Study hard & have fun!

Mana iepazīšanās ar universitātes sistēmu Zviedrijā Tevi, lasītāj, droši vien vairs nepārsteigs, jo, kā allaž rakstu: kā man patīk zviedri!!! Beidzot klāt arī nedēļa, lai vērtu vaļā Aulas durvis un sāktu saprast, kur tad īsti esmu iegrābusies...
Šodien šķita, ka noteikti neesmu izvēlējusies pareizo studiju programmu. Tā vietā, lai studētu matemātiku, vajadzētu ķerties klāt pie menedžmenta, jo vēlētos kļūt par studentu apvienības galveno koordinatoru Latvijā, lai saorganizētu tik lielisku internacionālo studentu uzņemšanu, kāda tiek veidota šeit.
Neskatoties uz to, ka apmēram 4000 studentu (!!!) joprojām nav, kur dzīvot (kārtējais apliecinājums, kādā laimes krekliņā dzīvoju, jo šais četros tūkstošos neiekļaujos), ikviens var sajusties gaidīts un aprūpēts. Tik daudz informācijas stūru un pretimnākošu darbinieku, speciāli organizētas ekskursiju tūres, mentoru programmas, busu tūres uz IKEA, lai "nabaga" studenti, kuriem izdevies tikt kopmītņu gaiteņos, varētu radīt savu ikdienu kaut nedaudz krāsaināku. Lielajā info dienā nepārtraukta kurlmēmo tulku klātbūtne-tas ir fantastiski, kā viņi nodrošina augstākās izglītības pieeju ikvienam! Tā jau lielo satraukumu par visu nezināmo, kas sagaida, zviedri lieliski prot pārvērst fantastiskos svētkos un eiforijas vilnī. Protams, viņi domā arī par nākotni un laikus brīdina par garastāvokļa sinusoīdas kritumu, kas gaidāms, kad viss sāks apnikt, un par "briesmīgajām" zviedru ziemām un to, ka ziemā tumšs paliks jau 4os, un steidzami informē par psihologu, bet "ballīšu pārkarsušajiem" par tuvāko mediķu telefonu numuriem, kuri grūtos rītos būs gatavi palīdzēt ar vitamīniem bagātu ābolīti...nu ziniet! Lielākā daļa info man vairs nebija jaunums, pateicoties vērtīgajai vasaras pieredzei, tomēr ar tādu baudu ļāvos būt par muļķa nezinīti, kam visu vajag izstāstīt...
Jāatzīst, ka nu gan mana vasaras ballīte galā. Nākamnedēļ sākas mācības, no kurām, protams, esmu jau paspējusi sabīties. Visi profesori izskatās un izklausās tik pārgudri, bet vēl pārgudrāki liekas mani kursabiedri...un! Nākamnedēļ mans pirmais eksāmens! Turiet īkšķus!

Kā priekos, tā bēdās...

Ar šo vēlējos vien nosūtīt sveicienus visiem maniem draugiem, kuri šogad jau paspējuši vai tūlīt, tūlīt iestūrēs laulību ostā. Un, protams, kā paldies, ka ir lielisks iemesls, lai veselas 2 dienas pavisam drīz ciemotos arī Latvijā!:)

Nezinu, vai tā trāpījies tikai man, bet tieši šis gads ir iezīmējies ar nepieredzēti lielu kāzu atzīmēšanas gadu: manu draugu lokā veseli 7 pāri! Protams – skumji, ka nevarēju un nevarēšu būt kopā ar Jums šajos svētkos, bet no sirds priecājos, ka neiet jau mūsu valstiņā tik slikti. Dzīve iet uz augšu, bikses krīt uz leju, bet galvenais, ka spējam dzīves virpulī atrast prieku, draudzību un mīlestību! Priekā!:)

Gēteborgas spaidi-iespaidi

Tā nu vasara pamazām ieripo noslēguma tūrē. Arī ļaužu plūsmas vasaras mājās sarūk arvien krasāk, kas rada mazliet sentimenta sajūtu, bet no otras puses devusi mūsu trijotnei (Lottai, Lokem un man) brīvu nedēļu pirms skolas sākuma nākamnedēļ, lai apciemotu Gēteborgu.
Ir ļoti grūti salīdzināt un izvērtēt, kura no līdz šim iepazītajām pilsētām Zviedirjā patiktu vairāk-katrai sava rozīnīte. Gēteborgas pievilcība slēpjas tās pilsētas centra romantikā. Man tā noteikti pievilka ar atmosfēru, kas tik ļoti atgādināja Rīgas šarmu. Un turklāt - noteikti tieši par godu mūsu ierašanās notikumam visu nedēļu varējām baudīt kultūras dienu sesiju, kas ietvēra sevī koncertus, teātrus, atrakcijas un vēl, un vēl, un vēl...

Jāatzīst, ka ārpus centra šai pilsētai ir īsts rūpnīcu un tehnoloģiju centru rajonu spiedogs. Nu no vienas puses jau tikai atzīstami, jo Gēteborga ir visas Zviedrijas ekonomikas pamatīgs balsts. No otras puses - caur tūrista acīm ārpus centra īsti patīkamas atmosfēras nav (nu vai arī man netrāpījās īstais rajons). Tādi īsti dzīvojamie rajoni, kā mūsu Ziepniekkalns vai Imanta, parādot arī pilsētas negatīvās puses ar bezpajumtniekiem, netīrību un mazliet nedrošību, ja sadomā mājup doties stipri pēc pusnakts.
Tomēr - nedēļa pagājusi uz pozitīvas - īstas atpūtas nots, iepazīstot Gēteborgas vecpilsētu,

 iepirkšanās labirintus (tik grūti nekrist kārdinājumā!),

baudot kultūru un šodien arī īstā pārbaudījumu tūrē atrakciju parkā. Tas viennozīmīgi ir apskates vērts gan lieliem, gan maziem, jo noprotu, ka tas ir lielākais Skandināvijā. Šeit notiek koncerti, to apmeklējuši nu milzumsdaudz pasaules slavenu mūziķu, personību, kuras savu ciemošanos iemūžina ar roku nospiedumiem un parakstu. Tomēr manas ievērības cienīgs fotogrāfijai nevis Michael Jackson, ABBAS vai vēl kāda cita, bet supermeitenes (Zviedru vieglatlētes) Karolīnas Kluftas paraksts.

 Malači, jo mēģina saglabāt un restaurēt pašus senākos karuseļus un atrakcijas, kopumā radot tādu mazo ārpuslaika pasaulīti: milzīgs parks ar romantiskām lampiņām un skulptūrām, strūklakām,  saldumu pārbagātību un vēderu kutinošām atrakcijām. Jā, varbūt tāpēc, ka patiesībā nekad īsti tādas neesmu baudījusi, likās, ka šodien ir tā diena, kad miršu...smaidu...

šis - koka atrakciju monstrs lika manam vēderam mest tāāādus kūleņus un smadzenēm tāāādus pārbaudījumus, ka kārtīgu gaisa vilcienu spēju veikt tikai pēc 6 minūšu mokām, mēģinot piespiest sevi ELPOT!
Fantastiska atmosfēra mājupceļā - tramvajos (tie ir kapitāli - arī tādi seni, seni, kuros par vēlmi izkāpt jāsignalizē, paraustot aukliņu):

 vietējie ņem un dzied tieši tāpat kā mēs pēc dziesmusvētkiem!:) Tā ka kaut kas no LV svētkiem tieši šobrīd vismaz atmosfēras ziņā ticis arī manam baudījumam!:)

Zvaigžņu lietus!

 Tas bija tikpat skaisti kā pērnvasar Dubultu pludmalē, ietinoties guļammaisā, pļāpājot ar mazo draudziņu Egijas j-kundzi un vērojot neskaitāmu zvaigžņu lietu...šoreiz tepat jūras krastā pie restorāna un pēcāk mājas dārzā, ko izgaismoja vien mēness un 4 dārza lampiņas (tās visas savietotas kastē, kurā aug 3 burkāni un 1 salāts, jo Loke domā, ka tā mūsu dārzeņu kvantums izaugs ātrāk-jo saņem gaismas enerģiju arī naktī...). Retoriski kopā ar Joel mēģinājām minēt, kāpēc tieši šai naktī mirst tik daudz zvaigžņu...lai nu kā, birums bija tik liels, ka pie piektās vairs nenāca prātā neviena vēlēšanās, jo patiesībā jau pietiktu tikai ar vienu:”Lai piepildās visas manas vēlēšanās!” Un ziniet? Tās piepildās, jo esmu Zviedrijā!:)

Vērojot debesjumu, domās klīstu no šī krasta uz otru, bet zinu, ka skumjām nav pamata. Mana teorija par dzīvi nemainās: mēs piedzimstam vieni, dzīvojam vieni un aiziesim no šīs pasaules vieni. Mums jāmācās sadzīvot pašam ar sevi, izbaudīt vientulību un laiku ar sevi, bet, neskatoties uz to, ir lieliski, ka pa vidu šai vientulībai ir tik daudz brīnišķīgu mirkļu, kurus baudīt, un cilvēku, kurus satikt!

Miegs šonakt nenāk pat ar zviedru avīzes palīdzību-droši vien tāpēc, ka diennakti iepriekš esmu nogulējusi veselas 36 (!!!) stundas pēc kārtas...neizspruku arī es no vīrusa, kas piemeklēja gan manu mazo draugu, gan visus viņa draugus...

Tā nu esmu nogulējusi iespēju aizbraukt uz Gotlandi. Izrādās- prāmis uz salu atrodas tieši mums vistuvāk esošajā ostā Nynashamn, kur piestāj arī kuģi no Ventspils. Un visu vasaru nezināju, ka „mazā mīļā krāpnieciņa” pilsēta patiesībā ir gandrīz ar roku aizsniedzama...

Bet lai nu štrunts par Gotlandi! Nākamnedēļ braucu uz Gēteborgu!:))

Paldies, ciemiņam!:))

Liekas, ka šoreiz viss tiek pateikts ar virsrakstu...man bija 2 fantastiskas dienas, kurās runāju LATVISKI, un tas bija neaprakstāmi lieliski! Mana sirsniņa pukst straujāk, bet atkal atvadu asaras ostā aizdzenā vējš un satikšanās prieks atkal ar mazāko no maniem draugiem.
Gardākie saldumi nāk no Skrīveriem (atkal jaunumi!!! aizbrauc arī Tu līdz Kalnciema ielas veikaliņam!), sulīgākie āboli nāk no pārdaugavas dārziem, jaukākās sarunas ir par latviešu kultūru un ciešākie skāvieni ir tie, kuri nāk no sirds!:) Paldies, paldies, paldies!:))

Lieliskās vasaras turpinājums

Mana dzīve ir kapitāla! Nē-ne rožu dārzs, bet rozīne, tomēr tiiiik garda...

 Zviedru valodas prasmes progresē pamazām. Protams, ne tik strauji, kā biju iedomājusies sākumā (plāns bija jau pēc mēneša komunicēt TIKAI zviedriski), bet cenšos. Vairāk gan tas attiecas uz saprašanu – pati zviedriski runāju tikai ar Loke un dažreiz ar vecākiem, jo vietējie tik labi komunicē angliski, ka, saprotams, nemoka mani...ceru, ka līdz mācību sākumam, kad vajadzēs pārslēgties tikai uz angļu mēli, spēšu saprast pietiekami, lai citiem būtu jāizvēlas cita telpa, ja gribētu mani aprunāt...hi-hi...

Joprojām nemainu savas domas par to, ka bērni šeit ir pārlutināti. Vai varbūt formulējums būtu – visatļautība. Nevaru pat iedomāties, kas notiek bērnudārzos vai skolās, kur satiekas visi šie „mazie kingi” un „mājas bosi”. Bet varbūt es neko nesaprotu no bērnu audzināšanas...Un, saprotams, viņi ir tik pat mīļi kā citās pasaules malās.

Par godu pirmajai augusta dienai vai vēl kam citam šodien tiku pie pusbrīvas dienas, kuru steidzu izmantot lieliskā riteņizbraucienā. Aizripināju līdz pilsētai Nynhasamn. Patiesībā jau neko daudz vairāk kā vietējo baznīciņu neapskatīju, bet šoreiz bauda vairāk no manām sapņu vasaru aktivitātēm.

 Tādas miniatūrās piedzīvojumu sacensības: no rīta 20 km kross, 15 minūšu pauze, lai ielektu dušā, īsta lavierēšana no mājas, lai suns nesadomātu pievienoties dienas ceļojumam, un ripināšana pa kalnu lejām!!! Paldies visiem komandas biedriem un citiem personāžiem (gan jau īstais lasītājs sevi atpazīs) par to, ka iemācīja man atlaist tās bremzes (...nu šoreiz tiešā nozīmē), un izbaudīt vēju, kas svilpo ausīs, traucoties ar tāāādu ātrumu, ka vēders kut! Vajag man šo sajūtu, lai izjustu, ka tā ir īsta vasariņa. Pa ceļam pāris bildes, lai rastos priekšstats par ainavām un tipiskām vasaras mājiņām šeit, kas paveras manos rīta skrējienos.

Neesmu ticīga, bet baznīcas ir vietas, kuras cenšos apmeklēt ikvienā vietā, kur ierodos. Atrodu tur klusumu, mieru un enerģiju. Padomāju par to, kā iet, kā gribētos, lai ietu, vienmēr iedomājos par Sōlu un saprotu, ka mūzika ir tā, kuras šobrīd pietrūkst visvairāk. Vienalga-klausoties vai radot to pašai. Vēl viens ķeksītis dvēselei, par kuru parūpēties, tuvojoties rudens sezonai.

Atpakaļceļā vēl gadījās pa ceļam biškopja māja. Kā jau bitenieka meita, nevarēju neapstāties un neiegādāties vietējo bišu gardumu...

Lieliskam ceļojuma noslēgumam-pelde jūrā, kas nu arī man kļuvusi pavēsa, bet spītīgi visiem stāstu, cik silts ūdens bija...

Jā-nevaru nepievienot vēl vienu aļņa bildi. Viņi ir vienkārši unikāli! Šo satikām kādas privātmājas ābeļu dārzā un uz mūsu fotosesiju un runāšanos nepacēla ne ausi...

Citādi jau dzīvojos. Jā, ir lietas, par kurām dusmojos/raizējos/netieku galā. Bet tāpēc jau tās tiek dotas, lai risinātu!