Vai ir dzīve pēc?...nu ir!

Ciemošanās ārzemēs paskrējusi tiiik ātri, ka pat acis nepamirkšķināju...vai drīzāk neaizvēru, jo šīs 2.5 dienas izvērtās par ballīšu virpuli, kurā miegs jau nu ir pēdējais, par ko rūpēties...
Ziniet, esmu tomēr tas citiem uz nerviem krītošais eksemplārs, kas raud pie katra mazākā emocionālā stāvokļa, ārpus dzimtenes kļūst home sick un nekaunās to parādīt arī citiem...Droši vien uz tā milzīgā gaidīšanas viļņa, viss šis laiks pavadīts nemainīgā smaida stāvoklī. Latvijas meži un āres, nolaižoties lidostā, liekas skaistākie pasaulē. Ģimene - pati lieliskākā pasaulē, gatava pakārtot it visu, lai palīdzētu samendžēt visu to, ko biju saplānojusi paspēt. Mani dziedošie draugi tikpat dziedoši un enerģijas pilni, kā allaž, ieskandinot Torņkalna baznīcas sienas un kāzinieku sirdis.

 Manas ži-fē j-kundzes tikpat spridzīgas kā allaž. Mans draudziņu superpāris vēl vienotāks kā allaž-nu jau arī uzvārda ziņā.

 Mazā, mazā Rīgā-tāda nu tā kļuvusi manās sajūtās, bet vēl mīļāka un omulīgāka nekā iepriekš. Un manas mājas, mana dzimtene - nemainīgi tur - Latvijā! Paldies Jums visi, kurus satiku un kurus arī nepaspēju satikt!
Vienīgais skumīgais mirklis tai svētdienas rītā, kad brīvprātīgi piespeidu kārtā tiec iesēdināts mašīnā, kas ceļo uz lidostas pusi...lai atkal birtu asaras kā pupas un nesaprastu, kamdēļ jābrauc prom no tās vietas, kur jūties tiiik laimīgs! Likās, ka lidostas un ostas ir tās vietas, kuras sākšu ienīst, un zinu, ka šī sajūta nemainīsies nekad, lai cik miljons reižu nāksies piedzīvot šo atvadīšanās mirkli. Bet dzīve turpinās. Ir labi tur, kur mēs ESAM, jo arī šeit, Zviedirjā, jūtos brīnišķīgi!:) Turklāt-paldies arī visiem īkšķu turētājiem. Pirmajā eksāmenā esmu aizstāvējusi sevi godam un zviedru valodas kursus apmeklēšu jau advansētākā līmenī par iesācējiem. Life is a miracle!:))
P.S. Bilžu birums pagaidām vēl jāuzgaida, bet noteikti padalīšos, ņemot vērā fotogrāfa neaprakstāmo talantu, kurš iemūžināja mirkļus!;)