svētdiena, 2012. gada 18. marts

Nu patīk man tas latviskais!

Latvija, latvietība, latviskais - par, par, par. Vienmēr esmu bijusi patriotiska, bet par tādu laikam no sirds kļuvu, dzīvojot ārpus dzimtenes.

Vēl pirms gada nekad nebūtu ticējusi, ka ar tādu prieku un nepacietību gaidīšu uzstāšanos koru skatē! Tik vien kā 3 dziesmiņas ķeksītim dziesmusvētku virsdiriģentu priekšā: no sērijas, ka nekur neesam pazuduši un drusku meldiju tā kā arī joprojām noturēt varam. Nu labi - vēl drusku samērošanās ar citiem kolektīviem, lai arī liekas, ka šādā veidā jau īsti tos koru līmeņus starpposmu gados līdz svētkiem Mežaparkā salīdzināt īsti nevar. Laikam pēdējo reizi tādu satraukumu un saviļņojumu izjutu vien pēdējos koru karos, kad ar Sōlu izdevās uztaisīt mazu "sensāciju", nemaz nenobālot, uz dēļiem kāpjot uzreiz pēc kora Kamēr...Bet ziniet! Arī šai pavasarīgajā pelēkumā ir tik nenormāli forša sajūta, ka tūdaļ, tūdaļ varēsim pucēties tautastērpos, pīt viena otrai bizes, kārtot puišu lakatiņus, krāsot sarkanas lūpas un skandināt dziesmusvētku repertuāru. Sarosīšanās mēģinājumos - latviešu kormūzikas komponistu klasika, tautasdziesmu apdares - un, ja vēl saņemamies un dziedam no galvas...! Droši vien sajūtas, kad citos krastos youtubā skaties, piemēram, Gaismas pils ierakstu no Mežaparka estrādes un birdini asaras, liek ar pilnīgi citu degsmi gaidīt šādas muzicēšanas iespējas. Nu ir, ir tā mūsu valstiņai vērtība, ka vismaz reizi gadā varam sarosīties Aulas gaiteņos, lai skandinātu tās skanīgākās un melodiskākās kormūzikas pērles! Lasītāj, nākam dziedāt vai vismaz klausīties!

Tikpat liels prieks dzirdēt un baudīt to, kā jaunie talanti spēj to latvisko nišu parādīt gan mums pašiem, gan ar vārdu nest pasaulē. Latvian Voices - talantīgu meiteņu vokālais ansamblis, kas nupat, nupat uzstājies Spīķeru koncertzālē, lai turpinātu koncertus arī turnejā Eiropā un izdevušas arī disku "Tā kā taka". Patika ļoti, ļoti - tieši tā odziņa, kā atbilstoši kolektīva nosaukumam meitenes spējušas parādīt to īpašo, kas raksturīgs mūsu Latvijas platuma grādiem. Gan mazliet etnisko un folklorīgo, varbūt pieļaujot pat mazliet šņācoņu balstiņās -  zināmāku un mazliet aizmirstāku tautasdziesmu apdarēs, gan parādot spēju dziedāt akadēmiski precīzi, dziedoši, variējot ar krāsain-krāsainu repertuāru. Un vēl vizuāli tik pārdomātais - "mūsdienu latviskais" tēls: visām klāt piepītās, mazliet mežonīgās bizes, garie brunči un sarkanās pastaliņas-kā punkts uz i. Rada sajūtu, ka spējam to latvisko gan saglabāt, gan adaptēt jaunajam un mūsdienīgajam, šim raksturojumam noteikti piepulcinot arī koklētāju Laimu Jansoni, kas lieliski papildināja un dažādoja koncerta programmu. Nu malači, meitenes!

Nu ir, ir taču tai latviskajā kaut kāds sāls...un man garšo-pat ļoti!