Neticami, bet fakts - klāt jau pirmās adventes svētdiena! Zviedrijas atmosfēru jau labu laiku atpakaļ ļauži mēģina ieksutināt Ziemassvētku noskaņās. Katras mājas bēniņi un garāžas tiek izrevidēti, lai atrastu spožākās lampiņas un virtenes, lai piedalītos neoficiālā sacensībā par gaišāko / krāšņāko / gaumīgāko noformējumu...Loke ir absolūti neapmierināts, jo mums ar Lottu ir nostāja-neko ātrāk par pirmo adventi laukā nevilksim...Bet nu patiesi esam absolūti alternatīva ģimenes māja vispārējai noskaņai. Ziemassvētku eglītes rotā ne tikai vecpilsētas katru (patiešām katru!) mājas stūri, bet arī ārpus pilsētas ciematiņu centrālos laukumus, bibliotēku un bērnudārzu ieejas. Vecpilsētā, kā jau lielākajā daļā Eiropas pilsētu, slejas svētku tirdziņu būdiņas ar iespēju baudīt kakao smaržu un iekrist mazu nieciņu-prieciņu iegādes kārdinājumā. Un, protams, veikalu plauktos slejas piparkūku plašie sortimenti un Julmust (kkas līdzīgs mūsu kvasam) - Zssvētku limonādes.
Jāatzīst gan, ka man tādas svētku sajūtas joprojām nav. Laikam jau tas sniega iztrūkums, jo arī mums, līdzīgi kā Latvijā, joprojām valda silta rudens noskaņa. Lai arī ar mazo mēģinājām radīt ziemas noskaņu, atklājot slidošanas sezonu, īstai noskaņai vēl kaut kā pietrūkst...No otras puses, varbūt nemaz nevajag to noskaņu, vismaz pagaidām ne, jo, godīgi, izdzirdot kioskā zssvētku dziesmiņu repertuāru - un turklāt Sōlas rindās izpildītu, sariešas asaras un, ja vien iespējams, metos aši laukā...
Aizsākot šo, jāatzīst, ka reizēm joprojām netieku galā ar savu "Latvijas-laimes zemes" sindromu...bet nu cik iespējams, vismaz šeit centīšos par to nerakstīt-pietiek jau pāris tuvākajiem cilvēkiem, kurus laiku pa laikam ar šīm sajūtām traucēju.
Šī bija mana mazā-laimes pēcpusdiena. Nolēmu doties uz koncertu vecpilsētas sirdī. Pirmkārt, prieks, ka no-līdz beidzot esmu dzirdējusi Hedneļa mesu (jāatzīst, ka šis noteikti nav mans mīļākais komponists, bet, lai to uzzinātu, tas tomēr ir jādzird). Otrkārt, prieks, ka atklāju fantastisku kori - jā, jā, to pašu, kurā mēģināju rudens pusē iestāties un no kura mani laipni "atšuva"...nu ne bez pamata. Koris gandrīz 3 stundu koncertā ne reizi vien lika skudriņām caurskriet caur ķermeni: alti - nu tiiik sulīgas un "altīgas" balsis, soprāni-vienkārši kā ēņģeļi vīteroja pa nošu augšām un puiši...vispār bez komentāriem-baznīcas jumtu nocēla...Un, treškārt, kāds tur no debesmaliņas laiku pa laikam piespēlē man tos mazos brīnumiņus, lai nemēģinātu aizmirst par dzīves priecāšanās spēli. Biļete, kura šim pasākumam bija ne vairāk ne mazāk kā biļetes vērta ceļam uz Latviju Zssvētkos, iekrita manā īpašumā vienkārši tāpat - par paldies...
Skola, skola...atkal mazliet saspringti, bet, šķiet, neesmu minējusi, cik forši patiesībā universitāte rūpējas par drūmās noskaņas gaišināšanu-vakaros vai pat pēcpusdienās, kad ripinām caur alejām metro virzienā, kur jau tā izgaismoto ceļu gaišina arī sveces. Un forši lekciju noslēgumi (jāatzīst gan - ne visi), kuros pieņemts lektoram applaudēt: man liekas riktīgi feini, ka studenti spēj ne tikai ņemt, bet vismaz šādi pateikt paldies arī par otra cilvēka darbu.
Atsākas arī mans vasaras mājas periods - būs interesanti, kā to visu izdosies samenedžēt...bet ar nepacietību gaidu pirmos viesus restorānos un Akes kulināros brīnumdarbus...biju pilnīgā šokā, ieraugot pērnā gada fotogrāfijas...varbūt izdosies ko noķert bildēs arī šogad un dalīties arī ar Jums!
Bet šovakar - gaišas pirmās adventes noskaņas vēlējumi arī Tev!:)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru