Tas bija tikpat skaisti kā pērnvasar Dubultu pludmalē, ietinoties guļammaisā, pļāpājot ar mazo draudziņu Egijas j-kundzi un vērojot neskaitāmu zvaigžņu lietu...šoreiz tepat jūras krastā pie restorāna un pēcāk mājas dārzā, ko izgaismoja vien mēness un 4 dārza lampiņas (tās visas savietotas kastē, kurā aug 3 burkāni un 1 salāts, jo Loke domā, ka tā mūsu dārzeņu kvantums izaugs ātrāk-jo saņem gaismas enerģiju arī naktī...). Retoriski kopā ar Joel mēģinājām minēt, kāpēc tieši šai naktī mirst tik daudz zvaigžņu...lai nu kā, birums bija tik liels, ka pie piektās vairs nenāca prātā neviena vēlēšanās, jo patiesībā jau pietiktu tikai ar vienu:”Lai piepildās visas manas vēlēšanās!” Un ziniet? Tās piepildās, jo esmu Zviedrijā!:)
Vērojot debesjumu, domās klīstu no šī krasta uz otru, bet zinu, ka skumjām nav pamata. Mana teorija par dzīvi nemainās: mēs piedzimstam vieni, dzīvojam vieni un aiziesim no šīs pasaules vieni. Mums jāmācās sadzīvot pašam ar sevi, izbaudīt vientulību un laiku ar sevi, bet, neskatoties uz to, ir lieliski, ka pa vidu šai vientulībai ir tik daudz brīnišķīgu mirkļu, kurus baudīt, un cilvēku, kurus satikt!
Miegs šonakt nenāk pat ar zviedru avīzes palīdzību-droši vien tāpēc, ka diennakti iepriekš esmu nogulējusi veselas 36 (!!!) stundas pēc kārtas...neizspruku arī es no vīrusa, kas piemeklēja gan manu mazo draugu, gan visus viņa draugus...
Tā nu esmu nogulējusi iespēju aizbraukt uz Gotlandi. Izrādās- prāmis uz salu atrodas tieši mums vistuvāk esošajā ostā Nynashamn, kur piestāj arī kuģi no Ventspils. Un visu vasaru nezināju, ka „mazā mīļā krāpnieciņa” pilsēta patiesībā ir gandrīz ar roku aizsniedzama...
Bet lai nu štrunts par Gotlandi! Nākamnedēļ braucu uz Gēteborgu!:))
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru