svecīti! Lai tās gaišums un siltums sasilda ja ne Daugavmalas mūri, tad Tavu sirsniņu  - noteikti! Arī man šogad jāiztiek bez atmosfēras krastmalā, bet domās noteikti esmu tur! Un, ja vēl vari uzspēt, noteikti pa ceļam  iegriezies Anglikāņu baznīcā ap 20.30 - Tevi noteikti sasildīs arī kāds sveiciens no kora Austrums un kora Sōla!:)
Mana dāvana Tev svētkos šeit: http://www.youtube.com/watch?v=JCAakhvNeTE

ceturtdiena, 2011. gada 10. novembris

Balansējot starp diviem, var palikt bešā...

Ai, ai, draudziņi, ja varētu Jums klātienē stāstīt šīs nedēļas notikumus! Nu apmēram tā - ja paliek par garlaicīgu, tad skait-ļot-āj j-kundze pati sadomā sev problēmas, tās savāra un tad mēģina no tās putras kārpīties laukā...
Viss sākās ar to, ka manī nākusi apgaismība par to, ka programmu, kuru šobrīd apgūstu, patiesībā nepavisam nav tai jomā, kur vēlētos sevi redzēt nākotnē. Mani joprojām pievelk cipari, cipari un rēķini, bet pa lielam...nu šobrīd finanšu matemātikā intersanti ir tiktāl, cik saprotu tīri matemātisko pusi. Bet pati finansu joma - nu nepavisam...Lai neapvainojas visi tie, kas ar patiesu interesi strādā šai jomā, jo katram jau savs lauciņš dzīvē. Pēc būtības man nepatīk šī "lielā naudas spēle", manipulējot no vienas ķešas otrā, reāli naudai neradot nekādu segumu. Bet nu apzinos arī, ka cilvēki ar spēcīgām matemātikas zināšanām tur ir vajadzīgi un visu cieņu viņu prāta spējām to visu apgūt.
Tā nu nonākusi pie secinājuma, ka, mācoties jau maģistros, kas nu galīgi nav spiesta lieta, urbjos cauri kam tādam, kas galīgi nesaista, samulsu. Esmu svešā zemē, veiksmīgi tikusi visai labā augstskolā un saprotu, ka nesaprotu, ko lai dara. Un tad jauši-nejauši esmu izvēlējusies kursu arī ekonomikas fakultātē. Un pēkšņi liekas, ka tieši tas ir tas, kas būtu jāturpina mācīties. Iekšēji vēl izcīnu ar sevi cīņas par pārdomām, vai pēc tiem 2 gadiem Latvijai būs vajadzīgs vēl viens ekonomists, kuri jau tā ir pārprodukcijā. Un vēl prestižs-ekonomists vai finansu matemātiķis...esmu es tipisks jaunietis, kas tik bieži nesaprot, vai darām dzīvē īstās lietas īstajā vietā un laikā.
Un te nu sākas podi.
  • Iepriekšējā nedēļa 
Joprojām neesmu reģistrēta uz ekonometrijas kursu, kurš ir pats interesantākais, ko līdz šim šeit esmu sākusi mācīties. Manas finanšu matemātikas programmas koordinatore Viņa, acīmredzot, ir uz mani "uzēdusies" un nevēlas ar mani komunicēt, neatbildot uz e-pastiem un telefona zvaniem. Bet neatbild arī uz citu fakultāšu koordinatoru telefona zvaniem. Man, godīgi, īsti nemaz negribas viņu satikt, jo domāju, ka esmu izkritusi viņas lasītās lekcijas kursa eksāmenā. Problēmas rada fakts, ka neesmu reģistrēta, jo tas nozīmē, ka nevaru tikt pie kursa materiāliem, mājasdarbiem utt.
  • Sestdiena
Lielā vieglprātībā skraidu pa Upsalu un priecājos par visu uz pasaules. Neesmu reģistrēta.
  • Svētdiena
Neesmu reģistrēta. Varbūt Viņai nepatīk cilvēki no Baltijas? Un varbūt tomēr jāpārmaina porgramma? Nu ekonomisti taču vienmēr darbu dabūs!
  • Pirmdiena
Neesmu reģistrēta. Nē, viss-eju pie ekonomikas fakultātes vadītāja runāt!... Nokavēju pieņemšanas laiku.
  • Otrdiena
Rīts. Neesmu reģistrēta. Sākas obligātais finansu kurss. Palīgā!!! NEKO nesaprotu...atveru grāmatu, mocos, mocos un aizveru. Izrādās - visi mani kursabiedri izvēlējušies citu obligāto finansu kursu. Šo ieteica Viņa septembra sākumā. Neko nenojaušot, arī izvēlējos, bet izrādās, ka to apmeklē tikai studenti pirms maģistra darba rakstīšanas kā pašu advansētāko kursu.
Pusdienlaiks. Neesmu reģistrēta.Viss. Šodien gan pāreju uz citu programmu. Tāpat esmu par vāju finansēm. Aizrakstu ekonomikas fakultātes vadītājam, kurš nekavējoties atbild, ka "noteikti, katrā laikā, tikai atnāciet ar diplomu".
Vakars. Esmu reģistrēta. Esmu samērā veiksmīgi nolikusi Viņas eksāmenu.
  • Trešdiena
Vienmēr, kārtīgi izskrienoties, dūša atkal gaisā. Nu parasti taču tik ātri nepados! Varbūt tomēr tās finanses? Cītīgi autobusā veru vaļā biezo finansu grāmatas ķieģeli. Autobuss negaidīti strauji bremzē, knapi izvairoties no avārijas, aizsviežot grāmatu metru tālāk. Uztveru to kā zīmi - finansēm nē.
Eju pie ekonomikas fakultātes vadītāja. Uzmetot aci diplomam, viņš nomurmina apmēram "jā, nu jā, nē nu labs students jūs esat, bet nu matemātiķis un ekonomikas kredītpunktu tā kā trūkst... Nu paskatīsimies, kā būsiet nolikui Makroekonomikas eksāmenu oktobra beigās (rezultāti gaidāmi tuvākās nedēļas laikā), tad nāciet, parunāsim vēlreiz". Bāc. Makroekonomikas eksāmenam mācījos pāris pēdējās naktis, jo "lielais mācīšanās" laiks tika saorganizēts tais 5 dienās, kurās ciemojos Latvijā un lielākoties pārlaimīga skraidīju, baudot Rīgas atmosfēru. Un šis būs tas pagrieziena punkts, kas visu izšķirs?
Vakars. Brīnišķīgs Framest koncerts Radio mājā, kurā iekļūstu ne jau kā parastais mirstīgais. Blati, blati, galvenais ir izlikties, ka viss ir tieši tā, kā tas paredzēts...Uz mirkli aizmirstos uz visu uz pasaules, ieslīgstot mūzikas skaņās. Tas bija patiesi brīnišķīgi!... Malači tie jaunieši!:)
  • Ceturtdiena
Atkal briesmīgais finansu kurss. Saprotu, ka pagaidām manas zināšanas ir zem katras kritikas, lai to apmeklētu. Re-reģistrējos no šī. OOO. Nu jau esmu palikusi uz puskāju arī finansu programmā. Eju pie Viņas, nesatieku. Fakultātes direktors ir ļoti laipns, bet nevar palīdzēt un sūta pie Viņas. Viņas nav. Rakstu e-pastu ar SOS! Eju uz otru finansu kursu ar saviem kursabiedriem. Viņa izrādās čakarē visus.
Pēcpusdiena. Viņa atsūta e-pastu, ka diena pilna ar tikšanām, nevar man palīdzēt, tāpēc jāgriežas pie fakultātes direktora, kurš sūtīja pie Viņas.
Stāsts vēl nav galā. Bet sajūta, kurā, mēģinot izvēlēties starp divām programmām, vari palikt  bez nevienas, nepavisam ne no patīkamākajām...
Bet! Visu ar humoru! Šīs nedēļas notikumus caur smaida prizmu noteikti palīdzēja uzturēt Džeroma "Trīs vīri laivā", kuri tiek izvilkti metro braucienos, lai smietos daudz un dikti...un atļautos smieties arī skaļi...Dzīve ir tik inčīga, "tomēr visam ir savas ēnas puses, kā teica kāds vīrs pēc savas sievasmātes nāves, kad viņam piesūtīja rēķinu par apbedīšanas izdevumiem."
Un kā p.s.-> http://www.youtube.com/watch?v=dYxn5BlYLNM meitene, kurai aplam daudz vaļas ļauts...la-la-lā...varbūt, bet tamdēļ tik skaista dziesmiņa arī Jums!:)

svētdiena, 2011. gada 6. novembris

Upsalas iekarošana

Eh, atkal atgriežos Zvierdijas baudīšanas zonā!:) Un tas ļoti priecē, citādi varbūt mazliet par ilgu biju iestrēgusi Latvijas "laimes zemes" zonā...tāda tā noteikti ir, bet šis taču ir laiks, kurā jāmēģina baudīt viss, ko piedāvā šī zeme un satiktie cilvēki.
Arī mēs šeit nedēļu atpakaļ ieguvām "papildu" stundu, bet attiecīgi arī tādu tumsu, kāda Latvijā bija ierasta sliktākajā gadījumā Zssvētku nedēļā. Kopumā tas rada visai sirreālu sajūtu un laikam jau mazu šoku organismam, kas cīnās pats ar sevi
un nesaprot, vai gadījumā ap septiņiem vakarā jau nebūtu laiks doties gulēt vai vienkārši jāiemācās dzīvot naktī...
Bet sestdiena ir sestdiena-jābauda! Atradu foršu kompāniju un aizbraucu uz kaimiņpilsētu Upsalu. Ļoti skaista pilsētiņa, neskatoties uz miglaini rudenīgo noskaņu, kas nu pārņemusi novembra dienas. Ceturtā lielākā pilsēta Zviedrijā, taču lielākā katedrāle valstī. Iespaidīga izmēros, bet vairāk jau noskaņa, apsēžoties kādā no aizmugures soliem...nu tā foršā, kad ir tik mierīgi, ka stipri jāsaņemas, lai atkal dotos laukā, un noteikti koncertos ieskanas fantastiski!
 Pilsēta-pazīstama kā studentu pilsēta ne bez iemesla - milzīga bibliotēka, universitātes komplekss. Ēka patiesi skaista, mazliet atgādinot Jelgavas studentu mājas.
Vienīgi ar ceļabiedriem tā arī nesapratām, kamdēļ tā atrodas tieši pretī kapiem. Jā, pat negribētos iedomāties atmosfēru, kad lekciju telpu, bibliotēkas vai pat kafējnīcas skatu caur logiem aptur kapu kopu kapakmeņi...
Lai nu kā,  pilsēta patiesi jauka - parku parki un plašs, skaists botāniskais dārzs.


Kā jau visur šai valstī - arī riteņotāji un arī kaķi...kurus nesastapām, bet tie noteikti šeit ir daudz, jo viņiem ierīkota pat īpaša ielas pāreja...
Maza, nu maza gan liekas pēc Stokholmas plašumiem un varbūt pat iekšējs prieks, ka manas mācību gaitas tomēr aizveda Stokholmas virzienā, jo doma par izglītošanos Zviedrijā patiesībā sākās tieši ar šo pilsētiņu.
Visādā ziņā, paldies, aktīvajiem un atsaucīgajiem ceļabiedriem par kompāniju!

Un vakara turpinājumā vēl lielāks prieks, kas patiesi iedevis lielu dzirksti laikam šeit un dzīvei kopumā! Par to jau turpinājumā citā rakstā...
Ak, jā! Nu prieciņu šodien daudz - nākamais jau 9. novembrī muzikālā baudījumā tiešā sūtījumā no Latvijas-Framest!:)