Tā kā jūra šai vasarā kļuvusi par manu stihiju, nolēmu, ka rudens nevar iepalikt. Darba ietvaros izbrauciens uz Ventspili neliek šaubīties nākamā posma veikšanai gar jūru. Šoreiz mērķis veikt to jūras krasta robežu, kas palicis nepievārēts Kurzemes pusē. Liepāja-Ventspils pārgājienā atvaļinājumā, Mazirbe-Roja baskāju skrējienā, šaubu nav par atlikušo posmu. Tā nu bez īpašas pētīšanas un sagatavošanās nolemju, ka šis posms pavisam mierīgi veicams 1 dienā. Nākamā diena gan vēstīs ko citu par to mierīgi...
Lai nu kā, pēc koncerta kori pametu ceļos atpakaļ uz Rīgu, bet pati dodos uz Pārgauju sarunātās naktsmītnes virzienā. Sasmaidos, cik dikti maza pasaulīte - naktsmāju īpašniece ir Reiņa Zariņa sievas mamma - uzzinot, kādā kontekstā esmu Ventspilī, protams, nākas atzīt, ka pazīstu arī to slaveno pianistu...hi-hi...Bet svarīgāka liekas silta duša un laicīgs miegs, jo nākošā diena sola slodzi kājiņām.
Brienu laukā jau pirms pieciem, pirms saulītes. Mazliet neomulīgi, bet brienu gar ūdens attīrīšanas milzīgajām mājām, visu laiku ausoties, vai kas nesāks gaudot - blakus esošās zīmes liecina, ka atrodos bīstamā zonā, un, protams, nakts melnums palīdz fantāzijai aizceļot neceļos...
Laimīgi esmu jūras krastā un tipinu Mazirbes virzienā. Mērķis tajā nokļūt pirms četriem, lai paspētu uz pēdējo autobusu pilsētu virzienā. Pat nemanot pārēju rikšos - lai siltāk, lai raitāk - ar domu, ka "ietaupīšu" laiku sauļošanās stundām Mazirbē, jo rēķinos ap 55 km garam ceļam. Tā gan vēlāk izrādīsies kļūda. Tā nu stundu skrienu, pusstundu pārēju soļos un tad atkal skrienu. Miķeļtornis parādās manā skatu lokā daudz vēlāk, nekā plānots un jau sāku iespringt par iepriekš sarēķināto finiša laiku, jo zinu, ka priekšā vēl Irbes upe, kurai pārbrist pāri neizdosies un būs jāmeklē tas slavenais - mūžīgi ceļotājiem neatrastais trošu tilts. Tā nu cītīgi pa ceļam sastaptajiem makšķerniekiem (tādu šai dienā patiesi daudz) jautāju par gaidāmo tiltu, par kuru tad nu aptuvenu informāciju iegūstu. Jā, Irbes upe sasniegta ap 12.30 - 7,5 stundas pēc starta un brienu gar upi mežā iekšā.
Nu...trošu ceļu atradu, tomēr jāatzīst, ka pa tādu kāptu tikai piedzīvojumu sacensībās, lai iegūtu kontrolpunktu un komandas gars neļautu padoties savām bailēm...un šoreiz, jo pāri upei tomēr jātiek un autobusu jānoķer...Šķiet, ka tilts stāv kā stāvējis no 1974.gada, ko pieņemu kā būvēšanas gadu - pakāpieni iztrūkst un brīžam sāku pukoties uz savām pārāk īsajām kājām, kuru soļu garums neaizsniedzas līdz nākamajam tilta posmam...
