Mācos, mācos, mācos...

Ne diena bez jauniem izaicinājumiem un, protams, jauniem zviedru vārdiņiem, kurus apgūstu visvisādi – klausos Lokes niķus strīdos ar mammu un paralēli šķirstu vārdnīcu...bet apgūstu ne tikai valodu. Šodien radās īsts izaicinājums, apgūstot ne tikai makšķerēšanas mākslu, bet pēc tam arī pagatavojot no tām vakariņas...nu esmu šai ziņā īsta baltrocīte-brāļa izlutināta, bet nekad agrāk nebiju šķērējusi nost vēl dzīvai zivij galvu un tīrījusi iekšas...yeah...likās, ka šodien gan vemšu-hi-hi...Pašai jau likās, ka zivs izdevās tīri neko, bet diviem mazajiem knauķiem tas bija vairāk process-pagatavot no pašu noķertām zivīm vakariņas, bet beigās paziņojot, ka viņi zivis nemaz neēd...nu neko, suņuks dabūja extra porciju vakariņās.

Mācos būt pacietīga un iecietīga. Brīvdienās ieradās Lokes draudzenīte. ĀĀāāā, nu kāpēc gan man nav uzticēts tāds superbērns kā viņa?! Lauž visus radušos priekšstatus par zviedru izlutinātiem un nepacietīgiem bērniem...bet laikam tā jau ir, ka kāds tur virs debesmaliņas mums allaž piespēlē dzīvē tieši tādas situācijas, ar kurām noteikti esam spējīgi tikt galā un no problēmām vēl mācīties. Pamazām iebraucu, ka mans mazais draugs ir mazliet īpašs (nu labi, katrs viens jau tāds esam, bet tomēr). Lai jau tā valodas barjera-kaut kā jau viens otru spējam saprast (pamazām sākam mainīt lomas-es runāju lauzītā zviedru, viņš-angļu mēlē). Problēma ir vairāk tajā, ka Loke nepieciešama ārkārtīgi liela tuvība ar vecākiem. Tā nu tikai pamazām radinam viņu pie tā, ka vecāki ir darbā visu dienu-šmaucam pie mammas uz restorānu pēc saldējuma vai arī mamma skrien mājup dienas vidū, lai nezustu apziņa, ka vecāki ir tepat blakus. Izrādās, ka Loke iepriekšējā vasarā iekritis no jahtas jūrā-un kopš šī negadījuma viņam visu laiku ir sajūta, ka vecāki viņu pametīs, neatnāks, pazudīs...turklāt mēģinu mācīt viņam pazīt pulksteni, citādi nākas solīt kko tik vispārīgu kā "vakarā", ka tas nekad īsti nenostrādā. Tā nu apbruņojos ar necaursitamu pacietības mūri...

Saldējuma mašīnas – kā filmās – skandina greizu meldiņu un trauc caur galvaspilsētas ieliņām, lai bērni pliki (nu labi, tikai mans draugs) mestos laukā neaprakstāmā ātrumā un paspētu vien nokliegt, lai paķeru maku...piepūšamas gumijas laivas, lai Loke varētu justies kā kings visā plašajā pludmalē pārējo bērnu vidū un izdotos nosaldēt pat mani, nelienot laukā no ūdens pat pēc 5 stundām...atverami tilti, lai jahtu ceļi turpinātos arī dziļāk salu arhipelāgā...fantastisks atklājums rīta skrējienā-akmeņains jūras krasts ar tik plašu skatu, ka otrā pusē iespējams sajust (ne saredzēt) Latvijas krastu...tāāāds alnis burtiski 3 m attālumā skrējienā pāri ceļam no mašīnas, kas radīja sajūsmas kliedzienus pat no vietējiem zviedriem, ekskursija ārkārtīgi skaistā muižā/pilī (nemācēšu teikt tās vēstures pirmsākuma gadskaitli), bet aristokrātiska un glamūrīga gan, turklāt tās aura drīzāk kā no Francijas vidienes.

Protams, pasākums neiztrūkstoši ar kafijas pauzi (vietējie to sauc par ficka), bez kuras nu nekas-nekas dienā nevar turpināties...nu kas līdzīgs kā siesta Spānijā...

un visbeidzot fantastiskā brīvības sajūta, ko dod tik bieža šoferēšana, kāda, šķiet, nekad nav bijusi (izskatās, ka būs jēiemanās braukt arī ar mopēdu)...mani mazie un lielie prieciņi!

Lai daudz prieku-prieciņu arī Jums, lasītāji!:)