27.07.2015.
Pamostos pirms modinātāja plkst. 5:20. Priecīga. Priecīgi satraukta. Vai iekrāmēju somā pareizās jakas, zeķes un botas? No pārtikas somā ielieku 2 gurķus, pusi paprikas un sporta želeju. Saucās: pārgājienam Liepāja - Ventspils gar jūras krastu gatava. :)
Arī Rīga ceļā uz autoostu šķiet tik ļoti citādāka - vēroju cilvēkus, noskaņas. Liekas, ka ir īpaša diena. Pirms kāpšanas autobusā iegādājos arī klasiski sievišķīgu atvaļinājuma atribūtiku - Santu. Ceļojums var sākties, lai arī šie ceļojuma sākumi man šodien daudz...
Liepājā izkāpju samulsusi, nesaprotot, kurā virzienā jādodas - izvēlos centra virzienu uz Tūrisma informācijas centru. Tur sieviete sajūsmā par manu plānoto maršrutu: "Jūs iesiet visu ceļu no Liepājas uz Ventspili? Ak, cik skaisti! Nē, nu tik skaisti!" Iegādājos vēl vienīgo, kā vēlāk izrādīsies, neizmantoto atribūtiku - pieres lukturīti, apēdu kurzemnieku klasisko sklandurausi un lecu autobusā, kas ved jau uz Karaostu. Arī autobusā atrodas sieviete, kas labprāt palīdzētu parādīt īstos tūrisma objektus Karaostā, bet, kad pastāstu galamērķi, saka, ka vienai gan tāds gabals neesot jāiet, bet veiksmes novēl.
Esmu klāt - mans ceļojums sākas vēlreiz, šoreiz pa īstam, pie Liepājas ziemeļu mola. Saulē iedegušie veikbordisti paliek aiz muguras un ar interesi ložņāju pa Ziemeļu fortiem. Tik skaista, saulaina diena un jūriņa! Esmu sajūsmā! Pirmās dienas naktsmītnē Ziemupē nonāku pēc 5,5 stundām. Vienīgais secinājums šeit - telts pirms ceļojuma ir JĀPĀRBAUDA. Izrādās, trūkst telts kociņu - nu ko, telts man kļūst kā dubultais guļammaiss - cerams, no lietus pasargās. Toties iedvesmo kempinga saimnieces stāsts par puisi, kurš gājis no Papes apkārt visai Latvijas krasta robežai ar mērķi to veikt 10 dienās. Nez vai es ko tādu varētu?
28.07.2015.
Nakti guļu kā susuriņš un pamostos vienīgi sīcošo odu dēļ. Ar pirmajām lietus lāsēm pošos ceļā. Ceļā uz Pāvilostu tomēr pavada lietus, toties jūra šodien izcili mierīga un ūdens tik zaļš kā no filmām! Pēc 4 stundām lepni iesoļoju Pāvilostā. Mīlīga pilsētiņa - nu taisni tāda, kurā vēlēties mazliet hipsterīgu lauku mājiņu. Pilsētnieces prieciņam ieraugu Illy sarkano zīmīti, kas nozīmē ne tikai siltas pusdienas, bet arī kāroto kafiju...mmm! Cilvēki šeit tik smaidīgi un laimīgi, tikpat laimīga arī es pēcpusdienas saulītē soļoju tālāk uz Jūrkalni. Mulsina man tas jūras krasts, kurā pie apdzīvotām vietām nav norāžu - jo, ja pludmalē nemanītu ļaužus, naktsmītnēm un miestiem vienkārši paskrietu garām. Sīļu naktsmājas liekas izcilas - šonakt nekādas telts! - un vēl bonusā silta duša - manas kājiņas to ir pelnījušas! Turklāt ārā sāk gāzt...Laimes pilnība, ka esmu iekšā - siltumā. Šovakar krosiņam atšķirībā no iepriekšējā vakara vairs nav spēka. Štukoju par nākamās dienas plānu. Ceturtajā ceļojuma dienā līšot visu dienu - palikt kkur pusceļā līdz Ventspilij nekurienes vidū "teltī"? vai tomēr riskēt ar salīdzinoši garāku gājienu un brist līdz Ventspilij jau rīt?
29.07.2015.
Plkst. 4:50 skan modinātājs - bez kavēšanās lecu dušā un pēc 15 min jau esmu ceļā. Jūrā šorīt viļņi lieli, bet debesis - izcili draudīgas. Ūdens uz melnās pamales fona vēl zaļāks nekā vakar. Nepaiet ne pusstunda un izbaudu pirmo lietus stundu, kas tomēr vēlāk vainagojas ar izcili skaistu saulītes parādīšanos virs koku galotnēm. Priekšā šodien garš ceļš, tāpēc īsinu laiku ar izdziedāšanos repertuārā, sākot no tautasdziesmām, beidzot ar Sōlas laika sakrāto dziesmu krājumu. Tomēr - ap deviņiem sagaidu tāāādu lietu, ka neredzu ne jūras pamali, ne pludmali 5 soļus uz priekšu. Uz pusminūti apdomāju iespēju paslēpties noliekušajā egles zarā. Bet cik ilgi? Un tāpat taču nenoslēpsies. Jābrien tikai. Pirmais mērķis šodien Užava. Pēc 4,5 h liekas - nu ir jau klāt! Tāpat liekas vēl pēc 30 min. Un vēl pēc stundas. Laimīgi pie sevis skaitu pēdējās 2 stundas līdz Ventspilij. Un ta-dā. Priekšā plata upe. Kas tā par upi? Nu nevar būt, ka tikai tagad tā Užava! Pirmā vilšanās. Novelku somu, lai pārvilktu botas uz saviem rozā crocšiem - tā vieglāk pārbrist upes, neslīdot uz akmeņiem. Noskaitu bērnības dienas pantiņu: "Dear, mister crocodile, can I cross the river? Yes, you can, if you have something," paskatos uz lillā nokrāsotajiem nadziņiem, "something purple." Nopētu šaurāko upes vietu - tieši vietā, kur tā satiekas ar jūras viļņu bangām. Piesienu botas pie somas un brienu. Viens solis, otrs, trešais...iegrimstu smiltīs un ūdenī pāri celim - hops - ātri ārā kāju - neizdodas! Zūd līdzsvars - un pretī bango spēcīgs jūras vilnis - tikai noturēties, ja iekritīšu uz vēdera, būs čau, jo ūdens spēcīgajiem viļņiem pretī nenoturēšos. Velku ārā kāju, zūd saķere ar vienu crocsi, ok, lai iet - tikai nekrīti! - velku otru kāju - hops, aiziet otrs crocsis, hop, hop - tikt atpakaļ uz to pašu krasta pusi... Izspruku...Skumji nosmaidu, ka krokodils tomēr gribēja pink. Uzvelku brilles, lai novērtētu situāciju, kā lai tomēr tiek pāri upei. Hello! Tilts atrodas pārsimts metru tālāk...skumji apeju mazo līkumu un turpinu gājienu. Lieki piebilst, ka atlikušais ceļš līdz Ventspilij paiet sērās par zaudētajiem crocšiem...
Un pilsēta tomēr pienāk - pēc 10 stundu gājiena - esmu dikti, dikti LAIMĪGA. Saku paldies jūriņai par kopā pavadīto laiku - līdz nākamajai reizei. Tāda noteikti būs! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru