Ak, cilvēki, mīļie! Ejiet uz koncertiem! Smelties iedvesmu no koristu balsīm, pianistu pieskāriniem menlbaltajiem taustiņiem, orķestrantu spēles mākslas...
Folk into Classics Lielajā Ģildē ar Radio kori, Laimu Jansoni un Sinfonietta Rīga - tie, kuri šonedēļ iedvesmoja mani. Tikai 25 dziedātāji veido tādas kormūzikas pērles, ka skudriņas skrien. Rada gan komponisti (man šoreiz dikti patika Līgas Celmas "Debesu sēta" un Laimas Jansones "Spēka vārdi"), bet šie 2 kori (gan akadēmiskais koris Latvija, gan Radio koris) katru reizi, ierodoties uz koncertiem, liek sajust to īpašo - šķiet privilēģēto - sajūtu, ka dzīvoju valstiņā, kurā var baudīt patiesi augstas klases kormūziku. Lepnums par šo mūzikas latiņu Latvijā un prieks katru reizi dzirdēt kādu jaunatklājumu arī latviešu komponistu daiļradē.
Dziediet, radiet un lepojaties, ka esat latvieši! Iegādājieties biļetes uz Dziesmusvētkiem - arī tad, ja koru un deju pulkā nebūs Jūsu radi un draugi - arī tad! Un šogad īpaši tāpēc, ka virsdiriģents lielajos svētkos pirmo reizi būs arī mana vismīļākā kora diriģents. Bet ne tikai tāpēc! =)
sestdiena, 2013. gada 26. janvāris
svētdiena, 2013. gada 20. janvāris
Tauta, kas dzied
Cik kapitāli atgriezties koncertu dzīves apritē un tuvoties brīdim, kad skai-tļot-āj j-kundzei atkal būs kormēģinājumu vakari! Ārprāts, cik ļoti pēc tā visa esmu sailgojusies un ārprāts, cik ilgi bez tā visa esmu izvilkusi...
Jāatzīst, ka nu jau ar mazliet apdomātu un piezemētu skatu atpakaļ, šķiet, ka pagājušā pusgadā veikta viena no lielākajām kļūdām mūžā, jau otrreiz (pirmoreiz, aizbraucot uz Zviedriju) pametot Sōlas dziedātāju rindas. Protams, tam visam apakšā bijusi izvēle par labu papildu darbiņam, kas reizēm arī nav mazsvarīgi, taču, redzot tā iznākumu un kopējo ieguvumu, šķiet, ka tā bijusi lielākā kļūda manā gadu griezumā. Kādā brīdī cilvēkam šķiet, ka "viņš ir pāraudzis to kora skaisto laiku", "kādā brīdī taču jākļūst nopietnam", un "droši vien atpakaļ uz kolektīvu velk vien sentiments"...Bet katru reizi, apmeklējot muzikas piesātinātu pasākumu, pārņem gandrīz vai smeldzīgi skumja sajūta, ka pati neesmu vairs šajā brīnumainajā - mūzikas radīšanas, nevis baudīšanas pusē. Saprotu, ka ir taču nesmuki metāties turp un atpakaļ (ar manu straujo dabu bieži izdaru un tikai tad domāju...), un saprotu, ka atgriezties Sōlā vēl vienu reizi būtu neglīti. Bet zinu, ka sirsniņā šis kolektīvs ar tā vadītāju vienmēr un visur paliks mans vis-vismīļākais koris... Nu lai nebeigtu rindkopu uz skumjās nots, atklāšu, ka savas kordziedātāja gaitas tomēr turpināšu citā kolektīvā - ar cerību, ka tas spēs aizpildīt to tukšuma sajūtu kormūzikas pasaulē un tās ilgas pēc sajūtas uz skatuves, kad skaties uz diriģenta rokām, baudi koristu muzicēšanu un pats aizpeldi kosmosā...jā, tās ir tās sajūtas, kuru dēļ vērts dzīvot, patiesi radot laimi-laimīti.
Dziesmu svētku brīnumu burvību varbūt būs jāmēģina baudīt, radot iespējas pieteikties kā brīvprātīgajam palīgam un koru karu baudīšana jau nu neiztrūkstoši! =)
Bet tauta, kas dzied, būs un pastāvēs. Arī mūžam sērīgie latvieši atceres dienās atrod jaunu pieeju. Gribas uzrakstīt komplimentu barikāžu atceres dienai veltītajam pasākumam 19. janvārī Pēterbaznīcā ar nosaukumu "Šūpuļdziesmas". Jo atcerēties un pieminēt var dažādi - un tā vietā lai uz skatuves kāptu vīri un blieztu Dārziņa smeldzīgākos gabalus (arī tie manā dziesmu listē liekas ļooooti skaisti), koncerta veidotāji to savirpina pavisam citādi - kā maigu, labestīgu, mierinošu un saudzējošu šūpuļdziesmu virknējumu. To šūpuļdziesmu, kuras dziedāja mātes, mierinot un iemidzinot tās satrauktās sirsniņas, kuras palikuša smājās, gaidot atpakaļ savus mīļos. Pieminot barikāžu aizstāvjus, atspoguļot to spēku, kas deva cerību tautai. Ar dziesmu cauri laikiem, jo tajā ir spēks. Trijnieka (brāļu Petrausku un Ievas paršas) performance tik izjusta, ka man visu koncerta laiku nepameta sajūta: "Ak, nu kaut atrastos kāds labvēlis vai sponsors, kas šo programmu ierakstītu arī CD ripulī! Manuprāt, tā būtu tik lieliska dāvana esošajām un topošajām māmiņām un, protams, jaunajai paaudzei!"
Lai nu kā, mana galva arvien vairāk piepildās ar idejām, kā mūzikas pasauli apvienot ar grāmatu pasauli, bet to realizēšanas iespējas gan pagaidām tik ātri neizkristalizējas. Nu laiks radīs - gan jau kāds augstāks spēks palīdzēs atrast to uzņēmību un drosmi, lai to visu no idejām reiz pārvērstu realitātē.
Jāatzīst, ka nu jau ar mazliet apdomātu un piezemētu skatu atpakaļ, šķiet, ka pagājušā pusgadā veikta viena no lielākajām kļūdām mūžā, jau otrreiz (pirmoreiz, aizbraucot uz Zviedriju) pametot Sōlas dziedātāju rindas. Protams, tam visam apakšā bijusi izvēle par labu papildu darbiņam, kas reizēm arī nav mazsvarīgi, taču, redzot tā iznākumu un kopējo ieguvumu, šķiet, ka tā bijusi lielākā kļūda manā gadu griezumā. Kādā brīdī cilvēkam šķiet, ka "viņš ir pāraudzis to kora skaisto laiku", "kādā brīdī taču jākļūst nopietnam", un "droši vien atpakaļ uz kolektīvu velk vien sentiments"...Bet katru reizi, apmeklējot muzikas piesātinātu pasākumu, pārņem gandrīz vai smeldzīgi skumja sajūta, ka pati neesmu vairs šajā brīnumainajā - mūzikas radīšanas, nevis baudīšanas pusē. Saprotu, ka ir taču nesmuki metāties turp un atpakaļ (ar manu straujo dabu bieži izdaru un tikai tad domāju...), un saprotu, ka atgriezties Sōlā vēl vienu reizi būtu neglīti. Bet zinu, ka sirsniņā šis kolektīvs ar tā vadītāju vienmēr un visur paliks mans vis-vismīļākais koris... Nu lai nebeigtu rindkopu uz skumjās nots, atklāšu, ka savas kordziedātāja gaitas tomēr turpināšu citā kolektīvā - ar cerību, ka tas spēs aizpildīt to tukšuma sajūtu kormūzikas pasaulē un tās ilgas pēc sajūtas uz skatuves, kad skaties uz diriģenta rokām, baudi koristu muzicēšanu un pats aizpeldi kosmosā...jā, tās ir tās sajūtas, kuru dēļ vērts dzīvot, patiesi radot laimi-laimīti.
Dziesmu svētku brīnumu burvību varbūt būs jāmēģina baudīt, radot iespējas pieteikties kā brīvprātīgajam palīgam un koru karu baudīšana jau nu neiztrūkstoši! =)
Bet tauta, kas dzied, būs un pastāvēs. Arī mūžam sērīgie latvieši atceres dienās atrod jaunu pieeju. Gribas uzrakstīt komplimentu barikāžu atceres dienai veltītajam pasākumam 19. janvārī Pēterbaznīcā ar nosaukumu "Šūpuļdziesmas". Jo atcerēties un pieminēt var dažādi - un tā vietā lai uz skatuves kāptu vīri un blieztu Dārziņa smeldzīgākos gabalus (arī tie manā dziesmu listē liekas ļooooti skaisti), koncerta veidotāji to savirpina pavisam citādi - kā maigu, labestīgu, mierinošu un saudzējošu šūpuļdziesmu virknējumu. To šūpuļdziesmu, kuras dziedāja mātes, mierinot un iemidzinot tās satrauktās sirsniņas, kuras palikuša smājās, gaidot atpakaļ savus mīļos. Pieminot barikāžu aizstāvjus, atspoguļot to spēku, kas deva cerību tautai. Ar dziesmu cauri laikiem, jo tajā ir spēks. Trijnieka (brāļu Petrausku un Ievas paršas) performance tik izjusta, ka man visu koncerta laiku nepameta sajūta: "Ak, nu kaut atrastos kāds labvēlis vai sponsors, kas šo programmu ierakstītu arī CD ripulī! Manuprāt, tā būtu tik lieliska dāvana esošajām un topošajām māmiņām un, protams, jaunajai paaudzei!"
Lai nu kā, mana galva arvien vairāk piepildās ar idejām, kā mūzikas pasauli apvienot ar grāmatu pasauli, bet to realizēšanas iespējas gan pagaidām tik ātri neizkristalizējas. Nu laiks radīs - gan jau kāds augstāks spēks palīdzēs atrast to uzņēmību un drosmi, lai to visu no idejām reiz pārvērstu realitātē.
Abonēt:
Ziņas (Atom)