Tā nu šodien esmu tikusi pie brīvas dienas, kuru beidzot izmantoju kā kārtīgs tūrists, saliekot ķeksīšus visos obligātajos apskates objektos. Šķiet, ka esmu iztērējusi miljons naudiņas, bet sarēķināju, ka patiesībā esmu ietaupījusi divkāršu diennakts kartes biļetes cenu (iesaku iegādāt šo Stockholm card visiem, kuri dodas baudīt Zviedrijas galvaspilsētu, kas iekļauj sevī gan 80 apskates objektu ieejas maksas, gan transporta izdevumus!!!)...un kopumā šodien esmu izklaidējusies un transportā nobraukusi apmēram 100 Latvijas naudiņas, bet samaksājusi trīsreiz mazāk. Turklāt noteikti ietaupīju neiegādājoties, lai arī vēl pāris dienas domājot par Vagabon sapņu kediņām, kuru, kā par spīti, tieši mana izmēra vairs nebija...
Ak, jā, pirms rakstu tālāk - beidzot atceros un atvainojos visiem fotomākslas mīļotājiem, pazinējiem un lietpratējiem par šajā blogā atrodajamiem brīnumiem...man šaušalīgi nepatīk fotogrāfēt un vēl vairāk fotogrāfēties, bet, tā kā nav neviena, kam uzticēt šo pienākumu, nākas vien kkā tikt galā pašai, atrisinot tikai otro no problēmām...:D
Nu joprojām nebeidzu jūsmot par šo valsti un zviedriem. Viņi ir tādi malači un var būt patiesi lepni par sevi! Nekautrējos to šodien teikt arī viņiem pašiem, sakot paldies par piedāvātajām iespējām iepazīt viņu kultūru.
Vāsas muzejs-jā, droši vien, ja esi bijis Stokholmā-esi bijis arī šeit un neko jaunu neatklāšu. Un tomēr - nu iespaidīgs tas vraks, milzīgs darbs, to izceļot no jūras dzelmēm un atjaunojot; ārkārtīgi interesantas ekspozīcijas un filmiņas par kuģa bojāeju un vraka atjaunošanu mūsdienās.
Bērnu publikai turpat blakus- Astridas Lindgrēnes muzejs...
Bet jāatzīst, ka ne tikai mazajiem...šī bija pirmā vieta, kur likās - nu pasaulīt! kā var uztaisīt kaut ko tik feinu - arī lielākiem bērniem par...nu...tik lieliem bērniem kā man. Iesēdies imitētā vilcieniņā, klausies stāstus un ceļo caur Pepijas, Karlsona, Ronjas, trollīša Mumina, Lendbergas Emīla un brāļu Lauvassiržu pasaulēm. Nu tik kapitāli pārdomāts-līdz pēdējam sīkumam...
Ziemeļu muzejs ar ārkārtīgi daudzveidīgu ekspozīciju un interešu loku, bet manam stundas tempam uz katru muzeju šī ēka būtu jāiekļauj otrreizējam apmeklējumam.
Brīvdabas muzejs gan vairāk tāds ķeksītis-no sērijas, ja jau esmu šeit, tad jāizskrien cauri-iespieda rokās arī akvārija muzeja biļeti, kas interesēja vēl mazāk (čūskas un rāpuļi, un brr...), bet lemūriņi, kurus iespēja pat paglaudīt, gan jauki.
Tālāk traucu uz man sirdij tuvākām ēkām - koncerthalli un operu. Sviestmaizes likuma dēļ šodien, kā jau pirmdienā, iespēja tikt operā nebija. (Šī iemesla dēļ rindā vēl vesels lērums galeriju/muzeju, kurus noteikti būtu vērts apmeklēt citrreiz.) Varbūt mazs sagurums, kas lika sapiktoties un gandrīzvai mest mieru muzeju ķemmēšanai, tomēr...saņēmos (esmu taču trennēta!!!...hi-hi...) un metos ķert busu, lai uzspētu uz pēdējo tūri pilsētas halles apskatei.
Šis izrādījās dienas lielākais pārsteigums-šķita, ka tā nu ir kārtējā boooring vieta, kurp dodas vien tipiski vācu tūristi...Bet ekskursija izrādījās tik interesanta, ka šī viennozīmīgi tiek atzīta par dienas lieliskāko stundu. Ēka ir samērā jauna (atklāta pagājušā gs. sākumā), bet stāsti par un ap to (galvenokārt ēkas arhitektu) - kā no anekdošu krājumiem. Nu labi, varbūt man trāpījās ārkārtīgi harismātiska un humorīgā gide. Šeit notiek bankets pēc Nobela prēmijas oficiālās (gan jau zināt arī Jūs un zināju arī pirms tam, bet joprojām piktojos, ka to nevar saņemt matemātiķi...) pasniegšanas Koncerthallē.
Trepes izvēlējusies arhitekta sieva (viņai tika izveidoti 3 trepju šabloni, kurus viņa vairākas nedēļas testēja ar savām augstpapēžu kurpēm un savu garāko vakarkleitu, izvēloties visoptimālāko kāpņu augstumu, materiālu, lai nemisētos un nepakluptu), jo kā nekā - šo trepju galvenā funkcija taču ir, lai dāmām būtu ērti...tāds tad nu ir rezultāts!
Veseli stāsti par ēkas arhitektūru, tās tapšanu, mākslu, kuru veidojuši paši prinči, zelta istabu, kas izmaksājusi 18 miljardus zviedru kronnu (nezinu, cik tā būtu izmaksājusi mūsdienu naudiskā izteiksmē...),
stāsti par oficiantēm, kurām lielajā banketā Nobela pasniegšanas dienā trīc rokas aiz atbildības (jo ceremoniju taču translē TV un internetā un nedrīkst misēties, apkalpojot karaļpāri) un kurām aiz muguras gatavībā stāv rezerves meitenes, lai vajadzības gadījumā nomainītos, ja rokas trīcētu pārlieku daudz; un vēl, un vēl, un vēl. Vārdu sakot, brauc un izbaudi pats!:)
Dienas noslēgumā vēl pēdējā stunda pirms muzeju slēgšanas, lai izskrietu cauri (patiesi izskrietu) karaļpilij. Nu šis patiesi tāds ķeksītis.
Bet diena tik fantastiska, tik piesātināta, ka lietus mājupceļā liekas kā lielisks atveldzējums...nu gan lieku punktu un beidzot dodos laukā! Kas, kas gan var būt labāks kā svaigs gaiss un vakara skrējiens!? :)
p.s. Mans galvenais mērķis, kāpēc esmu šeit, nav aizmirsts. Universitāti esmu jau izpētījusi, lai arī jūtos tajā kā skudriņa - milzīgi milzīgajā ēkas un parku kompleksā...mācības, līdzīgi, kā LV, sākas pašās augusta beigās. Līdz tam gan vēl jāuzspēj nokārtoto visas formalitātes-un tad jau aiziet! Atkal mācību virpulī!:)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru