Ventspils-Mazirbe skrējiensoļojums

Tā kā jūra šai vasarā kļuvusi par manu stihiju, nolēmu, ka rudens nevar iepalikt. Darba ietvaros izbrauciens uz Ventspili neliek šaubīties nākamā posma veikšanai gar jūru. Šoreiz mērķis veikt to jūras krasta robežu, kas palicis nepievārēts Kurzemes pusē. Liepāja-Ventspils pārgājienā atvaļinājumā, Mazirbe-Roja baskāju skrējienā, šaubu nav par atlikušo posmu. Tā nu bez īpašas pētīšanas un sagatavošanās nolemju, ka šis posms pavisam mierīgi veicams 1 dienā. Nākamā diena gan vēstīs ko citu par to mierīgi...

Lai nu kā, pēc koncerta kori pametu ceļos atpakaļ uz Rīgu, bet pati dodos uz Pārgauju sarunātās naktsmītnes virzienā. Sasmaidos, cik dikti maza pasaulīte - naktsmāju īpašniece ir Reiņa Zariņa sievas mamma - uzzinot, kādā kontekstā esmu Ventspilī, protams, nākas atzīt, ka pazīstu arī to slaveno pianistu...hi-hi...Bet svarīgāka liekas silta duša un laicīgs miegs, jo nākošā diena sola slodzi kājiņām.

Brienu laukā jau pirms pieciem, pirms saulītes. Mazliet neomulīgi, bet brienu gar ūdens attīrīšanas milzīgajām mājām, visu laiku ausoties, vai kas nesāks gaudot - blakus esošās zīmes liecina, ka atrodos bīstamā zonā, un, protams, nakts melnums palīdz fantāzijai aizceļot neceļos...

Laimīgi esmu jūras krastā un tipinu Mazirbes virzienā. Mērķis tajā nokļūt pirms četriem, lai paspētu uz pēdējo autobusu pilsētu virzienā. Pat nemanot pārēju rikšos - lai siltāk, lai raitāk - ar domu, ka "ietaupīšu" laiku sauļošanās stundām Mazirbē, jo rēķinos ap 55 km garam ceļam. Tā gan vēlāk izrādīsies kļūda. Tā nu stundu skrienu, pusstundu pārēju soļos un tad atkal skrienu. Miķeļtornis parādās manā skatu lokā daudz vēlāk, nekā plānots un jau sāku iespringt par iepriekš sarēķināto finiša laiku, jo zinu, ka priekšā vēl Irbes upe, kurai pārbrist pāri neizdosies un būs jāmeklē tas slavenais - mūžīgi ceļotājiem neatrastais trošu tilts. Tā nu cītīgi pa ceļam sastaptajiem makšķerniekiem (tādu šai dienā patiesi daudz) jautāju par gaidāmo tiltu, par kuru tad nu aptuvenu informāciju iegūstu. Jā, Irbes upe sasniegta ap 12.30 - 7,5 stundas pēc starta un brienu gar upi mežā iekšā.

Nu...trošu ceļu atradu, tomēr jāatzīst, ka pa tādu kāptu tikai piedzīvojumu sacensībās, lai iegūtu kontrolpunktu un komandas gars neļautu padoties savām bailēm...un šoreiz, jo pāri upei tomēr jātiek un autobusu jānoķer...Šķiet, ka tilts stāv kā stāvējis no 1974.gada, ko pieņemu kā būvēšanas gadu - pakāpieni iztrūkst un brīžam sāku pukoties uz savām pārāk īsajām kājām, kuru soļu garums neaizsniedzas līdz nākamajam tilta posmam...

trīcošām kājām tomēr nonāku otrā krastā un mani sagaida nākamais "pārsteigums" - gandrīz uzkāpju virsū treknam zalktim, kurš gozējas taciņas vidū...brr...solis paātrinās, neskatoties uz karstumu, kas moka pat 12.septembrī, un jau mazliet sagurušo ķermeni, kurš lūdz atpūtu pēc jau 8ās soļotās stundas. Bet pulkstenis tikšķ un pauzi neatļaujos...tipinu uz priekšu un jā, jā, jā! Jau tālumā rēgojas tie pazīstamie Mazirbes koki, pie kuriem devāmies startā pirms pāris nedēļām. Ceļojums laimīgi galā īsi pirms trijiem un vēl atliek laika baudīt saldējumu Mazirbes estrādē. Paldies jūrai par vēl vienu skaistu kopā pavadītu dienu! Ceļojums nākamreiz var atsākties jau no Rojas.

Ceļojuma Liepāja-Ventspils duelī Līva pret jūru 1:crocši, tātad neizsķirts

27.07.2015.

Pamostos pirms modinātāja plkst. 5:20. Priecīga. Priecīgi satraukta. Vai iekrāmēju somā pareizās jakas, zeķes un botas? No pārtikas somā ielieku 2 gurķus, pusi paprikas un sporta želeju. Saucās: pārgājienam Liepāja - Ventspils gar jūras krastu gatava. :)

Arī Rīga ceļā uz autoostu šķiet tik ļoti citādāka - vēroju cilvēkus, noskaņas. Liekas, ka ir īpaša diena. Pirms kāpšanas autobusā iegādājos arī klasiski sievišķīgu atvaļinājuma atribūtiku - Santu. Ceļojums var sākties, lai arī šie ceļojuma sākumi man šodien daudz...

Liepājā izkāpju samulsusi, nesaprotot, kurā virzienā jādodas - izvēlos centra virzienu uz Tūrisma informācijas centru. Tur sieviete sajūsmā par manu plānoto maršrutu: "Jūs iesiet visu ceļu no Liepājas uz Ventspili? Ak, cik skaisti! Nē, nu tik skaisti!" Iegādājos vēl vienīgo, kā vēlāk izrādīsies, neizmantoto atribūtiku - pieres lukturīti, apēdu kurzemnieku klasisko sklandurausi un lecu autobusā, kas ved jau uz Karaostu. Arī autobusā atrodas sieviete, kas labprāt palīdzētu parādīt īstos tūrisma objektus Karaostā, bet, kad pastāstu galamērķi, saka, ka vienai gan tāds gabals neesot jāiet, bet veiksmes novēl.

Esmu klāt - mans ceļojums sākas vēlreiz, šoreiz pa īstam, pie Liepājas ziemeļu mola. Saulē iedegušie veikbordisti paliek aiz muguras un ar interesi ložņāju pa Ziemeļu fortiem. Tik skaista, saulaina diena un jūriņa! Esmu sajūsmā! Pirmās dienas naktsmītnē Ziemupē nonāku pēc 5,5 stundām. Vienīgais secinājums šeit - telts pirms ceļojuma ir JĀPĀRBAUDA. Izrādās, trūkst telts kociņu - nu ko, telts man kļūst kā dubultais guļammaiss - cerams, no lietus pasargās. Toties iedvesmo kempinga saimnieces stāsts par puisi, kurš gājis no Papes apkārt visai Latvijas krasta robežai ar mērķi to veikt 10 dienās. Nez vai es ko tādu varētu?

28.07.2015.

Nakti guļu kā susuriņš un pamostos vienīgi sīcošo odu dēļ. Ar pirmajām lietus lāsēm pošos ceļā. Ceļā uz Pāvilostu tomēr pavada lietus, toties jūra šodien izcili mierīga un ūdens tik zaļš kā no filmām! Pēc 4 stundām lepni iesoļoju Pāvilostā. Mīlīga pilsētiņa - nu taisni tāda, kurā vēlēties mazliet hipsterīgu lauku mājiņu. Pilsētnieces prieciņam ieraugu Illy sarkano zīmīti, kas nozīmē ne tikai siltas pusdienas, bet arī kāroto kafiju...mmm! Cilvēki šeit tik smaidīgi un laimīgi, tikpat laimīga arī es pēcpusdienas saulītē soļoju tālāk uz Jūrkalni. Mulsina man tas jūras krasts, kurā pie apdzīvotām vietām nav norāžu - jo, ja pludmalē nemanītu ļaužus, naktsmītnēm un miestiem vienkārši paskrietu garām. Sīļu naktsmājas liekas izcilas - šonakt nekādas telts! - un vēl bonusā silta duša - manas kājiņas to ir pelnījušas! Turklāt ārā sāk gāzt...Laimes pilnība, ka esmu iekšā - siltumā. Šovakar krosiņam atšķirībā no iepriekšējā vakara vairs nav spēka. Štukoju par nākamās dienas plānu. Ceturtajā ceļojuma dienā līšot visu dienu - palikt kkur pusceļā līdz Ventspilij nekurienes vidū "teltī"? vai tomēr riskēt ar salīdzinoši garāku gājienu un brist līdz Ventspilij jau rīt?

29.07.2015.

Plkst. 4:50 skan modinātājs - bez kavēšanās lecu dušā un pēc 15 min jau esmu ceļā. Jūrā šorīt viļņi lieli, bet debesis - izcili draudīgas. Ūdens uz melnās pamales fona vēl zaļāks nekā vakar. Nepaiet ne pusstunda un izbaudu pirmo lietus stundu, kas tomēr vēlāk vainagojas ar izcili skaistu saulītes parādīšanos virs koku galotnēm. Priekšā šodien garš ceļš, tāpēc īsinu laiku ar izdziedāšanos repertuārā, sākot no tautasdziesmām, beidzot ar Sōlas laika sakrāto dziesmu krājumu. Tomēr - ap deviņiem sagaidu tāāādu lietu, ka neredzu ne jūras pamali, ne pludmali 5 soļus uz priekšu. Uz pusminūti apdomāju iespēju paslēpties noliekušajā egles zarā. Bet cik ilgi? Un tāpat taču nenoslēpsies. Jābrien tikai. Pirmais mērķis šodien Užava. Pēc 4,5 h liekas - nu ir jau klāt! Tāpat liekas vēl pēc 30 min.  Un vēl pēc stundas. Laimīgi pie sevis skaitu pēdējās 2 stundas līdz Ventspilij. Un ta-dā. Priekšā plata upe. Kas tā par upi? Nu nevar būt, ka tikai tagad tā Užava! Pirmā vilšanās. Novelku somu, lai pārvilktu botas uz saviem rozā crocšiem - tā vieglāk pārbrist upes, neslīdot uz akmeņiem. Noskaitu bērnības dienas pantiņu: "Dear, mister crocodile, can I cross the river? Yes, you can, if you have something," paskatos uz lillā nokrāsotajiem nadziņiem, "something purple." Nopētu šaurāko upes vietu - tieši vietā, kur tā satiekas ar jūras viļņu bangām. Piesienu botas pie somas un brienu. Viens solis, otrs, trešais...iegrimstu smiltīs un ūdenī pāri celim - hops - ātri ārā kāju - neizdodas! Zūd līdzsvars - un pretī bango spēcīgs jūras vilnis - tikai noturēties, ja iekritīšu uz vēdera, būs čau, jo ūdens spēcīgajiem viļņiem pretī nenoturēšos. Velku ārā kāju, zūd saķere ar vienu crocsi, ok, lai iet - tikai nekrīti! - velku otru kāju - hops, aiziet otrs crocsis, hop, hop - tikt atpakaļ uz to pašu krasta pusi... Izspruku...Skumji nosmaidu, ka krokodils tomēr gribēja pink. Uzvelku brilles, lai novērtētu situāciju, kā lai tomēr tiek pāri upei. Hello! Tilts atrodas pārsimts metru tālāk...skumji apeju mazo līkumu un turpinu gājienu. Lieki piebilst, ka atlikušais ceļš līdz Ventspilij paiet sērās par zaudētajiem crocšiem...

Un pilsēta tomēr pienāk - pēc 10 stundu gājiena - esmu dikti, dikti LAIMĪGA. Saku paldies jūriņai par kopā pavadīto laiku - līdz nākamajai reizei. Tāda noteikti būs! :)