svētdiena, 2017. gada 8. oktobris

Divās nedēļās divi starti un neviena finiša

Reizēm ir tik interesanti, kā tā rozīņdzīve ar mums spēlējas - un vēl interesantāk pavērot sevi no malas un saprast, tieši kas mums no šīm spēlēm ir jāiemācās. Pēdējo divu nedēļu ietvaros tā rozīne kļuvusi īpaši paskāba, bet neskatoties uz to - joprojām smejos neadekvāti daudz, pat pēc adrenalīna pārpilniem mirkļiem...bet par visu pēc kārtas.
Iesākšu ar to, ka šogad, varbūt nedaudz par vēlu, skatoties uz sezonu kopumā, biju nolēmusi sportiskās aktivitātes ielikt mazliet "sakarīgākā ietvarā" nekā līdz šim, uzticot treniņplānu trenerim ar diviem mērķiem šai sezonā: uzlabot savu baskāju 53km distances pērnā gada rezultātu un izskriet pusmaratonu 90 minūtēs. Ar pirmo mērķi, arī ne bez kreņķiem, veiksmīgi tiku galā, un milzīgs paldies par to trenerim - jo, lai arī jāskrien bija man pašai, skaidrs, ka bez treniņplāna diez vai tas būtu izdevies tik veiksmīgi. Ar otrā mērķa realizēšanu pagaidām iet - nu, ja ne sāpīgi, tad laikietilpīgāk, nekā sākumā biju cerējusi gan... 
Pirmā aizķeršanās radās jau ar datumu, kad šo pusmaratonu izskriet - Valmieras pusīte septembra vidū šķita par ātru, lai atjaunotos pēc veiktās "īsās" ultras, tāpēc ideālais variants sliecās uz Siguldas pusmaratonu 7.oktobrī. Bet tā kā šosezon jāaizstāv komandas gods arī xRace posmos, arī šī opcija atkrita, jo savukārt noslēdzošo piedzīvojumi sacīkšu posmu organizatori bija pamanījušies sezonas laikā pārcelt no oktobra vidus tieši uz šo sestdienu. Tā nu, izpētot kalendāru, visoptimālākais variants šķita izmēģināt Salaspils "Noķer vēju" trasi septembra izskaņā. Turpināju sekot treniņplānam un ar mazām novirzēm no tā šķita, ka izskriet kāroto skaitļu kombināciju Botāniskā dārza trasē Salaspilī būtu ārkārtīgi grūti, bet ne neiespējami. Tā šķita līdz pat apmēram 15 minūtēm pirms starta, kad...savā aizmāršībā atcerējos, ka no rīta neesmu izdzērusi zāles (nu katram savas mazas medicīniskas kaites, kas var radīt diezgan lielu diskomfortu). Tā nu mirkli pirms iesildīšanās izdomāju, ka tagad gan tās jāapēd, turklāt neadekvāti lielā devā...lieki teikt, ka ar to mirkli arī beidzās sapnis par pusmaratona izskriešanu kārotajā laikā šai dienā. Iesildoties vēl neko vairāk kā vāverītes krāsainajā Botāniskā dārza teritorijā nemanīju un par sliktu pašsajūtu nesūdzējos. Vienīgais, par ko sabrīnījos - ļaužu saujiņu uz starta līnijas - nebiju iedomājusies, ka uz starta līnijas varētu nostāties uzreiz aiz Kristapa Kaimiņa. Aprunājamies ar Kristīni, kura mēģināja noskaidrot, cik ātri plānoju skriet - nu neko vairāk kā to, ka pirms 1:40 finišā gribētu ieskriet gan, nesaku, un vienojamies, ka galvenais jau finišēt - tad jau, visticamāk, tiksimies uz apbalvošanas pakāpieniem. Galvenais ir finišēt, mjā...
Startā, protams, aiznesos kā vējš (nosaukums skrējienam taču bija par vēju, ne?), apskrienot to pašu Kristapu, kurš noķer mani tikai pēc 200 metriem - skaidrs, ka es skrienu NEadekvāti ātri un mēģinu mākslīgi sevi bremzēt. Tikai ap pirmo kilometru mani noķer arī Grāmatnieku Jānis un saprotu, ka joprojām skrienu par ātru - tā arī ir...3:47min/km galīgi nav mans temps. Pamazām sāku just arī šaušalīgi nelāgu sajūtu vēderā. Šķiet, ka zāles apgriež visu vēdera sastāvu augšpēdus, bet mēģinu to ignorēt. Koncentrējos uz trasi, jo pirmajā aplī nav ne jausmas, kur tā parkā tālāk aiznesīs. Sāku just ne tikai vēderu, bet arī piedzītas kājas pēc pārķertā starta un saprotu, ka latatā būs...ripinu uz priekšu, ar katru kilometru zaudējot tempu, tomēr pirmos 4-us kilometrus vēl cerīgi turos priekšā vēlamajam tempam. Ap 5.-o kilometru vēdegraizes kļuvušas jau tik spēcīgas, ka apsveru domu stāties ārā jau pēc pirmā no paredzētajiem trases četriem apļiem. Tomēr komentētājs starpfiniša zonā paspēj savilkt kopā numuru ar manu vārdu un gaviles no skatītāju puses tik lielas, ka sakaunos, ka jau tagad stātos ārā...un aizeju otrā aplī. Kļūst arvien čābīgāk - gan ar tempu, gan vēderu. Saprotu, ka jānoskrien vien otrs aplis, citādi līdz finišam jau tāpat būs jātiek - un skrienot, nevis ejot, tas izdosies mazliet ātrāk. Ik pa laikam mēģinu sevi motivēt ignorēt pašsajūtu un bliezt, tomēr neizdodas. Ap 9.-o kilometru saprotu, ka šīs būs pirmās skriešanas sacensības mūžā, no kurām izstāšos. Izskrienu caur starpfiniša zonu - un atkal tas komentētājs kko bubina par to, ka pietuvojos otrajai dāmai...un nesaprotu, kāpēc, tomēr turpinu skriet. Paķeru ūdens glāzi, izdzeru kofeīna želeju (it kā tā ko līdzētu jau tā bezcerīgās sajūtās) un noskrienu vēl 100 metrus. Izslēdzu pulksteni un burtiski pēc sekundes to ieslēdzu atpakaļ - nu psiholoģiski tik grūti atzīt, ka nevaru...un turpinu skriet, mēģinot apdzīt trasē palaistos nūjotājus. Nu jau vēdergraizes pāriet vemšanas priekšnojautās. Varonīgi tieku līdz 12.-ajam kilometram un saprotu, ka viss - nav vērts mocīt sevi vēl vairāk. Izslēdzu pulksteni vēlreiz un ar asarām acīs griežos atpakaļceļam uz finiša pusi. Nāk raudiens par to, cik ļoti šo gribējās izdarīt (lai arī tas viss ir tikai manis pašas galvā radīts mērķis) un cik ļoti muļķīgi šis viss šodien beidzies. Izraudos no sirds, kad man pretī tiek atsūtīta medmāsiņa un bāž man pie deguna ožamo spirtu...nu nevajag man šito, es neesmu nekāda nīkule, tikai mazliet muļķīte šodien gan. Izstāstu savu bēdu, līdz kopā tiekam līdz finiša zonai. No brīvprātīgo palīgiem aizlienēju siltu jaku, līdz sagaidu jauko Grāmatnieku pāri finišā (šoreiz gan Jāni un viņa mammu), kas apgādā mani ar pašas mantām un pāris mierinājuma vārdiem. 
Nu ko, mēģinājums nr.1 nav izdevies.
Vēl daļu svētdienas pavadu visai skābā noskaņojumā par neizdošanos, līdz tomēr pamostas tas velniņš, kurš neļauj šo visu šādi atstāt. Ķeros pie nākamā salmiņa - pierunāt komandu pēc nedēļas xRace posmā nestartēt, lai tomēr mēģinātu izpildīt plānu tai Siguldas pusmaratonā, kur šogad esot bijusi īpaši līdzena trase. Protams, komanda uzspiež uz jūtām, ka mums vēl esot izredzes iegūt tur kkādu vietu x kopvērtējumā, un neko tamlīdzīgu neatļauj - diemžēl mana sirdsapziņa ieslēdzas ļoti ātri un komandas biedri acīmredzot to zina...ar skumjām tiek nolemts pusmaratonu pārcelt uz Ozolniekiem, 22.oktobrī. Ar skumjām tāpēc, ka trase nav sertificēta, turklāt varbūtība, ka šai laikā gāzīs lietus un būs gandrīz ziemīgi auksts, ir pat ļoti liela. Turklāt, atceroties pērnā gada startu, zinu, ka dalībnieku skaits Salaspils trasē redzēto arī Ozolniekos īpaši nepārspēj.
Nākamais pagrieziena punkts notiek otrdien, kad pēkšņi konstatēju - starts Siguldā tiek dots 10:00, bet starts Līgatnē ir tikai 12:00. Tātad teorētiski varu paspēt izskriet pusmaratonu un tad pusstundas laikā ierasties uz startu pie komandas. Paspēju pat sarunāt šoferi, kas palīdzētu pēc finiša Siguldā iespējami ātri nokļūt uz nākamo startu. Izstāstu savu ģeniālo plānu komandai, kura šoreiz ir "īpaši sajūsmā" un liek lietā visu savu sirdsapziņas iedarbināšanas artilēriju, kādu vien iespējams atrast puspagastā... Vēl veselu nakti cīnos ar šo ģeniālo ideju, līdz atkal padodos sirdsapziņai pret komandu - jo ja nu tiešām nepaspēju uz to otro startu?...Lai nu kā tur arī nebūtu, visu 6dienas rītu ceļā uz Līgatni ļoti spraigi diskutējam par iespējamajiem scenārijiem un "kas būtu, ja būtu". Esam kareivīgi noskaņoti vismaz vienā posmā uzvarēt draugu komandu, kuru ātrumu gan - jāatzīst, mums pagaidām nesasniegt kā savas ausis - uz velo tik ātri vienkārši neminam. Bet ko gan izsaka velo ātrums - mans dienas prieciņš, kad pirmo punktu ar kājām "izceļu" kā otrā - kopā ar to pašu draugu komandas biedru.
Prieki gan beidzas jau pirmajā posmā, kad nesaprotamies ar pašas komandas biedru - norunāts tikties pie kontrolpunkta, bet izrādās - Andis gaida jau starpfinišā, savukārt mēs cītīgi gaidām pie norunātā punkta... Tā nu esam pazaudējuši jau kādas 10 minūtes, bet norunājam, ka tas taču tikai pats sākums - gan panāksim. Uz velo nākamajā posmā ripinām tīri raiti un patiesi vairākas komandas pat apsteidzam. Otrajā kāju posmā atkal kļūda, tikai punktu numerācijā...savā straujajā dabā kko nobubinu par to, ka "es taču teicu", uz ko saņemu rājienu no draugu komandas, kuri izrādās tepat vien tuvumā: "Līva, neesi tik neiecietīga!"...eh, rājiens vietā, lai arī tas nemaz nebija domāts tā, kā no malas izklausās. Nu nekas, joprojām taču tikai pats sākums. Jokam vien konstatējam, ka katrs no puišu komandas biedriem vienu posmu jau noracis - nākamais varētu būt manējais...ja vien es tai brīdī zinātu, ka tā būs patiesība...Dodamies rudenīgajam posmam nu jau atbilstošākā velo taciņā, kas ved uz mums liktenīgo kontrolpunktu upes malā. To veiksmīgi arī sasniedzam un skatam pēc ceļa tālāk. Neko citu kā ceļa turpinājumu otrpus upes neredzam. Vēl inerces pēc ripinām ar vēl pāris komandām uz priekšu gar upi, meklējot seklāku vietu, kur to pārbrist, tomēr nesekmīgi. Andis veiksmīgi palīdz noķert konkurentu komandas dāmu, kura ar vienu roku ieķērusies zarā, ar otru mēģina noturēt velo, lai tas neaizpeld pa straumi, un saka, ka tūdaļ vairs nevarēs...noskurinos un nodomāju, ka šādi gan mēs pār upi nebridīsim.
Ak, es naivā. Samulsums daudzu komandu acīs - pabraucam vēl pārsimt metru uz priekšu, bet saprotam, ka citas - seklākas vietas tikšanai otrpus krasta nebūs. Tā nu rullējam atpakaļ pie kontrolpunkta, kur krāču dēļ tiek nolemts - ūdens būs visseklākais. Norunājam, ka visi 3 iesim kopā - tā būs vieglāk noturēties pret straumi. Jocīgi, bet laikam jau pietiekami daudz ekstrēmu lietu šādās sacensībās piedzīvots, tāpēc tai brīdī baiļu sajūta pat īsti neparādās. Tas gan līdz apmēram otrajam solim, kad konstatēju - mans spēks pret straumi ir tieši 0:1 un bez Anda, kurš tur un stumj ne tikai mani, bet arī abus mūsu riteņus, uz priekšu vispār netieku. Brīžam ir tik dziļš, ka pazaudēju pamatu zem kājām, bet Andis vēl liek liekties uz priekšu pret straumi, līdz pamats zem kājām zūd arī viņam. Atzīstu, ka tālāko spēju restaurēt tikai caur viņa stāstīto un uzfilmētiem video...tā sajūta, kad iestājas panika, jo slīksti. Neatceros, kurā brīdī iesprūda kāja ar botu un tur tai upē arī palika, kurā brīdī palaidu vaļā roku no Anda, kurā brīdī no velo, zinu tikai to, ka ķermenī ieslēdzās nenormāla trauksmes sajūta. Varbūt jau arī nebija tik traki, jo spēju lūgt otrā krastā stāvošiem puišiem palīdzību tikt ārā. Neatceros, kurš mani kā kaķi izvilka laukā - Andis? Pati izrāpos? Nezinu. Izkāpju laukā un saprotu, ka viss beidzies - posms beidzies bez finiša arī šonedēļ. Komandas biedri gan spītīgi dodas gar upes malu velo medībās, bet atgriežas bez rezultāta. Es neesot vienīgā ar šādu zaudējumu - citam neveiksminiekam esot aizpeldējis velo 1000 euro vērtībā. Lieki teikt, ka mani zaudējumi ir stipri mazāki, jo ar šo riteni startēju jau 10 gadus un acīmredzot savu mūžu bija nokalpojis, vienīgi nebiju paredzējusi tam šādu atvadīšanos. Nu jau stāvu un par visu nāk smiekli...acīmredzot neadekvāti situācijai, varbūt organisms atlaida vaļā kkādas slūžas pēc tādas adrenalīna pārpilnas piecminūtes. Stāvu ar savu vienu botu un saprotu, ka pilnīgi visu "pierunāju": pirms starta smējos, ka ar botām jau vairs baskāji skriet neprot /nu tad upe arī aiznes to botu, ja jau nemāk skriet/; iepriekšējos xRace posmos apsmaidīju savu velo, kuram nu jau ir tikai sentimenta vērtība /nu tad atliek uz šo posmu velo kārtīgi uzfrišināt, lai to tomēr paņemtu Amata savās krācēs/; pierunāju savu posmu, kuru iegāzīšu visai komandai un galu galā - visu rītu klārēju, cik ļoti daudz foršāk būtu bijis skriet Siguldā...precīzāk nevar būt.
Jau otro nedēļu finiša līnija izpaliek. Kas tālāk? Laiks rādīs. Trešo nedēļu pēc kārtas šo scenāriju neturpināšu, jo laimīgi nākamā tomēr tiks veltīta kultūrai. 
Un vēl man ir lielas aizdomas, ka tās ambīcijas šai sezonai ir mazliet par augstu un, ja neesmu īsti gatava, tad kādu brīnumnotikumu gan mēģinu pati sev pierādīt?

svētdiena, 2017. gada 9. jūlijs

Projekts "apgūt Latvijas jūras krasta līniju" noslēdzies

Lai arī pēdējā laikā Latvijas jūras krasta robežas (un pat arī sauszemes!) apiešana kļuvusi par trendīgu atpūtas veidu, man jau liekas, ka tā ir tāda visai pozitīva modes kustība, kurā jauši-nejauši esmu iesaistījusies arī es, lai arī pirms 2 gadiem šis projekts aizsākās pavisam neapzināti. Jāatzīst, ka manā izpildījumā šis nav veltījums Latvijas 100gadei vai kam tamlīdzīgam, drīzāk - pavisam egoistisks mērķis noskatīt skaistākās vietas potenciālai lauku mājai pie jūras, kas vienā mirklī kļuva par iedvesmas, motivācijas un adrenalīna devu, lai dotos baudīt jūras stihiju, palutinātu pēdas, tipinot pa baso un priecājoties par bezgaldailīgo Latvijas dabu.

Tad nu mani īsāki/garāki mirkļu atstāsti no piedzīvotā skrējiensoļojumos gar Latvijas jūras krasta līniju.

Liepāja-Ventspils 27.-29.07.2015. /Liepāja-Ziemupe; Zemupe-Jūrkalne; Jūrkalne-Ventspils/
Garāks apraksts par šo posmu jau tapis iepriekš, tāpēc no šī gājiena pieminēšu vien spilgtāko atmiņu, kuru zin jau lielākā daļa manu draugu - neveiksmīgā skaisto crocšu pazaudēšana Užavas upē. Skumstu pēc tiem pat pēc pagājušiem diviem gadiem. Bet ar šo gājienu iemācījos dažas pamatlietas par pārgājieniem - pirms dodies ceļojumos, pārbaudi aizlienēto telti & pirms brien pāri upi, uzliec brilles un mazliet pavēro upes gultni vismaz pāris metrus tālāk, varbūt ieraudzīsi tiltu...
Ziemeļu forti pie pašas Liepājas gan baudīti arī citos pasākumos un citās reizēs dažādās kompānijās - šeit ilustratīvi izbraucienā, kultūru Liepājas Dzintarā baudīt. Pieminēšanas vērts arī tas vēja ģenerators pa ceļam - sevišķi pirmo reizi ejot vienai, likās patiesi baisi...
Bet vispār - tā atklātās jūras krāsa un jauda ar līci pat nav salīdzināma!

Mazirbe-Roja 29.08.2015. & 26.08.2016.
Nu par šo maršrutu varētu rakstīt bezgalīgi, un šis posms noteikti ir manas baskāju skriešanas mīlestības cēlonis. Abas reizes šos 53 km veicu BBPU ietvaros, un abas reizes paliks atmiņā kā vienas no burvīgākajām pavadītajām vasaras dienām. Pirmo reizi mani ceļā atbalstīja kapitālās skrējēj-smējējdāmas Ilze & Jūlija. Jāatzīst gan, ka palaižot mani startā Mazirbē, norunājām, ka tiks padots ūdens jau Saunagā, bet abas dāmas, dzerot vīnu un baudot idillisko noskaņu naktsmājās, norunātajā laikā atbalstītājos tā arī neparādījās...tā teikt, citi skrien - citi bauda dzīvi. Toties visos pārējos pieturas punktos Kolkasragā, Melnsilā un Ģipkā dāmas bija redzamas un dzirdamas jau pa gabalu, un laikam jau norikšoju tik aši tieši viņām par godu.
Savukārt pēc gada šai pašā pasākumā izbaudīju šo maršrutu tikpat ļoti, kā pirmajā reizē: gan vēja vērpetes ceļā līdz Kolkasragam, gan ūdens straumju savstarpējo "cīņu" Kolkasragā, gan sakritušos kokus jūras krastā virzienā uz Melnsilu, un vēl jo īpašāk - Rojas finiša līniju. Laikam jau norikšoju otro reizi pēc gada vēl mazliet ātrāk tāpēc, ka dikti daudz dziedātāj-īkšķu turētāju tobrīd bija Somijā, lai visus līdzjutējus nākamajā dienā satiktu jau Tallinā - atvaļinājuma 2 dienas tika iedotas tieši par godu šim skrējienam un atbildības sajūta lika tām pēdām tipināt ašāk.


Ventspils-Mazirbe 12.09.2016.
Arī šī maršruta apraksts tapis jau iepriekš. Citiem šī posma gājējiem iepriekš noteikti iesaku kārtīgi izpētīt koordinātas trošu tiltam pār Irbes upi (visādā ziņā man bija aktuāli, jo peldēt pāri upei septembrī negribējās), jo to pavisam mierīgi var palaist garām un aizbrist stipri tālāk līdz šosejai, lai upi šķērsotu tur. Gājiens pār trošu tiltu tā sliktā stāvokļa dēļ gan stipri atgādina piedzīvojumu sacīkšu adrenalīnu, īpaši tiem, kuriem ar kāju garumu dzīvē nav īpaši veicies.

Lietuvas robeža-Liepāja 08.-09.08.2016. /Lietuvas robeža-Bernāti; Bernāti-Liepāja/

Šīs atvaļinājuma dienas veltīju, radinot pēdas pie garākiem skrējieniem pa smiltīm, pie reizes turpinot jūras krasta līnijas apgūto daļu, šoreiz kompānijā ar mammu. Jāpiebilst gan, ka radiniecei skriet neliku - kamēr viena vēroja jūras spēka jaudu un zilganzaļo ūdeni kā no filmām, otra apskatīja citus dabas un kultūras apskates vērtus objektus (šeit vietā būtu pieminēt, ka bieži ar šo aspektu savos skrējiensoļojumos esmu grēkojusi - lai arī teorētiski esmu iepriekš izpētījusi visus iespējamos apskates objektus, bieži esmu iespringusi, lai noķertu pēdējo autobusu mājup un rikšojusi vien tālāk tikai gar krastmalu). Ceļā arī milzīgs izskalots ronis - tādi gan gājienos tika manīti ne reizi vien. Vakarā vērojām burvīgu saulrietu (kurš saulriets gan tāds nav?!), zvaigžņu lietu naktī un saullēktu pamalē /pēc tā gan kā jau normālā atvaļinājumā aizgājām atpakaļ gulēt :D /
Ārprātā jaudīga tā jūra šeit - tāāā patīk!

Gauja-Saulkrasti 08.05.2016.
Pavisam īss pārgājiens nedēļas nogalē - reizēm dažādībai ir tīri jauki, kad iepriekš neizpēta un speciāli neskata navigāciju arī gājienā, kā tad īsti no tās Gaujas dzelzceļa stacijas var nonākt līdz jūrai. Un tieši tais reizēs jau tad arī rodas iespējas aprunāties arī ar vietējo kolorītu. (:
Gājiena nobeigumā - kā allaž forši pabūt pie Baltās kāpas Saulkrastos.
Saulkrasti-Saulkrastu Baltā kāpa gabaliņu esmu veikusi pa jūru ar supiem, datumu gan vairs neatceros, bet tomēr ieskaitu sev arī šo posmu kā pievarētu.

Engure-Ragaciems 16.10.2016.
Šis īsposms tika izmantots kā sevis apmānīšanas garais treniņš sezonas noslēgumā, kad skriet nu galīgi vairs negribas, bet priekšā vēl vienas atbildīgas sacensības (par atbildīgām saucu tās, kurās negribas pievilt komandas biedrus, jo solo skriešanā uz to atbildību jau var piemiegt acis). Kkā gar jūru tos kilometrus parasti īsti nejūtu. Patiesībā visai vienmuļš posms, sākumā brienot pa akmeņiem un vēlāk nevarot sagaidīt Ragaciema bāku, bet to vienmuļību norakstu uz pelēcīgo rudens dienu un nevēlēšanos tik daudz laika veltīt skriešanai. Izskaņā gan noreklamēju Ragaciema bodītes, kuru kafija un saldējums spēj izglābt arī pelēkās dienas. Un treniņš galu galā tomēr izdevies un vērtīgs, jo pirmo vietu Jūrmalas rogainingā divas nedēļas vēlāk tomēr izcīnījām.

Ragaciems-Lielupes ieteka 
Mangaļsalas mols-Gaujas ieteka
Šo divu posmu veikšanu patiesībā pat nevaru konkrēti datēt, jo basbpēdošanas treniņu laikā tos esmu mērojusi tik bieži, ka īsti nevaru nofiksēt vienu - to "īsto" datumu. Visskaistāk, ja trāpa, piemēram, saullēktā pie Lielupes ietekas jūrā, un tad pretī vērot Vārnukroga Balto kāpu (tas izdevās pērnajos Saulgriežos).

Tūja-Saulkrasti 20.05.2017.
Šai dienā biju paredzējusi doties pavisam citā virzienā - uz Roju, bet tā kā nogulēju autobusu virzienā uz Kolkasragu, nolēmu tomēr steigt vismaz uz to busu, kuru vēl var noķert un kas dodas pretējā virzienā (Tūju), lai kādu jūras posmu tomēr veiktu. Tai dienā notestēju un sadraudzējos ar jaunajiem vibramiem (es zinu, ka daudzi tos apsmaida, bet patiesi neesmu atradusi lieliskākus skriešanas apavus par šiem). Izturēja lieliski, jo šis posms diezgan lielā kilometrāžas izteiksmē tomēr ir stipri akmeņains. "Sausszemē" tomēr nākas iebrist pie Zvejniekciema, lai apietu upi. Bet reizēm šī nelegālā ielīšana meža takās vai pilsētvidē (jo es taču realizēju projektu - gar jūras krasta līniju) tieši rada vēl lielāku prieku dažādībai un rada motivāciju turpināt. Ievziedu ziedēšanas laikā šis skats un smarža pārspēj mazlaimīti par kārtējo iepriekš nešķērsoto tiltu, lai izteiktu vēlēšanos. Ak jā, parasti arī saldējumi tādās nelegālās reizēs, iegriežoties ciematos, garšo īpaši labi!


Roja-Engure 02.07.2017.
Nobeigumam esmu atstājusi "visgrūtākos" posmsus. Jau iepriekš zinu, ka būs jābrien cauri brikšņiem, bet, nonākot tai vidē pašai, viss šķiet vēl ļaunāk. Iesākumā vēl liekas, ka gan jau tikšu laukā no pilsētas un viss mainīsies, tomēr lavierēšana pa akmeņiem pamazām pāriet arī lavierēšanā un brišanā caur kārtīgiem niedru puduriem. Purpinu pusceļu par to, ka šādai nu noteikti jūras malai NAV jābūt. Akmeņi, bezgalgaras un biezas niedres, mājas sabūvētas tik tuvu jūrai, ka nākas vien brist tīri vai pa ūdeni (emm, gribēju rakstīt - dūņām). Vien kādus desmit kilometrus izdodas paskriet basām, priecājoties par pludmali normālo. Mērsragā, brienot atpakaļ uz ceļa, lai apietu ostu, knapi neuzkāpu supertreknai odzei, kādas izmēri redzēti vien tropu mājā. Vārdu sakot secinu - šai posmā mana lauku māja nebūs.  Kārtīgi atvelku elpu, pusotru stundu gaidu autobusu, kurš izrādās - šai dienā nekursē, sasmejos par šo gājienu vēl vairāk, tomēr vēlāk saņemos un nolemju nobeigt šo jūras krasta virzienu no Rīgas, tiekot līdz plānotajam galamērķim - Engurei, vēl šovakar. Eh, cik salds miegs šonakt!


Ainaži-Tūja 09.07.2017.

Ņemot vērā, ka iepriekšējā dienā xRace posms tiek aizvadīts Vidzemes pusē, nolemju palikt šai pusē, lai beidzot skaisti nofinišētu savu jūras krasta līnijas apgūšanas projektu. Arī par šo gājienu zināju, ka viegli nebūs - Randu pļavas un Vidzemes akmeņainā jūrmala radīja bažas, vai šo posmu būs spēka veikt vienā dienā. Bet ko gan neizdarīsi par benzīntanka kafiju, kas tādos gājienos garšo tiiiik labi un apziņu, ka es to esmu paveikusi! Esmu! Komsiki, kā pa ceļam satieku sen nesatiktu draugu no 1.altu rindām - izrādās, ka mani atpazīst arī no mugurpuses un ...emm, nu pēc bāsām kājām, protams. Šo posmu atcerēšos kā gājienu nevis GAR jūru, bet PA jūru. Tā gadās, ja spītīgi vēlas tikt garām tām Randu pļavām (nepārprotiet, tās pļavas ir ļoti skaistas un putnu vērotāji vispār būtu sajūsmā), bet patīkamāk šķiet brist pa ūdeni, nevis staignām dūņām. Lieki teikt, ka viegli tas nav, kad ūdens sniedzas jau pāri ceļgaliem, turklāt otrā dienā pēc sacensībām (lai arī reizēm esmu koķetējusi, ka xRace jau tāda izklaide vien ir...). Reizēm gan izmantoju arī meža ceļu (ar riteņbraucējiem paredzētām norādēm, kas samulsina tikai pie Rankuļraga, kur kartē iezīmēta upe), kas iet paralēli akmeņainajai pludmalei un tad atkal brienot lejā pie pašas krastmalas. Bet Vidzemes akmeņainā jūrmala jau, protams, skaista bez sava gala - ar Veczemju, Ežurgu klintīm, iespēju izlēkāties pa akmens krāvumiem un...jā. Milzīgu laimes sajūtu, ieraugot jau pazīstamo molu pie Tūjas. Neaprakstāms prieks! Skaistākās vietas gar jūras krasta līniju tai lauku mājai esmu izvēlējusies. (:

P.S. Tiesnesis šim projektam esmu tikai es pati. Secībai un virzienam nav bijusi būtsika nozīme, tāpat arī tam, ja kāds kilometrs gala beigās palicis "nenoklāts". Lielupes-Daugavas krasta līnija starp Vārnukrogu un galvaspilsētu lauku mājai īsti nesaista, tāpēc atstāju, kā nu ir.
PALDIES par pacietību lasītājam, tiekot līdz šai rindkopai. Pašai bija svarīgi piefiksēt, lai vecumdienās var atminēties.

trešdiena, 2017. gada 1. marts

Izlaiduma diena nav nobeigums, bet tikai sākums

Šis lai top kā iedvesmas stāsts man pašai brīžiem, kad ticība un apņemšanās būs mazliet pabalējusi, un ceru - kā iedvesma vismaz kādam no lasītājiem.
Stāsts iedvesmai gan NEBŪS par skriešanu, kā to varētu pieņemt tie, kuri mani mazliet pazīst, jo, pirmkārt, motivējošu un aizraujošu piedzīvojumu stāstu, manuprāt, ir pārpārēm (tai pašā lieliskajā noskrien.lv lapā) un, otrkārt, tāpēc, ka esmu pārāk liels skriešanas hipsters, lai atļautos ar savu pieeju iedvesmot citus. Bet šī rindkopa gan jāatzīst - ārpus raksta konteksta... 
Stāsts būs par Jaunā gada apņemšanās izpildēm, turklāt šoreiz - pat ne īsti manējām. Pati gada izskaņā biju nolēmusi mazliet pamainīt ikdienas vizuālo ampluā, no brillēm pārejot uz lēcām (precizitātes labad gan piebildīšu, ka vienreiz lietojamās lēcas līdz šim laiku pa laikam lietoju "svētku" reizēs - dodoties uz teātri / koncertiem / sacensībām, kas tomēr pēc vairāk nekā 10h atrašanās acīs radīja lielu graušanas-diskomforta sajūtu). Bet jauši-nejauši gada iesākumā šo iemainīju pret ex-kolēģītes apņemšanos brilles šogad nolikt malā pavisam, pievienojoties uzsaukumam kopīgi uzsākt dabiskās redzes atjaunošanas kursu.
6 nedēļu kurss šodien noslēdzies ar izlaidumu un tad nu īss rezumē, kā man gājis šajā eksperimentā.
Galvenais, ko esmu ieguvusi, - pārliecību, ka redzi patiešām VAR atjaunot dabiskā veidā, un līdz ar to apņemšanos šo iesākto ceļu turpināt arī pēc kursa noslēguma. Atzīšos, ka vienā mirklī iestājās vilšanās sajūta par sākotnējo-utopisko pieņēmumu, ka šo 6 nedēļu laikā par konkrēto naudas summu man uz paplātes pasniegs perfektu redzi. Tomēr arī mazi progresa solīši ļāvuši nezaudēt ticību sev un tam, ka redzi var atgūt ikviens, to skaitā es pati.
Metode sastāv no dažādiem, dikti interesantiem vingrinājumiem, kas ietver gan acu atpūtināšanu, gan muskuļu sasprindzinājuma mazināšanu, pareizu skatīšanos, acu kustīgumu, meditāciju un iztēli. Tieši prāts bieži ir tas, kurš nevēlas pieņemt ka redzam skaidri. Bet līdzīgi kā citās jomās pārliecinājos, ka ar apzināšanās metodi var panākt ļoti daudz. Tāpat kā, piemēram, maratonists vizualizē sacensību finiša līniju treniņprocesā, apzināti mācos vizualizēt, ka patiesi redzu skaidri, mēģinot "apmānīt un atslēgt" prātu. Par metodes efektivitāti bieži pārliecinājos nodarbībās pēc ilgāka "palminga" (īpašā veidā aizsedzot acis) un meditācijas, ka redzu skaidri: atverot acis, kaut vai īsu mirkli, kamēr prāts nepieslēdzās ar savu "es taču neredzu", spēju skaidri saskatīt jau salīdzinoši sīkākas drukas burtiņus redzes tabulā.
Caurumbriļļu efektivitāti plānoju iemēģināt ne tikai nodarbībās, bet arī ikdienas gaitās. Neticami, bet fakts - redze safokusējas izcili!
Ikdienas paradumos ieviesusies apzināta biežāka mirkšķināšana, acu kustīgums - "knābāšana", pārceļot acis uz dažādiem punktiem tuvumā un tālumā, aizvērtu acu sauļošana, cik nu to atļauj mūsu platuma grādi. Biežāk piedomāju, ka varu taču daudzas ikdienas lietas darīt bez brillēm, pagaidām vien dienas gaismā atļaujos arī auto vadīt bez brillēm. Jāatzīst, ka iesākumā diskomforts ierastās lietas darīt bez ierastajiem rāmīšiem bija liels, tomēr tā apziņa, ka to varu - vouv!!! Tā sajūta teātrī, kurā izrādi skaties ar vājākām brillēm un joprojām redzi aktieru grimases, eksperimentā kino, kura laikā zālē apzināti izvēlies tuvāku rindu un noturies visu filmu, brilles neuzliekot, ir fantastiska!
Šo visu saliekot kopā skaitliski: no -2.75 dioptrijām esmu pārgājusi uz -1.5 dioptriju stiprām brillēm. Neviens optometrists pēc eksperimenta mani gan vēl nav pārbaudījis, šis ir bijis pašrocīgs novērtējums savai redzei un brillēm, ar kuru stiprumu man pietiktu dzīves krāsainuma redzēšanai. Pati agrāk apsmaidīju cilvēkus, kuri lielveikalos pērk lasīšanas brilles (bez ārstu konsultācijas), nu esmu iekļuvusi šādu ļaužu sarakstā un jūtos sajūsmā, saņemot nu jau vairākus komplimentus par pāris eiro vērtām plastmasas brillēm un ticot, ka vēl pēc laiciņa varēšu tās nomainīt uz atkal jaunu dizainu un, protams, mazākām dioptrijām.
Diemžēl joprojām, skrienot treniņus, nespēju precīzi identificēt patiesībā pazīstamus pretimskrējējus - pārsvarā vados pēc miesas būves, apģērba identificēšanas un minējumu metodes :D Tāpēc, lūdzu, neņemiet ļaunā. Tāpat joprojām pasaule bez redzes korekcijas atribūtiem man rādās izskaistinātāka, nekā tā droši vien ir: cilvēkiem grumbu nav un mana māja vienmēr perfekti tīra, jo putekļu arī nav :D
Un tomēr un tomēr - esmu bezgala priecīga un pateicīga Elīnītei, kura mani uz šo pamudināja, un milzīgs paldies pasniedzējai Vijai Bušai, kura iedeva ticību un tos pamatrīkus, ar kuriem tālāk darbojoties, virzīties uz savu mērķi - perfektu redzi.
Diplomu gan sev izsniegšu tad, kad redze būs atjaunojusies perfekti. (: Un ceru, ka jau šogad!

p.s. Kad satiksimies klātienē, lūdzu, apjautājies, vai joprojām turpinu vingrinājumus! Paldies, paldies!(:
Man ir tieši tikpat daudz laika izmantot savas acis pareizi, cik izmantot tās nepareizi!

svētdiena, 2015. gada 11. oktobris

Ventspils-Mazirbe skrējiensoļojums

Tā kā jūra šai vasarā kļuvusi par manu stihiju, nolēmu, ka rudens nevar iepalikt. Darba ietvaros izbrauciens uz Ventspili neliek šaubīties nākamā posma veikšanai gar jūru. Šoreiz mērķis veikt to jūras krasta robežu, kas palicis nepievārēts Kurzemes pusē. Liepāja-Ventspils pārgājienā atvaļinājumā, Mazirbe-Roja baskāju skrējienā, šaubu nav par atlikušo posmu. Tā nu bez īpašas pētīšanas un sagatavošanās nolemju, ka šis posms pavisam mierīgi veicams 1 dienā. Nākamā diena gan vēstīs ko citu par to mierīgi...
Lai nu kā, pēc koncerta kori pametu ceļos atpakaļ uz Rīgu, bet pati dodos uz Pārgauju sarunātās naktsmītnes virzienā. Sasmaidos, cik dikti maza pasaulīte - naktsmāju īpašniece ir Reiņa Zariņa sievas mamma - uzzinot, kādā kontekstā esmu Ventspilī, protams, nākas atzīt, ka pazīstu arī to slaveno pianistu...hi-hi...Bet svarīgāka liekas silta duša un laicīgs miegs, jo nākošā diena sola slodzi kājiņām.
Brienu laukā jau pirms pieciem, pirms saulītes. Mazliet neomulīgi, bet brienu gar ūdens attīrīšanas milzīgajām mājām, visu laiku ausoties, vai kas nesāks gaudot - blakus esošās zīmes liecina, ka atrodos bīstamā zonā, un, protams, nakts melnums palīdz fantāzijai aizceļot neceļos...
Laimīgi esmu jūras krastā un tipinu Mazirbes virzienā. Mērķis tajā nokļūt pirms četriem, lai paspētu uz pēdējo autobusu pilsētu virzienā. Pat nemanot pārēju rikšos - lai siltāk, lai raitāk - ar domu, ka "ietaupīšu" laiku sauļošanās stundām Mazirbē, jo rēķinos ap 55 km garam ceļam. Tā gan vēlāk izrādīsies kļūda. Tā nu stundu skrienu, pusstundu pārēju soļos un tad atkal skrienu. Miķeļtornis parādās manā skatu lokā daudz vēlāk, nekā plānots un jau sāku iespringt par iepriekš sarēķināto finiša laiku, jo zinu, ka priekšā vēl Irbes upe, kurai pārbrist pāri neizdosies un būs jāmeklē tas slavenais - mūžīgi ceļotājiem neatrastais trošu tilts. Tā nu cītīgi pa ceļam sastaptajiem makšķerniekiem (tādu šai dienā patiesi daudz) jautāju par gaidāmo tiltu, par kuru tad nu aptuvenu informāciju iegūstu. Jā, Irbes upe sasniegta ap 12.30 - 7,5 stundas pēc starta un brienu gar upi mežā iekšā.
Nu...trošu ceļu atradu, tomēr jāatzīst, ka pa tādu kāptu tikai piedzīvojumu sacensībās, lai iegūtu kontrolpunktu un komandas gars neļautu padoties savām bailēm...un šoreiz, jo pāri upei tomēr jātiek un autobusu jānoķer...Šķiet, ka tilts stāv kā stāvējis no 1974.gada, ko pieņemu kā būvēšanas gadu - pakāpieni iztrūkst un brīžam sāku pukoties uz savām pārāk īsajām kājām, kuru soļu garums neaizsniedzas līdz nākamajam tilta posmam...

trīcošām kājām tomēr nonāku otrā krastā un mani sagaida nākamais "pārsteigums" - gandrīz uzkāpju virsū treknam zalktim, kurš gozējas taciņas vidū...brr...solis paātrinās, neskatoties uz karstumu, kas moka pat 12.septembrī, un jau mazliet sagurušo ķermeni, kurš lūdz atpūtu pēc jau 8ās soļotās stundas. Bet pulkstenis tikšķ un pauzi neatļaujos...tipinu uz priekšu un jā, jā, jā! Jau tālumā rēgojas tie pazīstamie Mazirbes koki, pie kuriem devāmies startā pirms pāris nedēļām. Ceļojums laimīgi galā īsi pirms trijiem un vēl atliek laika baudīt saldējumu Mazirbes estrādē. Paldies jūrai par vēl vienu skaistu kopā pavadītu dienu! Ceļojums nākamreiz var atsākties jau no Rojas.

trešdiena, 2015. gada 29. jūlijs

Ceļojuma Liepāja-Ventspils duelī Līva pret jūru 1:crocši, tātad neizsķirts

27.07.2015.
Pamostos pirms modinātāja plkst. 5:20. Priecīga. Priecīgi satraukta. Vai iekrāmēju somā pareizās jakas, zeķes un botas? No pārtikas somā ielieku 2 gurķus, pusi paprikas un sporta želeju. Saucās: pārgājienam Liepāja - Ventspils gar jūras krastu gatava. :)
Arī Rīga ceļā uz autoostu šķiet tik ļoti citādāka - vēroju cilvēkus, noskaņas. Liekas, ka ir īpaša diena. Pirms kāpšanas autobusā iegādājos arī klasiski sievišķīgu atvaļinājuma atribūtiku - Santu. Ceļojums var sākties, lai arī šie ceļojuma sākumi man šodien daudz...
Liepājā izkāpju samulsusi, nesaprotot, kurā virzienā jādodas - izvēlos centra virzienu uz Tūrisma informācijas centru. Tur sieviete sajūsmā par manu plānoto maršrutu: "Jūs iesiet visu ceļu no Liepājas uz Ventspili? Ak, cik skaisti! Nē, nu tik skaisti!" Iegādājos vēl vienīgo, kā vēlāk izrādīsies, neizmantoto atribūtiku - pieres lukturīti, apēdu kurzemnieku klasisko sklandurausi un lecu autobusā, kas ved jau uz Karaostu. Arī autobusā atrodas sieviete, kas labprāt palīdzētu parādīt īstos tūrisma objektus Karaostā, bet, kad pastāstu galamērķi, saka, ka vienai gan tāds gabals neesot jāiet, bet veiksmes novēl.
Esmu klāt - mans ceļojums sākas vēlreiz, šoreiz pa īstam, pie Liepājas ziemeļu mola. Saulē iedegušie veikbordisti paliek aiz muguras un ar interesi ložņāju pa Ziemeļu fortiem. Tik skaista, saulaina diena un jūriņa! Esmu sajūsmā! Pirmās dienas naktsmītnē Ziemupē nonāku pēc 5,5 stundām. Vienīgais secinājums šeit - telts pirms ceļojuma ir JĀPĀRBAUDA. Izrādās, trūkst telts kociņu - nu ko, telts man kļūst kā dubultais guļammaiss - cerams, no lietus pasargās. Toties iedvesmo kempinga saimnieces stāsts par puisi, kurš gājis no Papes apkārt visai Latvijas krasta robežai ar mērķi to veikt 10 dienās. Nez vai es ko tādu varētu?
28.07.2015.
Nakti guļu kā susuriņš un pamostos vienīgi sīcošo odu dēļ. Ar pirmajām lietus lāsēm pošos ceļā. Ceļā uz Pāvilostu tomēr pavada lietus, toties jūra šodien izcili mierīga un ūdens tik zaļš kā no filmām! Pēc 4 stundām lepni iesoļoju Pāvilostā. Mīlīga pilsētiņa - nu taisni tāda, kurā vēlēties mazliet hipsterīgu lauku mājiņu. Pilsētnieces prieciņam ieraugu Illy sarkano zīmīti, kas nozīmē ne tikai siltas pusdienas, bet arī kāroto kafiju...mmm! Cilvēki šeit tik smaidīgi un laimīgi, tikpat laimīga arī es pēcpusdienas saulītē soļoju tālāk uz Jūrkalni. Mulsina man tas jūras krasts, kurā pie apdzīvotām vietām nav norāžu - jo, ja pludmalē nemanītu ļaužus, naktsmītnēm un miestiem vienkārši paskrietu garām. Sīļu naktsmājas liekas izcilas - šonakt nekādas telts! - un vēl bonusā silta duša - manas kājiņas to ir pelnījušas! Turklāt ārā sāk gāzt...Laimes pilnība, ka esmu iekšā - siltumā. Šovakar krosiņam atšķirībā no iepriekšējā vakara vairs nav spēka. Štukoju par nākamās dienas plānu. Ceturtajā ceļojuma dienā līšot visu dienu - palikt kkur pusceļā līdz Ventspilij nekurienes vidū "teltī"? vai tomēr riskēt ar salīdzinoši garāku gājienu un brist līdz Ventspilij jau rīt?



29.07.2015.
Plkst. 4:50 skan modinātājs - bez kavēšanās lecu dušā un pēc 15 min jau esmu ceļā. Jūrā šorīt viļņi lieli, bet debesis - izcili draudīgas. Ūdens uz melnās pamales fona vēl zaļāks nekā vakar. Nepaiet ne pusstunda un izbaudu pirmo lietus stundu, kas tomēr vēlāk vainagojas ar izcili skaistu saulītes parādīšanos virs koku galotnēm. Priekšā šodien garš ceļš, tāpēc īsinu laiku ar izdziedāšanos repertuārā, sākot no tautasdziesmām, beidzot ar Sōlas laika sakrāto dziesmu krājumu. Tomēr - ap deviņiem sagaidu tāāādu lietu, ka neredzu ne jūras pamali, ne pludmali 5 soļus uz priekšu. Uz pusminūti apdomāju iespēju paslēpties noliekušajā egles zarā. Bet cik ilgi? Un tāpat taču nenoslēpsies. Jābrien tikai. Pirmais mērķis šodien Užava. Pēc 4,5 h liekas - nu ir jau klāt! Tāpat liekas vēl pēc 30 min.  Un vēl pēc stundas. Laimīgi pie sevis skaitu pēdējās 2 stundas līdz Ventspilij. Un ta-dā. Priekšā plata upe. Kas tā par upi? Nu nevar būt, ka tikai tagad tā Užava! Pirmā vilšanās. Novelku somu, lai pārvilktu botas uz saviem rozā crocšiem - tā vieglāk pārbrist upes, neslīdot uz akmeņiem. Noskaitu bērnības dienas pantiņu: "Dear, mister crocodile, can I cross the river? Yes, you can, if you have something," paskatos uz lillā nokrāsotajiem nadziņiem, "something purple." Nopētu šaurāko upes vietu - tieši vietā, kur tā satiekas ar jūras viļņu bangām. Piesienu botas pie somas un brienu. Viens solis, otrs, trešais...iegrimstu smiltīs un ūdenī pāri celim - hops - ātri ārā kāju - neizdodas! Zūd līdzsvars - un pretī bango spēcīgs jūras vilnis - tikai noturēties, ja iekritīšu uz vēdera, būs čau, jo ūdens spēcīgajiem viļņiem pretī nenoturēšos. Velku ārā kāju, zūd saķere ar vienu crocsi, ok, lai iet - tikai nekrīti! - velku otru kāju - hops, aiziet otrs crocsis, hop, hop - tikt atpakaļ uz to pašu krasta pusi... Izspruku...Skumji nosmaidu, ka krokodils tomēr gribēja pink. Uzvelku brilles, lai novērtētu situāciju, kā lai tomēr tiek pāri upei. Hello! Tilts atrodas pārsimts metru tālāk...skumji apeju mazo līkumu un turpinu gājienu. Lieki piebilst, ka atlikušais ceļš līdz Ventspilij paiet sērās par zaudētajiem crocšiem...
Un pilsēta tomēr pienāk - pēc 10 stundu gājiena - esmu dikti, dikti LAIMĪGA. Saku paldies jūriņai par kopā pavadīto laiku - līdz nākamajai reizei. Tāda noteikti būs! :)

ceturtdiena, 2013. gada 27. jūnijs

Testēšanas rezumē - 2 nedēļas ne solis bez Sony Xperia ZL

Pāris dienas pirms Saulgriežu laika sarunas ar kolēģiem jauši - nejauši aizvijās arī līdz Dziesmu svētkiem, par kuriem šogad man bija un joprojām ir īpašs stāsts un atmiņas. Aizrunājāmies tik tālu, ka tika konstatēts - šis ir gads, kurā nu nekādi nevar iztikt, ja ne bez fotoaparāta, tad laba telefona, ar kuru fiksēt skaistākos svētku mirkļus, noteikti. Rakstu uzreiz iesāku ar PALDIES Kristapam, kurš šādu iespēju man sagādāja - uz svētku laiku nododot testēšanas režīmā īsti eleganto Sony Xperia ZL. Uzreiz brīdinu, ka raksts-apskats nebūs noderīgs tiem, kurus interesē tehniski parametri. Rakstu no lietotāja - vulgaris, šoreiz brīvprātīgo koordinatora skatu punkta.

Pirmās dienas iespaidi dažādi. Pirmais, protams, ļoti pozitīvs, jo pēc divu gadu pārtraukuma, kad ikdienā nešķīros no iPhona, atkal atgriežos pie viedtālruņa - šoreiz Sony modeļa.
Pirmais prieciņš par lielo ekrānu, kurā pavisam ērti var izlasīt pēdējos e-pastus un aplūkot jaunumus Facebook lapā. Arī iespēja bildēt, neskatoties uz to, ka esmu fotogrāfiju antimeistars, izraisa tikai pozitīvākās sajūtas. Tās tomēr apstājas vakarā, kad nolemju doties vismaz īsā 5 km riksītī pa Mežaparku un, kā jau kārtīgs skrējējs, kurš grib palielīties ar noskrietajiem km, izmantot Endomondo aplikāciju. Pirmā vilšanās un secinājums - skrējējiem šis telefona modelis neder: tas ir tik garš un plats, ka tā arī neielien skriešanas bikšu kabatiņā, kurā iepriekš tīri labi bija satilpis viss iespējamais - sākot ar atslēgām un beidzot ar skriešanas želejām un guaranas ampuliņām maratona laikā. Nākas vien telefonu ņemt rokās. Lieki teikt, ka skrējienu īsti neizbaudīju un skrējējiem šo modeli neieteiktu tā izmēru dēļ. Turklāt šis modelis esot arī ūdensneizturīgs - tātad arī 24 h piedzīvojumu mačos, kur var gadīties visādas ķibeles, ar to nu nekādi...sportistiem garām.

Telefona īstie testēšanas pārbaudījumi gan vēl tikai priekšā. Kā jau raksta sākumā minēju, Dziesmu svētkus šogad vēroju caur brīvprātīgā skata prizmu, kas uzlika arī daudz vairāk pienākumu nekā citkārt, piedaloties kā dalībniekam. Tā nu šim telefonam bija jākļūst par vienu no brīvprātīgo diennakts uzziņu centrāli un jāiztur garumgaras sarunu stundas un īsziņu birums. Ar tā palīdzību tika veiksmīgi "nodiriģēts" 1000 galvīgs kora uznāciens vokāli simfoniskajā koncertā Arēna Rīga,15 minūšu laikā sameklētas organizatoru iepriekš aizmirstas puķu pasniedzējas diriģentiem, ik dienu gādāts par brīvprātīgo rūķu pusdienām un koordinēts 40 000 dalībnieku gājiens pa Brīvības ielu svētku noslēgumā. Secinājums - telefona baterija šādus apstākļus iztur knapi diennakti, tamdēļ obligāti visur jāņem līdzi arī telefona lādētājs. Nedēļas laikā reizes 3 telefonu nācās restartēt, t.i., izslēgt un atkal ieslēgt, jo tas atteicās darboties (nevarēju nevienu sazvanīt / mani sarunas laikā nedzirdēja). Bet jāatzīst, ka šādu slodzi mans vecais telefons neizturētu ne uz pusi.

Savukārt bildēšanas funkciju telefonam gan vērtēju, ja ne kā izcilu, tad tuvu tai noteikti. Ja, izvēloties telefonu, šī funkcija šķiet visbūtiskākā, nešauboties iesaku šo modeli! Bildēts tika daudz un dikti - strādājot, koordinējot un baudot, manuprāt, latviešu visskaistākos un kultūrai visnozīmīgākos svētkus. Par to tad lai runā pašas bildes! :)

Brīvprātīgo koordinatores birojā
Brīvprātīgais ar kora Sōla pārstāvjiem koru karos
Rīga2014 pārstāvis Dzsvētku puķainās noskaņās
Brīvprātīgo dzeltenais pulciņš pēc labi padarīta darbiņa Arēnā Rīga
Vokāli simfoniskā koncerta darba rūķi
Koru karu brīvprātīgo koordinatores
Dzelteni skatītāji arī Daugavas stadionā
Tēvu laipas deju lieluzvedumā
Rakstā - rakstā
Rakstā - riņķī - rakstā
Laimīga un priecīga dzeltenā armija visas nedēļas garumā
Paspēt uzkāpt arī uz Mežaparka estrādes
Starp laimīgajiem koristiem
Nenogurdināmie dalībnieki danco arī tad, kad mūzika vairs neskan
Gājienā - uzvarētājkoris
Pārstrādājušies - laimīgi brīvprātīgo koordinatori Mežaparka estrādē
Jau sadziedāšanās laikā - izturējām! JO KOPĀ MĒS VARAM! :)
Vēlreiz, paldies, Kristapam par doto iespēju! Kopējais rezumē pozitīvs - lai arī telefons atklāja savus niķus un trūkumus, kopumā noteikti šādu modeli izvēlētos arī veikalā. Gan jau pienāks diena, kad būs iespēja no šī modeļa nešķirties ilgāk kā par šo 2 nedēļu periodu, pagaidām gan atgriežos pie vecā, nobružātā aparātiņa.

ceturtdiena, 2013. gada 16. maijs

Sometimes the moments that challenge us the most, define us

Tāda dīvaina sajūta, ka esi gājis uz mērķi gandrīz pusgadu: cītīgāk, mazāk cītīgāk, bet gājis neatlaidīgi. Stāstot sev un citiem, kāpēc Tev to vajag - būt vienam no tiem, kurš spēj pieveikt maratona distanci. Dienu no dienas, stundu pēc stundas, kilometru pēc kilometra, beidzot sasniedzot to fantastisko svētku sajūtu lielā notikuma - maratona nedēļā!
Un tās 3 dienas pirms starta Dieviņš nolemj sodīt par visām palaidnībām, kuras dzīvē esmu sastrādājusi...ak, lūdzu, lūdzu, vai to nevarētu darīt pāris dienu vēlāk? Pēc pilnas programmas, bet vēlāk?...eh, iekritu... Kāju rauj krampji un no sajūtas, ka nevarēšu iziet pat uz starta, gribas raudāt...
Tomēr saņemos un saku: "Ko gan vērti tie, kuri padodas pirms laika?" Noskurinos, apņemos neskriet vairs ne kilometru līdz pat startam 7dien, apsolos ticēt fizioterapeitu brīnumspēkam un rokām un ticu, ka brīnumi tomēr notiek! Nu notiek! Ticu, ka nedeļas nogalē tomēr realizēsies līdz šim dzīves lielākais piedzīvojums un izaicinājums reizē! :)
Novēlu katram skrējējam (un ne tikai) vēl pirms starta iedvesmai noskatīties filmu "Spirit of the marathon":
To skatoties, raudu katru reizi...bet noteikti iedvesmo, turklāt varbūt arī kādu no Jums, lasītāji! :)