Mana dzīve ir kapitāla! Nē-ne rožu dārzs, bet rozīne, tomēr tiiiik garda...
Zviedru valodas prasmes progresē pamazām. Protams, ne tik strauji, kā biju iedomājusies sākumā (plāns bija jau pēc mēneša komunicēt TIKAI zviedriski), bet cenšos. Vairāk gan tas attiecas uz saprašanu – pati zviedriski runāju tikai ar Loke un dažreiz ar vecākiem, jo vietējie tik labi komunicē angliski, ka, saprotams, nemoka mani...ceru, ka līdz mācību sākumam, kad vajadzēs pārslēgties tikai uz angļu mēli, spēšu saprast pietiekami, lai citiem būtu jāizvēlas cita telpa, ja gribētu mani aprunāt...hi-hi...Joprojām nemainu savas domas par to, ka bērni šeit ir pārlutināti. Vai varbūt formulējums būtu – visatļautība. Nevaru pat iedomāties, kas notiek bērnudārzos vai skolās, kur satiekas visi šie „mazie kingi” un „mājas bosi”. Bet varbūt es neko nesaprotu no bērnu audzināšanas...Un, saprotams, viņi ir tik pat mīļi kā citās pasaules malās.
Par godu pirmajai augusta dienai vai vēl kam citam šodien tiku pie pusbrīvas dienas, kuru steidzu izmantot lieliskā riteņizbraucienā. Aizripināju līdz pilsētai Nynhasamn. Patiesībā jau neko daudz vairāk kā vietējo baznīciņu neapskatīju, bet šoreiz bauda vairāk no manām sapņu vasaru aktivitātēm.
Tādas miniatūrās piedzīvojumu sacensības: no rīta 20 km kross, 15 minūšu pauze, lai ielektu dušā, īsta lavierēšana no mājas, lai suns nesadomātu pievienoties dienas ceļojumam, un ripināšana pa kalnu lejām!!! Paldies visiem komandas biedriem un citiem personāžiem (gan jau īstais lasītājs sevi atpazīs) par to, ka iemācīja man atlaist tās bremzes (...nu šoreiz tiešā nozīmē), un izbaudīt vēju, kas svilpo ausīs, traucoties ar tāāādu ātrumu, ka vēders kut! Vajag man šo sajūtu, lai izjustu, ka tā ir īsta vasariņa. Pa ceļam pāris bildes, lai rastos priekšstats par ainavām un tipiskām vasaras mājiņām šeit, kas paveras manos rīta skrējienos.
Neesmu ticīga, bet baznīcas ir vietas, kuras cenšos apmeklēt ikvienā vietā, kur ierodos. Atrodu tur klusumu, mieru un enerģiju. Padomāju par to, kā iet, kā gribētos, lai ietu, vienmēr iedomājos par Sōlu un saprotu, ka mūzika ir tā, kuras šobrīd pietrūkst visvairāk. Vienalga-klausoties vai radot to pašai. Vēl viens ķeksītis dvēselei, par kuru parūpēties, tuvojoties rudens sezonai.
Atpakaļceļā vēl gadījās pa ceļam biškopja māja. Kā jau bitenieka meita, nevarēju neapstāties un neiegādāties vietējo bišu gardumu...
Lieliskam ceļojuma noslēgumam-pelde jūrā, kas nu arī man kļuvusi pavēsa, bet spītīgi visiem stāstu, cik silts ūdens bija...
Jā-nevaru nepievienot vēl vienu aļņa bildi. Viņi ir vienkārši unikāli! Šo satikām kādas privātmājas ābeļu dārzā un uz mūsu fotosesiju un runāšanos nepacēla ne ausi...
Citādi jau dzīvojos. Jā, ir lietas, par kurām dusmojos/raizējos/netieku galā. Bet tāpēc jau tās tiek dotas, lai risinātu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru