ceturtdiena, 2013. gada 16. maijs

Sometimes the moments that challenge us the most, define us

Tāda dīvaina sajūta, ka esi gājis uz mērķi gandrīz pusgadu: cītīgāk, mazāk cītīgāk, bet gājis neatlaidīgi. Stāstot sev un citiem, kāpēc Tev to vajag - būt vienam no tiem, kurš spēj pieveikt maratona distanci. Dienu no dienas, stundu pēc stundas, kilometru pēc kilometra, beidzot sasniedzot to fantastisko svētku sajūtu lielā notikuma - maratona nedēļā!
Un tās 3 dienas pirms starta Dieviņš nolemj sodīt par visām palaidnībām, kuras dzīvē esmu sastrādājusi...ak, lūdzu, lūdzu, vai to nevarētu darīt pāris dienu vēlāk? Pēc pilnas programmas, bet vēlāk?...eh, iekritu... Kāju rauj krampji un no sajūtas, ka nevarēšu iziet pat uz starta, gribas raudāt...
Tomēr saņemos un saku: "Ko gan vērti tie, kuri padodas pirms laika?" Noskurinos, apņemos neskriet vairs ne kilometru līdz pat startam 7dien, apsolos ticēt fizioterapeitu brīnumspēkam un rokām un ticu, ka brīnumi tomēr notiek! Nu notiek! Ticu, ka nedeļas nogalē tomēr realizēsies līdz šim dzīves lielākais piedzīvojums un izaicinājums reizē! :)
Novēlu katram skrējējam (un ne tikai) vēl pirms starta iedvesmai noskatīties filmu "Spirit of the marathon":
To skatoties, raudu katru reizi...bet noteikti iedvesmo, turklāt varbūt arī kādu no Jums, lasītāji! :)


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru