Nesteidzies notikumiem pa priekšu!

Virsraksts vairāk iedvesmai man pašai...tikai vakar saņēmu no LV puses diplomu par veiksmīgu 5 gadu nobeigtu tūri Latvijas Universitātē un jau šodien gribēju veiksmīgi noslēgt reģistrēšanās procesu Stokholmā. Neizdevās. Izrādās, ka man vēl jāgaida īpaša uzaicinājuma vēstule un tikai tad varēšu kļūt par vienu no 50 000 lielā studentu pulka. Bet tik ļoti gribas uzsākt studenta gaitas, ka šķiet-šādas vēlmes nav bijis pat skolas gados, kad šaušalīgi gribējās sākt skolu, lai beigtos zemeņu vagošana laukos...Universitātes atmosfēra ir fantastiska, un šodien iedomājos, ka visu vasaru pavadu tādā kā iemīlēšanās sajūtā - visu laiku atrodas kkas par, ko priecāties un sajūsmināties! Un nekur jau tā skola nepazudīs.
Jāatzīst gan, ka Stokholmas ļaužu pūlis centrā man tomēr ir par lielu - pēc pāris stundu klejošanas, jūtos kā labirintā, no kura netieku laukā, un laimīgi uzelpoju, kad tieku līdz Universitātes plašumiem vai mājām Gustavberg rajonā, kas vairāk atgādina Ķīpsalas/Mežaparka/Jūrmalas sajaukumu.
Ak, jā! Skrējēji! Tie ir visur - gan kompanjoni, kurus satieku rītos, gan nesaskaitāmajos Stokholmas parkos, gan pilsētas burzmā. Nu ir šī vieta kā radīta man!:) Jāatzīst gan, ka pietrūkst vasaras sezonas sacensību garšas, kas, šķiet, motivē visvairāk. Un nekas tuvāks kā Stokholmas pusmaratons 17. septembrī pagaidām nav ieplānots. Tomēr tas, ka skrietmīļotāju ir tik daudz, liek pielikt soli, jo apzinos, ka negribēšu palikt pēdējā, un gluži, kā LV, ierindoties tīri atzīstamā vietā ar īsta "svētdienas skrējēja treniņiem", neizdosies...no otras puses, arvien vairāk sāk likties, ka process (rīta enerģija/jauni maršruti/laimes hormonu uzņemšana) kļuvis daudz svarīgāks nekā minūšu skaitīšana personīgo rekordu tabuliņā.
Un pati jaukākā šīsdienas ziņa, ka pēc 2 nedēļām man būs mazas brīvdienas, kuras jau paspēju saplānot, jo ieradīsies ciemiņi no LV!:)) jipīīī...papsēju visu saorganizēt 10 minūšu laikā un tikai pēc tam sāku domāt, ka būtu varējusi arī aiztraukties līdz Kuldīgai un, turpinot tradīcijas, norikšot arī vasaras viskarstāko pusmaratonu, bet ko nu vairs...man būs ciemiņi!:))

Sestdienas prieciņi

Uznācis mazs sagurums no šīs vasaras notikumiem un pieredzes, un tā vien prasās pēc mazas pauzes - nu vismaz 24 stundu garumā, kurā varētu atvilkt elpu no manas otras - zviedru ģimenes. Bet mazu atelpu un atkal mazu dzirkstelīti šodien deva iespēja parunāties latviski. Ne tikai telefoniski, bet pa īstam! Nezināju, cik daudz prieciņa tas var dot!:) Tātad - ziedoju šārīta skrējienu ceļam uz LV vēstniecību, lai izpildītu arī savu pilsoņa pienākumu.

Ceru, ka tas ietilpst arī Tavos dienas plānos-vienalga ar "+" vai "-" paust savu attieksmi!
Otrs prieciņš par melleņu pilno mežu Stokholmas piepilsētā - un neviens, neviens tās nelasa! Labi man - lai kaut pusstundu varētu iekrist odziņu mētrās!:)

Stokholmas tūre nr. 2

Tā nu šodien esmu tikusi pie brīvas dienas, kuru beidzot izmantoju kā kārtīgs tūrists, saliekot ķeksīšus visos obligātajos apskates objektos. Šķiet, ka esmu iztērējusi miljons naudiņas, bet sarēķināju, ka patiesībā esmu ietaupījusi divkāršu diennakts kartes biļetes cenu (iesaku iegādāt šo Stockholm card visiem, kuri dodas baudīt Zviedrijas galvaspilsētu, kas iekļauj sevī gan 80 apskates objektu ieejas maksas, gan transporta izdevumus!!!)...un kopumā šodien esmu izklaidējusies un transportā nobraukusi apmēram 100 Latvijas naudiņas, bet samaksājusi trīsreiz mazāk. Turklāt noteikti ietaupīju neiegādājoties, lai arī vēl pāris dienas domājot par Vagabon sapņu kediņām, kuru, kā par spīti, tieši mana izmēra vairs nebija...
Ak, jā, pirms rakstu tālāk - beidzot atceros un atvainojos visiem fotomākslas mīļotājiem, pazinējiem un lietpratējiem par šajā blogā atrodajamiem brīnumiem...man šaušalīgi nepatīk fotogrāfēt un vēl vairāk fotogrāfēties, bet, tā kā nav neviena, kam uzticēt šo pienākumu, nākas vien kkā tikt galā pašai, atrisinot tikai otro no problēmām...:D
Nu joprojām nebeidzu jūsmot par šo valsti un zviedriem. Viņi ir tādi malači un var būt patiesi lepni par sevi! Nekautrējos to šodien teikt arī viņiem pašiem, sakot paldies par piedāvātajām iespējām iepazīt viņu kultūru.
Vāsas muzejs-jā, droši vien, ja esi bijis Stokholmā-esi bijis arī šeit un neko jaunu neatklāšu. Un tomēr - nu iespaidīgs tas vraks, milzīgs darbs, to izceļot no jūras dzelmēm un atjaunojot; ārkārtīgi interesantas ekspozīcijas un filmiņas par kuģa bojāeju un vraka atjaunošanu mūsdienās.

Bērnu publikai turpat blakus- Astridas Lindgrēnes muzejs...

Bet jāatzīst, ka ne tikai mazajiem...šī bija pirmā vieta, kur likās - nu pasaulīt! kā var uztaisīt kaut ko tik feinu - arī lielākiem bērniem par...nu...tik lieliem bērniem kā man. Iesēdies imitētā vilcieniņā, klausies stāstus un ceļo caur Pepijas, Karlsona, Ronjas, trollīša Mumina, Lendbergas Emīla un brāļu Lauvassiržu pasaulēm. Nu tik kapitāli pārdomāts-līdz pēdējam sīkumam...

Ziemeļu muzejs ar ārkārtīgi daudzveidīgu ekspozīciju un interešu loku, bet manam stundas tempam uz katru muzeju šī ēka būtu jāiekļauj otrreizējam apmeklējumam.

Brīvdabas muzejs gan vairāk tāds ķeksītis-no sērijas, ja jau esmu šeit, tad jāizskrien cauri-iespieda rokās arī akvārija muzeja biļeti, kas interesēja vēl mazāk (čūskas un rāpuļi, un brr...), bet lemūriņi, kurus iespēja pat paglaudīt, gan jauki.

Tālāk traucu uz man sirdij tuvākām ēkām - koncerthalli un operu. Sviestmaizes likuma dēļ šodien, kā jau pirmdienā, iespēja tikt operā nebija. (Šī iemesla dēļ rindā vēl vesels lērums galeriju/muzeju, kurus noteikti būtu vērts apmeklēt citrreiz.) Varbūt mazs sagurums, kas lika sapiktoties un gandrīzvai mest mieru muzeju ķemmēšanai, tomēr...saņēmos (esmu taču trennēta!!!...hi-hi...) un metos ķert busu, lai uzspētu uz pēdējo tūri pilsētas halles apskatei.

Šis izrādījās dienas lielākais pārsteigums-šķita, ka tā nu ir kārtējā boooring vieta, kurp dodas vien tipiski vācu tūristi...Bet ekskursija izrādījās tik interesanta, ka šī viennozīmīgi tiek atzīta par dienas lieliskāko stundu. Ēka ir samērā jauna (atklāta pagājušā gs. sākumā), bet stāsti par un ap to (galvenokārt ēkas arhitektu) - kā no anekdošu krājumiem. Nu labi, varbūt man trāpījās ārkārtīgi harismātiska un humorīgā gide. Šeit notiek bankets pēc Nobela prēmijas oficiālās (gan jau zināt arī Jūs un zināju arī pirms tam, bet joprojām piktojos, ka to nevar saņemt matemātiķi...) pasniegšanas Koncerthallē.

 Trepes izvēlējusies arhitekta sieva (viņai tika izveidoti 3 trepju šabloni, kurus viņa vairākas nedēļas testēja ar savām augstpapēžu kurpēm un savu garāko vakarkleitu, izvēloties visoptimālāko kāpņu augstumu, materiālu, lai nemisētos un nepakluptu), jo kā nekā - šo trepju galvenā funkcija taču ir, lai dāmām būtu ērti...tāds tad nu ir rezultāts!

Veseli stāsti par ēkas arhitektūru, tās tapšanu, mākslu, kuru veidojuši paši prinči, zelta istabu, kas izmaksājusi 18 miljardus zviedru kronnu (nezinu, cik tā būtu izmaksājusi mūsdienu naudiskā izteiksmē...), 

stāsti par oficiantēm, kurām lielajā banketā Nobela pasniegšanas dienā trīc rokas aiz atbildības (jo ceremoniju taču translē TV un internetā un nedrīkst misēties, apkalpojot karaļpāri) un kurām aiz muguras gatavībā stāv rezerves meitenes, lai vajadzības gadījumā nomainītos, ja rokas trīcētu pārlieku daudz; un vēl, un vēl, un vēl. Vārdu sakot, brauc un izbaudi pats!:)

Dienas noslēgumā vēl pēdējā stunda pirms muzeju slēgšanas, lai izskrietu cauri (patiesi izskrietu) karaļpilij. Nu šis patiesi tāds ķeksītis.

Bet diena tik fantastiska, tik piesātināta, ka lietus mājupceļā liekas kā lielisks atveldzējums...nu gan lieku punktu un beidzot dodos laukā! Kas, kas gan var būt labāks kā svaigs gaiss un vakara skrējiens!? :)
p.s. Mans galvenais mērķis, kāpēc esmu šeit, nav aizmirsts. Universitāti esmu jau izpētījusi, lai arī jūtos tajā kā skudriņa - milzīgi milzīgajā ēkas un parku kompleksā...mācības, līdzīgi, kā LV, sākas pašās augusta beigās. Līdz tam gan vēl jāuzspēj nokārtoto visas formalitātes-un tad jau aiziet! Atkal mācību virpulī!:)

Vasaras pilnbriedā

Nemanot paskrējis jau pirmais mēnesis otrpus jūrai (lai arī kas gan ir otrpus, jo otrpus šobrīd esat Jūs, lasītāji...:D ). Vasariņa lutina ne pa jokam-ne tikai ar iespēju baudīt peldes jūrā, bet arī ar tik brūnu iedegumu, kāds, šķiet, man nekad nav bijis. Tas gan visticamāk tamdēļ, ka nekad nav bijusi iespēja tik daudz laika pavadīt ārpus telpām...
Ko skai-tļot-ājs dara vasarās? Gatavojas ziemai...un kāpēc, lai to nedarītu arī šeit? Tā nu šodien esmu pārsteigusi nevienu vien zviedru, kuri laiku pa laikam apstājās, lai apjautātos, ko gan mēģinu atrast šajā kokā...

Daba pilna ar košumu, un arī šogad Z-ssvētku dāvanu maisiņā no manis vari sagaidīt aromātiaku saujiņu veselībai. Ceru, ka liepziedu tējas šeit garšo tikpat labi kā Latvijā!:)
Vakar devos mazā izbraucienā ar kuģi uz salu. Nu tipisku zviedru atpūtas mājiņu salu, kur ar auto aizkļūt nemaz nav iespējams...

Nu ir šim dzīvesstilam kaut kāds šarms - mazas rūķīšu mājiņas ar jūtamu mākslinieku roku pieskārienu.

Pārsteidzošais bija fakts, ka izrādās - šī sala vēl Padomju Savienības pastāvēšanas laikā bijusi armijas specdienesta apmešanās vieta, kas nozīmē, ka vēl pirms gadiem 20 šī bija aizliegtā zona tūristiem no PSRS. Neesmu vēl pārbaudījusi, bet "viena tante teica", ka pat šobrīd googles tante kartē met laukā šai salai melnu apzīmējumu...bet pazemes tuneļi un bunkuri tur ir joprojām, par ko nezinātājs pat nevarētu nojaust...

Ar Loke jau kļūstam daudz sirsnīgāki draugi, par ko liecina man gatavoti piena kokteiļi brokastīs, dalīšanās ar saldējumu un lūgumi vakaros lasīt grāmatas-neskatoties uz manu "brīnišķīgo " izrunu. Jāatzīst gan, ka laiku pa laikam par sevi liek atgādināt mājas-pārsvarā gan sapņos. Bet ar prieku turpinu iepazīt šo valsti un ģimeni!

Brīvdienas!!!:)

Beidzot nopelnītas arī pirmās 2 brīvās dienas, kuras steidzu izmantot Stokholmas iepazīšanai un izpētei. Pagaidām sāku tikai ar garām pastaigām un atmosfēras baudīšanu, muzeju apmeklēšanu atliekot uz vēlāku laiku.

Nu patīk man šeit – arī pilsētā. Cilvēki (vietējie) galvaspilsētas sirdī gan vairāk skrejoši un ne tik smaidīgi, bet visnotaļ izskatīgi, kopti, slaidi un stilīgi. Īsta parāde, vērojot biznesa ļaudis uzvalkos un stilīgās kediņās uz retro riteņiem, traucoties cauri sastrēgumiem! Protams, vecpilsēta pilna tūristu un tiem paredzētu vilinošu veikaliņu, kuru kārdinājumam tik grūti pretoties...bet atmosfēra patiesi jauka! 

Šaurās ieliņas atgādina Francijas apmeklējumu pagājušovasar.

Ik uz stūra maza kafejnīca, kur baudīt nesteidzīgu ficka un pārsteidzoši daudz krievu tautības tūristu. Nezinu, kāpēc to šodien īpaši ievēroju, bet liekas, ka viņu šeit ir patiesi daudz, par ko liecina kaut vai tirgotāji augļu/ziedu tirdziņā pie koncerthalles, kuri mēģināja mani uzrunāt gan zviedriski, gan angliski, gan krieviski...

Saldumu veikalā nostalģiski jauks skats-kā sveicienos no mājām!

Sākumā ieraudzīju veikala uzrakstu...

 un pēc tam arī sapņu vietu, kur varbūt reiz strādāt!? Katrā ziņā man patīk šis salikums...

Bet  visvairāk jau jūsmoju par tām salu-saliņām-pussalām, tiltiem un kuģiem, kas kopā viedo to atmosfēru, kuru bauuuuuudu!

Arī rītdiena mana brīvdiena-mēģināšu beidzot ko baudīt arī no kultūras dzīves-kas var būt labāks par kormūzikas koncertu baznīcā tieši man piešķirtajā brīvdienā?:)

Mācos, mācos, mācos...

Ne diena bez jauniem izaicinājumiem un, protams, jauniem zviedru vārdiņiem, kurus apgūstu visvisādi – klausos Lokes niķus strīdos ar mammu un paralēli šķirstu vārdnīcu...bet apgūstu ne tikai valodu. Šodien radās īsts izaicinājums, apgūstot ne tikai makšķerēšanas mākslu, bet pēc tam arī pagatavojot no tām vakariņas...nu esmu šai ziņā īsta baltrocīte-brāļa izlutināta, bet nekad agrāk nebiju šķērējusi nost vēl dzīvai zivij galvu un tīrījusi iekšas...yeah...likās, ka šodien gan vemšu-hi-hi...Pašai jau likās, ka zivs izdevās tīri neko, bet diviem mazajiem knauķiem tas bija vairāk process-pagatavot no pašu noķertām zivīm vakariņas, bet beigās paziņojot, ka viņi zivis nemaz neēd...nu neko, suņuks dabūja extra porciju vakariņās.

Mācos būt pacietīga un iecietīga. Brīvdienās ieradās Lokes draudzenīte. ĀĀāāā, nu kāpēc gan man nav uzticēts tāds superbērns kā viņa?! Lauž visus radušos priekšstatus par zviedru izlutinātiem un nepacietīgiem bērniem...bet laikam tā jau ir, ka kāds tur virs debesmaliņas mums allaž piespēlē dzīvē tieši tādas situācijas, ar kurām noteikti esam spējīgi tikt galā un no problēmām vēl mācīties. Pamazām iebraucu, ka mans mazais draugs ir mazliet īpašs (nu labi, katrs viens jau tāds esam, bet tomēr). Lai jau tā valodas barjera-kaut kā jau viens otru spējam saprast (pamazām sākam mainīt lomas-es runāju lauzītā zviedru, viņš-angļu mēlē). Problēma ir vairāk tajā, ka Loke nepieciešama ārkārtīgi liela tuvība ar vecākiem. Tā nu tikai pamazām radinam viņu pie tā, ka vecāki ir darbā visu dienu-šmaucam pie mammas uz restorānu pēc saldējuma vai arī mamma skrien mājup dienas vidū, lai nezustu apziņa, ka vecāki ir tepat blakus. Izrādās, ka Loke iepriekšējā vasarā iekritis no jahtas jūrā-un kopš šī negadījuma viņam visu laiku ir sajūta, ka vecāki viņu pametīs, neatnāks, pazudīs...turklāt mēģinu mācīt viņam pazīt pulksteni, citādi nākas solīt kko tik vispārīgu kā "vakarā", ka tas nekad īsti nenostrādā. Tā nu apbruņojos ar necaursitamu pacietības mūri...

Saldējuma mašīnas – kā filmās – skandina greizu meldiņu un trauc caur galvaspilsētas ieliņām, lai bērni pliki (nu labi, tikai mans draugs) mestos laukā neaprakstāmā ātrumā un paspētu vien nokliegt, lai paķeru maku...piepūšamas gumijas laivas, lai Loke varētu justies kā kings visā plašajā pludmalē pārējo bērnu vidū un izdotos nosaldēt pat mani, nelienot laukā no ūdens pat pēc 5 stundām...atverami tilti, lai jahtu ceļi turpinātos arī dziļāk salu arhipelāgā...fantastisks atklājums rīta skrējienā-akmeņains jūras krasts ar tik plašu skatu, ka otrā pusē iespējams sajust (ne saredzēt) Latvijas krastu...tāāāds alnis burtiski 3 m attālumā skrējienā pāri ceļam no mašīnas, kas radīja sajūsmas kliedzienus pat no vietējiem zviedriem, ekskursija ārkārtīgi skaistā muižā/pilī (nemācēšu teikt tās vēstures pirmsākuma gadskaitli), bet aristokrātiska un glamūrīga gan, turklāt tās aura drīzāk kā no Francijas vidienes.

Protams, pasākums neiztrūkstoši ar kafijas pauzi (vietējie to sauc par ficka), bez kuras nu nekas-nekas dienā nevar turpināties...nu kas līdzīgs kā siesta Spānijā...

un visbeidzot fantastiskā brīvības sajūta, ko dod tik bieža šoferēšana, kāda, šķiet, nekad nav bijusi (izskatās, ka būs jēiemanās braukt arī ar mopēdu)...mani mazie un lielie prieciņi!

Lai daudz prieku-prieciņu arī Jums, lasītāji!:)

Pirmās 10 dienas

Tā nu nemanot paskrējusi pirmā nedēļa Zviedrijā. Iespaidu daudz, taču diemžēl īsti nav iespēju tos pierakstīt – gan ierobežotās pieejas netam, gan laika trūkuma dēļ...jā, jā. Tieši laika trūkuma dēļ īpaši.

Bet nu par visu pēc kārtas.

Maza korekcija iepriekšējam ierakstam-dzīvoju nevis Varmdo salā, bet arhipelāgu salu pašā galā-uz Dienvidiem no Stokholmas. Varmdo salā atrodas ģimenes privātmāja. Pa vasaru dzīvojam jaukā īrētā lauku mājiņā, kas īpaši neatšķiras no visām apkārt esošajām (sarkanas divstāvu mājiņas, kuras rada iespaidu, ka zviedru arhitektiem nu galīgi nav izdomas), bet nu mājīgas jau gan-jāatzīst!:) Tā nu pamazām sāku apjēgt šīs vasaras ritmu un gaitu, jo jāatzīst, ka pirmo dienu iespaidi jau tāpat bija par daudz, lai spētu uztvert arī visu kopumā. Izrādās, ka Zviedrijā restorānu bizness ir gana ienesīgs, lai to īpašnieki ar vienas sezonas darbu (nu labi- ar ļoti saspringtu darba režīmu) spētu sevi finansiāli nodrošināt visu gadu-turklāt pat ļooooti labi. Bet nu laikam jau tikai loģiski, ka šādos restorānos ļaudis var un arī atstāj ļoti daudz naudiņas, jo, piemēram, vienā no restorāniem ļauži pārsvarā ierodas ar savām personīgajām jahtiņām ... skats no viena restorāna puses...

...un no otra restorāna puses

Nu ir šai valstī kas daudz pamatīgāks, un miljons lietu, no kurām mēs, latvieši, noteikti varētu mācīties. Ekonomika balstās uz to, ka valstī kaut kas tiek arī ražots (nu, protams, daudz vairāk nekā tikai kkas...). Sākot ar pārtiku (neesmu veikalā un mājās redzējusi vēl nevienu ārpus SE etiķeti) un turpinot ar mēbelēm, auto utt.  Iepirkšanās veikalos man joprojām ir kā mazi svētki un ekskursijas-tik daudz foršu lietu! Saldētas zemenes, mellenes-bet nevis sapakotās plastmasas kastītēs, bet kā žāvēti augļi pie mums - ieber savā maisiņā, cik vēlies! Līdzīgi kā Candy King končas...viiii! Candy King-tās taču arī ir no Zviedrijas! Labi, ka tās arī šeit ir ļoti dārgas...:D IKEA – nu please! Kāpēc Latvijā vēl nav IKEA? Laikam tikai tāpēc, ka man būs jākļūst par tās pirmo pārstāvi Latvijā...īpašs sveiciens mammītei – brauc šurp-šī būs pirmā vieta, uz kurieni Tevi vedīšu palutināt!:)

Pārsteidz arī attieksme par drošību-jebkādu. Atstājot riteņus ārpus mājas nepieslēgtus, atstājot līdz kājai vaļā mašīnas logus vai neaizslēdzot auto vispār. Par bērnu drošību vispār neviens nesatraucas, ļaujot braukalēt ar riteņiem pa ielām vieniem pašiem, jo nu noziedzība ir tik reti sastopama, un autobraucēji ir tik uzmanīgi un pieklājīgi, ka laimīgi - vecākiem ir par pāris lietu mazāk, par ko satraukties. Droši vien visi šie apstākļi rada vidi, kurā cilvēki ir daudz smaidīgāki, pieklājīgāki, draudzīgāki un pretimnākošāki nekā ierasts Latvijā. Prakstiski ikviens spēj runāt angliski – un allaž mēģinās palīdzēt. Nu ja neskaita snobiskos zviedrus – tādus tipiski saldos personāžus...bet nu cilvēki jau dažādi visās vietās.

Nu lielā rocība gan rada arī lielu izšķērdību, ar kuru droši vien apradīšu, bet ceru, ka nepieņemšu kā pašsaprotamu.

Ar Loke iet visādi. Pamazām jau aprodam viens ar otru, bet vienalga nav tik vienkārši noturēt viņa uzmanību visu dienu, tā nu laiku pa laikam viņam uznāk lielā vēlme zvanīt mammai, kura tad skrien mājup vai mēs braucam uz restorānu pie viņas. Mēģinām gan Loke iestāstīt, ka tikai pēc saldējuma, bet tas allaž izvēršas daudz ilgāk...nu neesmu es lieliskā bērnu izklaidētāja, īpaši ja nespēju parunāties viņam saprotamā valodā- tas jāatzīst. Bet nu dienas kārtības lēkāšanu pa batutu neizlaižam.

Līgo vakars bija pirmais, kurā ļoti sailgojos pēc mājām – dziedāšanas uguns liesmiņu pavadībā un saullēkta sagaidīšanu rasas pilnā pļavā...šai pusē svin tieši 24. jūnija dienu-lai arī tāda īsta svinēšana jau īsti nav. Toties manā Līgo vakarā pa ceļam otrreiz gadījās kārtīgs alnis (pirmoreiz to vērojam caur viesistabas logu 10 m attālumā) 

un 4 meža cūku bērneļi mūsu mājiņas iebraucamajā ceļā...varu vien iedomāties, kāda wild vide te būs pēc pāris gadiem...bet jau tagad neviens rīta skrējiens neizpaliek bez kādas sastaptas stirniņas vai izbiedēta truša bērna...ceru, ka pie Jums –LV, vakars bija tikpat saulaini rāms kā pie mums, bet daudz vairāk pilns dziesmota un dejota prieka!:)

Visādi citādi – viss notiek arī šai pusē!:) Skrienu, baudu vasaru, ampelējos, darbojos, baudu tāāādu šefpavāru ēdienu, ka bail iedomāties, ko Loke reiz teiks par manis taisītām pankūkām :D un visbeidzot vakaros, cīnoties ar miegu un pārgurumu, mēģinu lasīt Lendbergas Emīlu – Zviedriski, protams!:)