Rīta prieks =

= pirmais sniegs! Ir, ir, ir! Tas nekas, ka ceļā līdz universitātei tas jau paspējis izkust. Gandrīz nesaredzami mazas pārsliņas debesujums dāvāja jau vakara pastaigā ar suņuku, bet tomēr negribējās sameloties...šorīt tas neapšaubāmi ir klāt! Oficiāli atklāju sniega prieka sezonu Stokholmā!:)

Dziesmā ir spēks

Vai arī Jums pēdējās nedēļas un dienas līdz kam gaidītam allaž velkas dubultlēni?...man šī sajūta pirms gada noslēguma Latvijā gaidīšanas velkas pat vēl lēnāk. Sajūtu ir daudz un dažādu, tāpat sazīmējas gada kopsavilkums un iespējamie dzīves ceļa turpmākie ritējumi.
 Tā laimes sajūta, kas viennozīmīgi bija pārņēmusi mani visu vasaras periodu, kaut kur ir mazliet noslēpusies. Lai arī cenšos to ķert rokā. Tā nu arī šai nedēļas nogalē mēģināju ķert ko skaistu dvēselītei. Koncertā ar nosaukumu "Dziedi līdzi", kura vienīgie un galvenie izpildītāji ir paši klausītāji. Pie ieejas tiek izdalīti bukletiņi ar dziesmu vārdiem un tad nu pārpilnās baznīcas klausītāji patiesi arī maina lomas-dzied vīri, tad meitenes, tad bērni, tad tie, kam pāri 50desmit...īstenībā nenormāli jauki un pozitīvi, mazliet iepazīstot arī zviedru tradicionālās Zssvētku dziesimņas. Vienīgi tās sajūtas. Sirds pušu vai plīst, kad dziedam "I'm dreaming of a white Christmas". Nevaru izskaidrot-vai skumjas, ka šogad nesniedzu šīs sajūtas klausītājiem kora rindās, vai, ka neesmu starp savējiem un nepiedalos piparkūku mīklas gatavošanas procesā vai kā...meklēju gaišumu, mieru, bet atrodu tikai neaprakstāmu ilgošanos. Tamdēļ nu arī šo koncertu līdz galam nenoklausījos, nemēģinot uzzināt, kā jutīšos, skanot pēdējai "Stilla natt, heliga natt" melodijai...
Bet tomēr mūzikā ir kas tāds, kas palīdz. Vismaz uz mirkli.
Bet, lai skanošs - un atšķirībā no mana gala - mierpilns un priecīgs Tev šis pirmssvētku laiks!