Mēģinājums numur 2 - sestdien. Ripinu, ripinu, tiekot jau līdz Babītei, kad pēkšņi nolemju griezt iekšā pa labi ceļā uz Vārnukrogu, un, lai arī Lielupe pie Baltās kāpas arī ir īsta miera osta un kļūst par visai interesantu galamēŗķi, atkal no jūras nekā...
Tad nu saņemos svētdien un ripinu vēl drusku tālāk - uz Ķemeriem. Ar ceļabiedru nolemjam, ka turpceļā nekādus "līkumus" no mērķa nemetīsim. Šķiet, ka šai ciemā līdz šim esmu bijusi vien caurbraucot, asociējot to ar briemīgo sēravota smaržu...bet vai nu deguns bija pavisam aizkritis vai visu nomāca pavasara gaiss, tomēr nekā tamlīdzīga šoreiz nemanīju. Nu vispār jau sanatorijām vieta kā radīta - vēl saglabājušās cakainās lapenītes, alejas, parki. Mana favorīte - Emīla Dārziņa iela - nosaukuma dēļ, protams. Tomēr tāda romantiski sirreāla sajūta, jo to visu krāšņo pārsvarā tikai tūristu vai vietējo pudeles brāļu publika. Jā, nu bet topa tops - kāpiens uz vecās, tā arī neuzceltās sanatorijas jumta. Gandrīz kā piedzīvojumu sacensībās - punkts noteikti būtu noslēpts vistālākajā stūrī un parasti graustu, cietokšņu un pamestu māju apmeklējums saistītos ar rikšošanu bariņā pavisam "legāli". Šoreiz gandrīz salecāmies, sadzirdot, ka pretī pa kāpnēm nāk vēl kāds...lieki piebilst, ka arī otrs tūristu pārītis tāpat...hi-hi...Bet nu skats augšā noteikti kāpiena vērts...Vienīgi skumji, ka sanatorijas liktenis tā arī palicis gaisā karājoties - manas skaitļotāja smadzenes nespēj pat iedomāties, cik miljonu būtu nepieciešami tās nojaukšanai vai vēl mazāk - tās celtniecības pabeigšanai...
Kā jau pavasarī, nesprotami paskrējis laiks un ripinām atpakaļ. Lieki piebilst, cik plāns tagad, vakarā, liekas no rīta izvēlētais ietērps - vējš svilpo tik skaudri, ka no aukstuma sāk vilkt krampji. Lieki pārsimt metri līdz jūriņai taču būtu izšķērdība...tā nu no šī horizonta joprojām nekā. Būs jāmēģina vēlreiz!
