Balansējot starp diviem, var palikt bešā...

Ai, ai, draudziņi, ja varētu Jums klātienē stāstīt šīs nedēļas notikumus! Nu apmēram tā - ja paliek par garlaicīgu, tad skait-ļot-āj j-kundze pati sadomā sev problēmas, tās savāra un tad mēģina no tās putras kārpīties laukā...
Viss sākās ar to, ka manī nākusi apgaismība par to, ka programmu, kuru šobrīd apgūstu, patiesībā nepavisam nav tai jomā, kur vēlētos sevi redzēt nākotnē. Mani joprojām pievelk cipari, cipari un rēķini, bet pa lielam...nu šobrīd finanšu matemātikā intersanti ir tiktāl, cik saprotu tīri matemātisko pusi. Bet pati finansu joma - nu nepavisam...Lai neapvainojas visi tie, kas ar patiesu interesi strādā šai jomā, jo katram jau savs lauciņš dzīvē. Pēc būtības man nepatīk šī "lielā naudas spēle", manipulējot no vienas ķešas otrā, reāli naudai neradot nekādu segumu. Bet nu apzinos arī, ka cilvēki ar spēcīgām matemātikas zināšanām tur ir vajadzīgi un visu cieņu viņu prāta spējām to visu apgūt.
Tā nu nonākusi pie secinājuma, ka, mācoties jau maģistros, kas nu galīgi nav spiesta lieta, urbjos cauri kam tādam, kas galīgi nesaista, samulsu. Esmu svešā zemē, veiksmīgi tikusi visai labā augstskolā un saprotu, ka nesaprotu, ko lai dara. Un tad jauši-nejauši esmu izvēlējusies kursu arī ekonomikas fakultātē. Un pēkšņi liekas, ka tieši tas ir tas, kas būtu jāturpina mācīties. Iekšēji vēl izcīnu ar sevi cīņas par pārdomām, vai pēc tiem 2 gadiem Latvijai būs vajadzīgs vēl viens ekonomists, kuri jau tā ir pārprodukcijā. Un vēl prestižs-ekonomists vai finansu matemātiķis...esmu es tipisks jaunietis, kas tik bieži nesaprot, vai darām dzīvē īstās lietas īstajā vietā un laikā.
Un te nu sākas podi.

• Iepriekšējā nedēļa 

Joprojām neesmu reģistrēta uz ekonometrijas kursu, kurš ir pats interesantākais, ko līdz šim šeit esmu sākusi mācīties. Manas finanšu matemātikas programmas koordinatore Viņa, acīmredzot, ir uz mani "uzēdusies" un nevēlas ar mani komunicēt, neatbildot uz e-pastiem un telefona zvaniem. Bet neatbild arī uz citu fakultāšu koordinatoru telefona zvaniem. Man, godīgi, īsti nemaz negribas viņu satikt, jo domāju, ka esmu izkritusi viņas lasītās lekcijas kursa eksāmenā. Problēmas rada fakts, ka neesmu reģistrēta, jo tas nozīmē, ka nevaru tikt pie kursa materiāliem, mājasdarbiem utt.

• Sestdiena

Lielā vieglprātībā skraidu pa Upsalu un priecājos par visu uz pasaules. Neesmu reģistrēta.

• Svētdiena

Neesmu reģistrēta. Varbūt Viņai nepatīk cilvēki no Baltijas? Un varbūt tomēr jāpārmaina porgramma? Nu ekonomisti taču vienmēr darbu dabūs!

• Pirmdiena

Neesmu reģistrēta. Nē, viss-eju pie ekonomikas fakultātes vadītāja runāt!... Nokavēju pieņemšanas laiku.

• Otrdiena

Rīts. Neesmu reģistrēta. Sākas obligātais finansu kurss. Palīgā!!! NEKO nesaprotu...atveru grāmatu, mocos, mocos un aizveru. Izrādās - visi mani kursabiedri izvēlējušies citu obligāto finansu kursu. Šo ieteica Viņa septembra sākumā. Neko nenojaušot, arī izvēlējos, bet izrādās, ka to apmeklē tikai studenti pirms maģistra darba rakstīšanas kā pašu advansētāko kursu.
Pusdienlaiks. Neesmu reģistrēta.Viss. Šodien gan pāreju uz citu programmu. Tāpat esmu par vāju finansēm. Aizrakstu ekonomikas fakultātes vadītājam, kurš nekavējoties atbild, ka "noteikti, katrā laikā, tikai atnāciet ar diplomu".
Vakars. Esmu reģistrēta. Esmu samērā veiksmīgi nolikusi Viņas eksāmenu.

• Trešdiena

Vienmēr, kārtīgi izskrienoties, dūša atkal gaisā. Nu parasti taču tik ātri nepados! Varbūt tomēr tās finanses? Cītīgi autobusā veru vaļā biezo finansu grāmatas ķieģeli. Autobuss negaidīti strauji bremzē, knapi izvairoties no avārijas, aizsviežot grāmatu metru tālāk. Uztveru to kā zīmi - finansēm nē.
Eju pie ekonomikas fakultātes vadītāja. Uzmetot aci diplomam, viņš nomurmina apmēram "jā, nu jā, nē nu labs students jūs esat, bet nu matemātiķis un ekonomikas kredītpunktu tā kā trūkst... Nu paskatīsimies, kā būsiet nolikui Makroekonomikas eksāmenu oktobra beigās (rezultāti gaidāmi tuvākās nedēļas laikā), tad nāciet, parunāsim vēlreiz". Bāc. Makroekonomikas eksāmenam mācījos pāris pēdējās naktis, jo "lielais mācīšanās" laiks tika saorganizēts tais 5 dienās, kurās ciemojos Latvijā un lielākoties pārlaimīga skraidīju, baudot Rīgas atmosfēru. Un šis būs tas pagrieziena punkts, kas visu izšķirs?
Vakars. Brīnišķīgs Framest koncerts Radio mājā, kurā iekļūstu ne jau kā parastais mirstīgais. Blati, blati, galvenais ir izlikties, ka viss ir tieši tā, kā tas paredzēts...Uz mirkli aizmirstos uz visu uz pasaules, ieslīgstot mūzikas skaņās. Tas bija patiesi brīnišķīgi!... Malači tie jaunieši!:)

• Ceturtdiena

Atkal briesmīgais finansu kurss. Saprotu, ka pagaidām manas zināšanas ir zem katras kritikas, lai to apmeklētu. Re-reģistrējos no šī. OOO. Nu jau esmu palikusi uz puskāju arī finansu programmā. Eju pie Viņas, nesatieku. Fakultātes direktors ir ļoti laipns, bet nevar palīdzēt un sūta pie Viņas. Viņas nav. Rakstu e-pastu ar SOS! Eju uz otru finansu kursu ar saviem kursabiedriem. Viņa izrādās čakarē visus.
Pēcpusdiena. Viņa atsūta e-pastu, ka diena pilna ar tikšanām, nevar man palīdzēt, tāpēc jāgriežas pie fakultātes direktora, kurš sūtīja pie Viņas.
Stāsts vēl nav galā. Bet sajūta, kurā, mēģinot izvēlēties starp divām programmām, vari palikt  bez nevienas, nepavisam ne no patīkamākajām...
Bet! Visu ar humoru! Šīs nedēļas notikumus caur smaida prizmu noteikti palīdzēja uzturēt Džeroma "Trīs vīri laivā", kuri tiek izvilkti metro braucienos, lai smietos daudz un dikti...un atļautos smieties arī skaļi...Dzīve ir tik inčīga, "tomēr visam ir savas ēnas puses, kā teica kāds vīrs pēc savas sievasmātes nāves, kad viņam piesūtīja rēķinu par apbedīšanas izdevumiem."
Un kā p.s.-> http://www.youtube.com/watch?v=dYxn5BlYLNM meitene, kurai aplam daudz vaļas ļauts...la-la-lā...varbūt, bet tamdēļ tik skaista dziesmiņa arī Jums!:)

Upsalas iekarošana

Eh, atkal atgriežos Zvierdijas baudīšanas zonā!:) Un tas ļoti priecē, citādi varbūt mazliet par ilgu biju iestrēgusi Latvijas "laimes zemes" zonā...tāda tā noteikti ir, bet šis taču ir laiks, kurā jāmēģina baudīt viss, ko piedāvā šī zeme un satiktie cilvēki.
Arī mēs šeit nedēļu atpakaļ ieguvām "papildu" stundu, bet attiecīgi arī tādu tumsu, kāda Latvijā bija ierasta sliktākajā gadījumā Zssvētku nedēļā. Kopumā tas rada visai sirreālu sajūtu un laikam jau mazu šoku organismam, kas cīnās pats ar sevi

un nesaprot, vai gadījumā ap septiņiem vakarā jau nebūtu laiks doties gulēt vai vienkārši jāiemācās dzīvot naktī...
Bet sestdiena ir sestdiena-jābauda! Atradu foršu kompāniju un aizbraucu uz kaimiņpilsētu Upsalu. Ļoti skaista pilsētiņa, neskatoties uz miglaini rudenīgo noskaņu, kas nu pārņemusi novembra dienas. Ceturtā lielākā pilsēta Zviedrijā, taču lielākā katedrāle valstī. Iespaidīga izmēros, bet vairāk jau noskaņa, apsēžoties kādā no aizmugures soliem...nu tā foršā, kad ir tik mierīgi, ka stipri jāsaņemas, lai atkal dotos laukā, un noteikti koncertos ieskanas fantastiski!

 Pilsēta-pazīstama kā studentu pilsēta ne bez iemesla - milzīga bibliotēka, universitātes komplekss. Ēka patiesi skaista, mazliet atgādinot Jelgavas studentu mājas.

Vienīgi ar ceļabiedriem tā arī nesapratām, kamdēļ tā atrodas tieši pretī kapiem. Jā, pat negribētos iedomāties atmosfēru, kad lekciju telpu, bibliotēkas vai pat kafējnīcas skatu caur logiem aptur kapu kopu kapakmeņi...

Lai nu kā,  pilsēta patiesi jauka - parku parki un plašs, skaists botāniskais dārzs.

Kā jau visur šai valstī - arī riteņotāji un arī kaķi...kurus nesastapām, bet tie noteikti šeit ir daudz, jo viņiem ierīkota pat īpaša ielas pāreja...

Maza, nu maza gan liekas pēc Stokholmas plašumiem un varbūt pat iekšējs prieks, ka manas mācību gaitas tomēr aizveda Stokholmas virzienā, jo doma par izglītošanos Zviedrijā patiesībā sākās tieši ar šo pilsētiņu.
Visādā ziņā, paldies, aktīvajiem un atsaucīgajiem ceļabiedriem par kompāniju!

Un vakara turpinājumā vēl lielāks prieks, kas patiesi iedevis lielu dzirksti laikam šeit un dzīvei kopumā! Par to jau turpinājumā citā rakstā...

Ak, jā! Nu prieciņu šodien daudz - nākamais jau 9. novembrī muzikālā baudījumā tiešā sūtījumā no Latvijas-Framest!:)

Pasaki, paldies!

Latvija ir brīnumzeme! Nu ir! Pat neskaitot to, ka Latvijas gaisā restartēju savas sagurušās sajūtas pēc mācību maratona nepilnas pusdienas laikā, Latvijas brīnums, vērtība ir mūsu cilvēki. Katru vienu, kuru rindas kārtībā šeit satieku, dod tāāādu enerģijas lādiņu! Jūs esat brīnišķīgi un paldies Jums par to!:) Ļoti ceru, ka nevienam no Jums to neesmu aizmirsusi pateikt arī klātienē!
Un tas paldies ir jāsaka...jo tam otram tas var būt tik svarīgs un nozīmīgs, dodot stimulu jauniem darbiem, projektiem un kapitālu ideju realizācijām. Bet varbūt tikai pusminūtes smaidam, un arī tad man par to prieks!
Pasaki paldies Mārim Sirmajam - par viņa fantastisko talantu, milzīgo darbu, kuru viņš iegulda latviešu kormūzikas nešanai ārpus Latvijas un garīgi piepildot mūsu - latviešu dvēselītes...saņēmos un pārkāpu savu latvieša stīvumu, šo paldies arī pasakot tai brīnumainajā mirklī, kad esmu Latvijā un Latvijā ir šis kordiriģents un abi vienā laikā satiekamies grāmatnīcā...un saņemu pretī ...samīļošanos ar tāāāādu Latvijas un pasaules personību! Apbrīnoju talantus, kuri savā būtībā ir tik vienkārši un atvērti pret ikvienu! Paldies, ka mēs visi kopā veidojam šo brīnumaino tautu un kultūru!:)

Dzīve nav rozīne - dzīve ir sinusoīda!

Nē, nu nevaru tagad iztikt bez savas sajūsmas dalīšanās ar Tevi, lasītāj! Ir darbadienas vidus – darba ļauži strādā un cītīgi studenti man apkārt bibliotēkā urbjas kladēs, bet es...es ņemu un dalos priekā!:)

Patiesībā iepriekšējā nedēļas nogale bija īsti skāba...biju viennozīmīgi nonākusi „otrajā krīzē”, kā to nosauca kāds man tuvs cilvēks (pirmā esot pēc trim nedēļām, otrā - pēc 3 mēnešiem, trešā – pēc pāris gadiem, kad esi ārpus dzimtenes...jipī!!! Tātad šī bija pēdējā, jo pagaidām ilgāk kā šos divus gadus Zviedrijā negrasos palikt) vai vienkārši sajūtu sinusoīdas pašā minimuma punktā. Nu tas brīdis, ka saproti, ka tā ir šā brīža dzīve, nevis milzīgs sajūsmas piedzīvojums, kurā arvien vairāk sāk pietrūkt Latvijas draudziņu... Nu no sērijas-viss šeit ir fantastiski, tikai zviedrus metro stacijās varētu nomainīt latvieši...Bet kaut kādā dzīves momentā esmu iemācījusies runāt, kad ir problēma vai vienkārši bēdīgi. Pat neskaitot visas tās iedvesmas vēstules, kuras saņēmu no Jums, Latvijā un ne tikai, saņēmu arī īstu atbalstu no zviedru ģimenes, un pamazām kārpos pa to līkni atkal augšup vai vismaz neslīdu zemāk. Un izrādās, ka dažas manas raudulīgās vēstules iedvesmojušas citus īstai zelta rudens baudīšanai Latvijā! Tad jau laikam tādas jāraksta biežāk? :D...

Rudens krāsas atkal liekas fantastiski košas, brūnie kastaņi universitātes alejās un manās kabatās arvien spožāki un atkal ir iemesls skaitīt nedēļas un dienas, kad varēšu ciemoties mājās, jo kabatu silda ne tikai kastaņi, bet arī biļetes...cik maz gan vajag, lai sajustu tāāādu prieku!:))

sēņu laikā nesēņo

Ne velti šī bloga nosaukums ir tieši tāds, kāds tas ir. Tas, ka kādu laiku korī Sōla paņemts mākslinieciskais pārtraukums, nemaina to, ka šis ir, bija un būs mans mīļākais koris sirdī, dvēselē un visur citur, kur vien var iedomāties! Paldies diriģentam, kurš reiz mani uzņēma šai kolektīvā un ieveda superpasaulītē, kurā smelties tik daudz mūzikas, iedvesmas, dzīves priecāšanās prasmes un satikt tik daudz lielisku cilvēku! Un paldies šim pašam diriģentam un Madarai par tik lielisko sajūtu, kura radīja Stokholmu šovakar par tik latvisku un Sssōlīgāku pilsētu! Man ir prieks, ka pazīstu tik uzņēmīgas un ambiciozas personības, un turēšu īkšķus, lai plāni, kas saistās ne tikai ar šīvakara jauko kompāniju, bet visu Sōlu nākamvasar vainagojas ar izdošanos!:) Lai skanīgi mēģinājumi!
Mani kormēģinājumi pagaidām ir visai komiski...nu vajag man tipiskam latviešu pārstāvim to kordziedāšanu. Varbūt nosaukšu to drīzāk tā - esmu vēl ceļā uz savu kolektīvu šeit, Zviedrijā. Par tuvākajiem koncertiem došu ziņas - pagaidām plānotājā tādu nav...
Citādi esmu absolūti iekļāvusies studentu plūsmā. Pēc lekcijām karoju (nu labi, skrienu), lai iegūtu labāko vietu bibliotēkā, jo studētgribošo tiiiik daudz, ka vietas pēcpusdienās visiem pat nesanāk... Atmosfēra studijām ir vienkārši neaprakstāmi fantastiska un motivējoša! Pat nesaprotu, kā reiz Latvijā to augstskolas apmeklēšanu reiz varēju nosaukt par studijām...nu patīk man šeit!!!
Vienīgais, kas nu rītos liek saraut snīpi, ir patiesi aukstais laiks...bet nu aptinu šalli, atceros, ka esmu ziemeļos, skrienu garām baraviku mežam, tās pat neievērojot, un, steidzot skolas virzienā, ienirstu kafijas smaržā...kas, kas var būt labāks par šo dzīvi!?

Pirmā pusīte ārpus LV

Beidzot pievarēts arī pirmais pusmaratons sacensībās Zviedrijā. Kā jau pirmo reizi ārpusē - sajūtas īpašas! Tik daudz skrējēju (12'000), 8 starta koridori, miljons aktīvu un priecīgu līdzjutēju (labākie divi, protams, no Latvijas), gandrīz 100% perfekta organizācija...un tiiiiik saulaina diena! Varat vien iedomāties uz kāda endofrīna viļņa šobrīd atrodos!
Nu klusais mērķītis jau vienmēr tādam skriešanas amatierim kā es ir noskriet savu personisko rekordu. Vienalga, kurā vietā, bet kaut par sekundi uzlabot to laiku...nu neizdevās šoreiz. Bet vienalga esmu priecīga. Kopumā mans visu laiku otrais labākais rezultāts (1.47.46), 2 minūtes labāk nekā pavasarī Rīgā un līdz personiskajam rekordam nieka trīs minūtes. 497. meitene no 3648 meitenēm, savā vecuma grupā 348-ā, vidējais ātrums 5.07 min/km. Ņemot vērā vēl kalnu lejas, kādas Latvijas trasēs ir stipri mazāk, esmu patiesi priecīga! Pirmo reizi izskrēju trasi ar pulsometru, mazliet sašokējos, ka vidējais pulss bijis 184 sitieni/minūtē...nu traki netrenēta joprojām tā mana sirsniņa. Bet vismaz uztrenēta uz baudīšanu - kaut kā liekas, ka īpaši ātrāk arī nekad neskriešu, bet toties ar kādu kaifu uztveru to iespēju kopā ar tik daudz citiem aktīvistiem baudīt mūsu svētkus!:)

Vai ir dzīve pēc?...nu ir!

Ciemošanās ārzemēs paskrējusi tiiik ātri, ka pat acis nepamirkšķināju...vai drīzāk neaizvēru, jo šīs 2.5 dienas izvērtās par ballīšu virpuli, kurā miegs jau nu ir pēdējais, par ko rūpēties...
Ziniet, esmu tomēr tas citiem uz nerviem krītošais eksemplārs, kas raud pie katra mazākā emocionālā stāvokļa, ārpus dzimtenes kļūst home sick un nekaunās to parādīt arī citiem...Droši vien uz tā milzīgā gaidīšanas viļņa, viss šis laiks pavadīts nemainīgā smaida stāvoklī. Latvijas meži un āres, nolaižoties lidostā, liekas skaistākie pasaulē. Ģimene - pati lieliskākā pasaulē, gatava pakārtot it visu, lai palīdzētu samendžēt visu to, ko biju saplānojusi paspēt. Mani dziedošie draugi tikpat dziedoši un enerģijas pilni, kā allaž, ieskandinot Torņkalna baznīcas sienas un kāzinieku sirdis.

 Manas ži-fē j-kundzes tikpat spridzīgas kā allaž. Mans draudziņu superpāris vēl vienotāks kā allaž-nu jau arī uzvārda ziņā.

 Mazā, mazā Rīgā-tāda nu tā kļuvusi manās sajūtās, bet vēl mīļāka un omulīgāka nekā iepriekš. Un manas mājas, mana dzimtene - nemainīgi tur - Latvijā! Paldies Jums visi, kurus satiku un kurus arī nepaspēju satikt!
Vienīgais skumīgais mirklis tai svētdienas rītā, kad brīvprātīgi piespeidu kārtā tiec iesēdināts mašīnā, kas ceļo uz lidostas pusi...lai atkal birtu asaras kā pupas un nesaprastu, kamdēļ jābrauc prom no tās vietas, kur jūties tiiik laimīgs! Likās, ka lidostas un ostas ir tās vietas, kuras sākšu ienīst, un zinu, ka šī sajūta nemainīsies nekad, lai cik miljons reižu nāksies piedzīvot šo atvadīšanās mirkli. Bet dzīve turpinās. Ir labi tur, kur mēs ESAM, jo arī šeit, Zviedirjā, jūtos brīnišķīgi!:) Turklāt-paldies arī visiem īkšķu turētājiem. Pirmajā eksāmenā esmu aizstāvējusi sevi godam un zviedru valodas kursus apmeklēšu jau advansētākā līmenī par iesācējiem. Life is a miracle!:))
P.S. Bilžu birums pagaidām vēl jāuzgaida, bet noteikti padalīšos, ņemot vērā fotogrāfa neaprakstāmo talantu, kurš iemūžināja mirkļus!;)