Tad nu mani īsāki/garāki mirkļu atstāsti no piedzīvotā skrējiensoļojumos gar Latvijas jūras krasta līniju.
Liepāja-Ventspils 27.-29.07.2015. /Liepāja-Ziemupe; Zemupe-Jūrkalne; Jūrkalne-Ventspils/Garāks apraksts par šo posmu jau tapis iepriekš, tāpēc no šī gājiena pieminēšu vien spilgtāko atmiņu, kuru zin jau lielākā daļa manu draugu - neveiksmīgā skaisto crocšu pazaudēšana Užavas upē. Skumstu pēc tiem pat pēc pagājušiem diviem gadiem. Bet ar šo gājienu iemācījos dažas pamatlietas par pārgājieniem - pirms dodies ceļojumos, pārbaudi aizlienēto telti & pirms brien pāri upi, uzliec brilles un mazliet pavēro upes gultni vismaz pāris metrus tālāk, varbūt ieraudzīsi tiltu...
Ziemeļu forti pie pašas Liepājas gan baudīti arī citos pasākumos un citās reizēs dažādās kompānijās - šeit ilustratīvi izbraucienā, kultūru Liepājas Dzintarā baudīt. Pieminēšanas vērts arī tas vēja ģenerators pa ceļam - sevišķi pirmo reizi ejot vienai, likās patiesi baisi...
Bet vispār - tā atklātās jūras krāsa un jauda ar līci pat nav salīdzināma!
Mazirbe-Roja 29.08.2015. & 26.08.2016.
Nu par šo maršrutu varētu rakstīt bezgalīgi, un šis posms noteikti ir manas baskāju skriešanas mīlestības cēlonis. Abas reizes šos 53 km veicu BBPU ietvaros, un abas reizes paliks atmiņā kā vienas no burvīgākajām pavadītajām vasaras dienām. Pirmo reizi mani ceļā atbalstīja kapitālās skrējēj-smējējdāmas Ilze & Jūlija. Jāatzīst gan, ka palaižot mani startā Mazirbē, norunājām, ka tiks padots ūdens jau Saunagā, bet abas dāmas, dzerot vīnu un baudot idillisko noskaņu naktsmājās, norunātajā laikā atbalstītājos tā arī neparādījās...tā teikt, citi skrien - citi bauda dzīvi. Toties visos pārējos pieturas punktos Kolkasragā, Melnsilā un Ģipkā dāmas bija redzamas un dzirdamas jau pa gabalu, un laikam jau norikšoju tik aši tieši viņām par godu.
Savukārt pēc gada šai pašā pasākumā izbaudīju šo maršrutu tikpat ļoti, kā pirmajā reizē: gan vēja vērpetes ceļā līdz Kolkasragam, gan ūdens straumju savstarpējo "cīņu" Kolkasragā, gan sakritušos kokus jūras krastā virzienā uz Melnsilu, un vēl jo īpašāk - Rojas finiša līniju. Laikam jau norikšoju otro reizi pēc gada vēl mazliet ātrāk tāpēc, ka dikti daudz dziedātāj-īkšķu turētāju tobrīd bija Somijā, lai visus līdzjutējus nākamajā dienā satiktu jau Tallinā - atvaļinājuma 2 dienas tika iedotas tieši par godu šim skrējienam un atbildības sajūta lika tām pēdām tipināt ašāk.Ventspils-Mazirbe 12.09.2016.
Arī šī maršruta apraksts tapis jau iepriekš. Citiem šī posma gājējiem iepriekš noteikti iesaku kārtīgi izpētīt koordinātas trošu tiltam pār Irbes upi (visādā ziņā man bija aktuāli, jo peldēt pāri upei septembrī negribējās), jo to pavisam mierīgi var palaist garām un aizbrist stipri tālāk līdz šosejai, lai upi šķērsotu tur. Gājiens pār trošu tiltu tā sliktā stāvokļa dēļ gan stipri atgādina piedzīvojumu sacīkšu adrenalīnu, īpaši tiem, kuriem ar kāju garumu dzīvē nav īpaši veicies.
Lietuvas robeža-Liepāja 08.-09.08.2016. /Lietuvas robeža-Bernāti; Bernāti-Liepāja/
Šīs atvaļinājuma dienas veltīju, radinot pēdas pie garākiem skrējieniem pa smiltīm, pie reizes turpinot jūras krasta līnijas apgūto daļu, šoreiz kompānijā ar mammu. Jāpiebilst gan, ka radiniecei skriet neliku - kamēr viena vēroja jūras spēka jaudu un zilganzaļo ūdeni kā no filmām, otra apskatīja citus dabas un kultūras apskates vērtus objektus (šeit vietā būtu pieminēt, ka bieži ar šo aspektu savos skrējiensoļojumos esmu grēkojusi - lai arī teorētiski esmu iepriekš izpētījusi visus iespējamos apskates objektus, bieži esmu iespringusi, lai noķertu pēdējo autobusu mājup un rikšojusi vien tālāk tikai gar krastmalu). Ceļā arī milzīgs izskalots ronis - tādi gan gājienos tika manīti ne reizi vien. Vakarā vērojām burvīgu saulrietu (kurš saulriets gan tāds nav?!), zvaigžņu lietu naktī un saullēktu pamalē /pēc tā gan kā jau normālā atvaļinājumā aizgājām atpakaļ gulēt :D /Ārprātā jaudīga tā jūra šeit - tāāā patīk!
Gauja-Saulkrasti 08.05.2016.
Pavisam īss pārgājiens nedēļas nogalē - reizēm dažādībai ir tīri jauki, kad iepriekš neizpēta un speciāli neskata navigāciju arī gājienā, kā tad īsti no tās Gaujas dzelzceļa stacijas var nonākt līdz jūrai. Un tieši tais reizēs jau tad arī rodas iespējas aprunāties arī ar vietējo kolorītu. (:
Gājiena nobeigumā - kā allaž forši pabūt pie Baltās kāpas Saulkrastos.
Saulkrasti-Saulkrastu Baltā kāpa gabaliņu esmu veikusi pa jūru ar supiem, datumu gan vairs neatceros, bet tomēr ieskaitu sev arī šo posmu kā pievarētu.
Engure-Ragaciems 16.10.2016.
Ragaciems-Lielupes ieteka
Mangaļsalas mols-Gaujas ieteka
Šo divu posmu veikšanu patiesībā pat nevaru konkrēti datēt, jo basbpēdošanas treniņu laikā tos esmu mērojusi tik bieži, ka īsti nevaru nofiksēt vienu - to "īsto" datumu. Visskaistāk, ja trāpa, piemēram, saullēktā pie Lielupes ietekas jūrā, un tad pretī vērot Vārnukroga Balto kāpu (tas izdevās pērnajos Saulgriežos).
Tūja-Saulkrasti 20.05.2017.
Šai dienā biju paredzējusi doties pavisam citā virzienā - uz Roju, bet tā kā nogulēju autobusu virzienā uz Kolkasragu, nolēmu tomēr steigt vismaz uz to busu, kuru vēl var noķert un kas dodas pretējā virzienā (Tūju), lai kādu jūras posmu tomēr veiktu. Tai dienā notestēju un sadraudzējos ar jaunajiem vibramiem (es zinu, ka daudzi tos apsmaida, bet patiesi neesmu atradusi lieliskākus skriešanas apavus par šiem). Izturēja lieliski, jo šis posms diezgan lielā kilometrāžas izteiksmē tomēr ir stipri akmeņains. "Sausszemē" tomēr nākas iebrist pie Zvejniekciema, lai apietu upi. Bet reizēm šī nelegālā ielīšana meža takās vai pilsētvidē (jo es taču realizēju projektu - gar jūras krasta līniju) tieši rada vēl lielāku prieku dažādībai un rada motivāciju turpināt. Ievziedu ziedēšanas laikā šis skats un smarža pārspēj mazlaimīti par kārtējo iepriekš nešķērsoto tiltu, lai izteiktu vēlēšanos. Ak jā, parasti arī saldējumi tādās nelegālās reizēs, iegriežoties ciematos, garšo īpaši labi!
Roja-Engure 02.07.2017.
Nobeigumam esmu atstājusi "visgrūtākos" posmsus. Jau iepriekš zinu, ka būs jābrien cauri brikšņiem, bet, nonākot tai vidē pašai, viss šķiet vēl ļaunāk. Iesākumā vēl liekas, ka gan jau tikšu laukā no pilsētas un viss mainīsies, tomēr lavierēšana pa akmeņiem pamazām pāriet arī lavierēšanā un brišanā caur kārtīgiem niedru puduriem. Purpinu pusceļu par to, ka šādai nu noteikti jūras malai NAV jābūt. Akmeņi, bezgalgaras un biezas niedres, mājas sabūvētas tik tuvu jūrai, ka nākas vien brist tīri vai pa ūdeni (emm, gribēju rakstīt - dūņām). Vien kādus desmit kilometrus izdodas paskriet basām, priecājoties par pludmali normālo. Mērsragā, brienot atpakaļ uz ceļa, lai apietu ostu, knapi neuzkāpu supertreknai odzei, kādas izmēri redzēti vien tropu mājā. Vārdu sakot secinu - šai posmā mana lauku māja nebūs. Kārtīgi atvelku elpu, pusotru stundu gaidu autobusu, kurš izrādās - šai dienā nekursē, sasmejos par šo gājienu vēl vairāk, tomēr vēlāk saņemos un nolemju nobeigt šo jūras krasta virzienu no Rīgas, tiekot līdz plānotajam galamērķim - Engurei, vēl šovakar. Eh, cik salds miegs šonakt!Ainaži-Tūja 09.07.2017.
Ņemot vērā, ka iepriekšējā dienā xRace posms tiek aizvadīts Vidzemes pusē, nolemju palikt šai pusē, lai beidzot skaisti nofinišētu savu jūras krasta līnijas apgūšanas projektu. Arī par šo gājienu zināju, ka viegli nebūs - Randu pļavas un Vidzemes akmeņainā jūrmala radīja bažas, vai šo posmu būs spēka veikt vienā dienā. Bet ko gan neizdarīsi par benzīntanka kafiju, kas tādos gājienos garšo tiiiik labi un apziņu, ka es to esmu paveikusi! Esmu! Komsiki, kā pa ceļam satieku sen nesatiktu draugu no 1.altu rindām - izrādās, ka mani atpazīst arī no mugurpuses un ...emm, nu pēc bāsām kājām, protams. Šo posmu atcerēšos kā gājienu nevis GAR jūru, bet PA jūru. Tā gadās, ja spītīgi vēlas tikt garām tām Randu pļavām (nepārprotiet, tās pļavas ir ļoti skaistas un putnu vērotāji vispār būtu sajūsmā), bet patīkamāk šķiet brist pa ūdeni, nevis staignām dūņām. Lieki teikt, ka viegli tas nav, kad ūdens sniedzas jau pāri ceļgaliem, turklāt otrā dienā pēc sacensībām (lai arī reizēm esmu koķetējusi, ka xRace jau tāda izklaide vien ir...). Reizēm gan izmantoju arī meža ceļu (ar riteņbraucējiem paredzētām norādēm, kas samulsina tikai pie Rankuļraga, kur kartē iezīmēta upe), kas iet paralēli akmeņainajai pludmalei un tad atkal brienot lejā pie pašas krastmalas. Bet Vidzemes akmeņainā jūrmala jau, protams, skaista bez sava gala - ar Veczemju, Ežurgu klintīm, iespēju izlēkāties pa akmens krāvumiem un...jā. Milzīgu laimes sajūtu, ieraugot jau pazīstamo molu pie Tūjas. Neaprakstāms prieks! Skaistākās vietas gar jūras krasta līniju tai lauku mājai esmu izvēlējusies. (:P.S. Tiesnesis šim projektam esmu tikai es pati. Secībai un virzienam nav bijusi būtsika nozīme, tāpat arī tam, ja kāds kilometrs gala beigās palicis "nenoklāts". Lielupes-Daugavas krasta līnija starp Vārnukrogu un galvaspilsētu lauku mājai īsti nesaista, tāpēc atstāju, kā nu ir.
PALDIES par pacietību lasītājam, tiekot līdz šai rindkopai. Pašai bija svarīgi piefiksēt, lai vecumdienās var atminēties.
