svētdiena, 2011. gada 26. jūnijs

Pirmās 10 dienas



Tā nu nemanot paskrējusi pirmā nedēļa Zviedrijā. Iespaidu daudz, taču diemžēl īsti nav iespēju tos pierakstīt – gan ierobežotās pieejas netam, gan laika trūkuma dēļ...jā, jā. Tieši laika trūkuma dēļ īpaši.
Bet nu par visu pēc kārtas.
Maza korekcija iepriekšējam ierakstam-dzīvoju nevis Varmdo salā, bet arhipelāgu salu pašā galā-uz Dienvidiem no Stokholmas. Varmdo salā atrodas ģimenes privātmāja. Pa vasaru dzīvojam jaukā īrētā lauku mājiņā, kas īpaši neatšķiras no visām apkārt esošajām (sarkanas divstāvu mājiņas, kuras rada iespaidu, ka zviedru arhitektiem nu galīgi nav izdomas), bet nu mājīgas jau gan-jāatzīst!:) Tā nu pamazām sāku apjēgt šīs vasaras ritmu un gaitu, jo jāatzīst, ka pirmo dienu iespaidi jau tāpat bija par daudz, lai spētu uztvert arī visu kopumā. Izrādās, ka Zviedrijā restorānu bizness ir gana ienesīgs, lai to īpašnieki ar vienas sezonas darbu (nu labi- ar ļoti saspringtu darba režīmu) spētu sevi finansiāli nodrošināt visu gadu-turklāt pat ļooooti labi. Bet nu laikam jau tikai loģiski, ka šādos restorānos ļaudis var un arī atstāj ļoti daudz naudiņas, jo, piemēram, vienā no restorāniem ļauži pārsvarā ierodas ar savām personīgajām jahtiņām ... skats no viena restorāna puses...




...un no otra restorāna puses

Nu ir šai valstī kas daudz pamatīgāks, un miljons lietu, no kurām mēs, latvieši, noteikti varētu mācīties. Ekonomika balstās uz to, ka valstī kaut kas tiek arī ražots (nu, protams, daudz vairāk nekā tikai kkas...). Sākot ar pārtiku (neesmu veikalā un mājās redzējusi vēl nevienu ārpus SE etiķeti) un turpinot ar mēbelēm, auto utt.  Iepirkšanās veikalos man joprojām ir kā mazi svētki un ekskursijas-tik daudz foršu lietu! Saldētas zemenes, mellenes-bet nevis sapakotās plastmasas kastītēs, bet kā žāvēti augļi pie mums - ieber savā maisiņā, cik vēlies! Līdzīgi kā Candy King končas...viiii! Candy King-tās taču arī ir no Zviedrijas! Labi, ka tās arī šeit ir ļoti dārgas...:D IKEA – nu please! Kāpēc Latvijā vēl nav IKEA? Laikam tikai tāpēc, ka man būs jākļūst par tās pirmo pārstāvi Latvijā...īpašs sveiciens mammītei – brauc šurp-šī būs pirmā vieta, uz kurieni Tevi vedīšu palutināt!:)
Pārsteidz arī attieksme par drošību-jebkādu. Atstājot riteņus ārpus mājas nepieslēgtus, atstājot līdz kājai vaļā mašīnas logus vai neaizslēdzot auto vispār. Par bērnu drošību vispār neviens nesatraucas, ļaujot braukalēt ar riteņiem pa ielām vieniem pašiem, jo nu noziedzība ir tik reti sastopama, un autobraucēji ir tik uzmanīgi un pieklājīgi, ka laimīgi - vecākiem ir par pāris lietu mazāk, par ko satraukties. Droši vien visi šie apstākļi rada vidi, kurā cilvēki ir daudz smaidīgāki, pieklājīgāki, draudzīgāki un pretimnākošāki nekā ierasts Latvijā. Prakstiski ikviens spēj runāt angliski – un allaž mēģinās palīdzēt. Nu ja neskaita snobiskos zviedrus – tādus tipiski saldos personāžus...bet nu cilvēki jau dažādi visās vietās.
Nu lielā rocība gan rada arī lielu izšķērdību, ar kuru droši vien apradīšu, bet ceru, ka nepieņemšu kā pašsaprotamu.
Ar Loke iet visādi. Pamazām jau aprodam viens ar otru, bet vienalga nav tik vienkārši noturēt viņa uzmanību visu dienu, tā nu laiku pa laikam viņam uznāk lielā vēlme zvanīt mammai, kura tad skrien mājup vai mēs braucam uz restorānu pie viņas. Mēģinām gan Loke iestāstīt, ka tikai pēc saldējuma, bet tas allaž izvēršas daudz ilgāk...nu neesmu es lieliskā bērnu izklaidētāja, īpaši ja nespēju parunāties viņam saprotamā valodā- tas jāatzīst. Bet nu dienas kārtības lēkāšanu pa batutu neizlaižam.
Līgo vakars bija pirmais, kurā ļoti sailgojos pēc mājām – dziedāšanas uguns liesmiņu pavadībā un saullēkta sagaidīšanu rasas pilnā pļavā...šai pusē svin tieši 24. jūnija dienu-lai arī tāda īsta svinēšana jau īsti nav. Toties manā Līgo vakarā pa ceļam otrreiz gadījās kārtīgs alnis (pirmoreiz to vērojam caur viesistabas logu 10 m attālumā) 


un 4 meža cūku bērneļi mūsu mājiņas iebraucamajā ceļā...varu vien iedomāties, kāda wild vide te būs pēc pāris gadiem...bet jau tagad neviens rīta skrējiens neizpaliek bez kādas sastaptas stirniņas vai izbiedēta truša bērna...ceru, ka pie Jums –LV, vakars bija tikpat saulaini rāms kā pie mums, bet daudz vairāk pilns dziesmota un dejota prieka!:)
Visādi citādi – viss notiek arī šai pusē!:) Skrienu, baudu vasaru, ampelējos, darbojos, baudu tāāādu šefpavāru ēdienu, ka bail iedomāties, ko Loke reiz teiks par manis taisītām pankūkām :D un visbeidzot vakaros, cīnoties ar miegu un pārgurumu, mēģinu lasīt Lendbergas Emīlu – Zviedriski, protams!:)

svētdiena, 2011. gada 19. jūnijs

Jag ska prata svenska

Hei, hei!
Kā jau dažs labs būs pamanījis, esmu mazliet nomainījusi atrašanās vietu un nu dzīvojos "lielā dīķa" Baltijas jūras pretējā krastā. Vēl pēdējie mirkļi LV ...


...un...Tā nu pirmo dienu iespaidi krājas un krājas, saņemu daudz vēstuļu, bet diemžēl laika resursi arī šajā pusē ir ierobežoti un nevaru paspēt atbildēt visiem...tāpēc nu nolēmu rakstīt Jums visiem!:)
Pirmais ceļojums ar kuģi pagāja mierīgi-bez lieliem viļņiem, bet, protams, šūpošanās sajūta nepameta visu nākamo dienu un dīvainā kārtā turpinās visu laiku. Arī no rītiem, rikšojot pa meža taciņām. Domāju, ka tas visticamāk ir no priežu meža gaisa un treniņa uz batuta...katru dienu vismaz pusstundu man jāiztur mans mazais vīriņš, lecot augšup un lejup...skriešanas treniņi bijuši nieks. :D
Ostā mani jau gaidīja mans jaunais mazais draugs-vīriņš Loke (netulkošu, jo citādi iznāks jokaini, tāpat kā ar manu vārdu, jo šai pusē esmu nokristīta par Livia, bet neņemu ļaunā, jo pārējiem laikam tā ir vieglāk). Tā nu uzreiz no Stokholmas taisnā ceļā uz pussalu Varmdo, kur pavadīšu visu šo vasaru.
Zviedrija ir ļoti skaista zeme-jā, mazliet skarbāka daba nekā LV, bet tomēr-tik daudz salu-saliņu, līcīšu, mazas laivu/jahtu piestātnītes, akmeņu krāvumi ceļu malās. Jā, arī zaļums visapkārt-varbūt jūtams īpaši, jo dzīvoju 60 km ārpus Stokholmas, bet tiešām skaisti! Rīta skrējienos mani pavada stirniņas, zaķi, vāveres, solītās meža cūkas gan satikusi vēl neesmu-bet kas zin! Vasara vēl gara!:D
Par pašiem zviedriem iespaids dažāds. Mana zviedru ģimenīte ir ļoti netipiska, jo paši zviedri, cik noprotu, ir vēsi un pārsvarā uztver iebraucējus no tādas vietas kā Latvija drīzāk kā imigrantus. Bet pagaidām neko tādu neesmu sajutusi. Pārsvarā cilvēki ir laipni, runā ļoti labā angļu valodā. Jā, ar valodu pagaidām ir problemātiski-ne jau tikai zviedru!:D Mazais vīriņš Loke runā tādā izloksnē, ko nespēju uztvert...angliski sazināties ir mazliet sarežģīti, jo nekad iepriekš nav nācies to darīt visu laiku. Laiku pa laikam uznāk tāds mēles mežģis, ka pašai smieklīgi...bet nu viss ar laiku-es ceru uz labo pusi!
Īsti neesmu iebraukusi, kas īsti ir mani pienākumi-it kā pieskatīt Loke, bet reizēm palīdzu restorānos, reizēm vienkārši mēģinu palīdzēt mājas darbiņos, no rītiem lasu zviedru avīzes un rakstu dienas vārdiņus, kurus turu kabatā. Nu tā. Darbojos ar mazo vai pareizāk sakot cenšos iegūt viņa uzmanību, jo pagaidām tā pāriet uz mammu vai tēti...un jā, draudzējos ar mājas mīlusi-sarnbernāru Kosete. Supersuņuks-un to saku es - Līva!:D




Nu tā, atgriežos Loke valstībā-šo rakstīju pusdienu, jo tikko piesēžos, tā atkal dzirdu Livia, come!:D
Bet nu visā visumā jau viss kartībā.
Bučas Jums visiem!:) Ceru, ka nākamais ieraksts nebūs tik saraustīts un haotisks!
Ar sveicieniem-skai-tļot-ājs