Nē, nu nevaru tagad iztikt bez savas sajūsmas dalīšanās ar Tevi, lasītāj! Ir darbadienas vidus – darba ļauži strādā un cītīgi studenti man apkārt bibliotēkā urbjas kladēs, bet es...es ņemu un dalos priekā!:)
Patiesībā iepriekšējā nedēļas nogale bija īsti skāba...biju viennozīmīgi nonākusi „otrajā krīzē”, kā to nosauca kāds man tuvs cilvēks (pirmā esot pēc trim nedēļām, otrā - pēc 3 mēnešiem, trešā – pēc pāris gadiem, kad esi ārpus dzimtenes...jipī!!! Tātad šī bija pēdējā, jo pagaidām ilgāk kā šos divus gadus Zviedrijā negrasos palikt) vai vienkārši sajūtu sinusoīdas pašā minimuma punktā. Nu tas brīdis, ka saproti, ka tā ir šā brīža dzīve, nevis milzīgs sajūsmas piedzīvojums, kurā arvien vairāk sāk pietrūkt Latvijas draudziņu... Nu no sērijas-viss šeit ir fantastiski, tikai zviedrus metro stacijās varētu nomainīt latvieši...Bet kaut kādā dzīves momentā esmu iemācījusies runāt, kad ir problēma vai vienkārši bēdīgi. Pat neskaitot visas tās iedvesmas vēstules, kuras saņēmu no Jums, Latvijā un ne tikai, saņēmu arī īstu atbalstu no zviedru ģimenes, un pamazām kārpos pa to līkni atkal augšup vai vismaz neslīdu zemāk. Un izrādās, ka dažas manas raudulīgās vēstules iedvesmojušas citus īstai zelta rudens baudīšanai Latvijā! Tad jau laikam tādas jāraksta biežāk? :D...
Rudens krāsas atkal liekas fantastiski košas, brūnie kastaņi universitātes alejās un manās kabatās arvien spožāki un atkal ir iemesls skaitīt nedēļas un dienas, kad varēšu ciemoties mājās, jo kabatu silda ne tikai kastaņi, bet arī biļetes...cik maz gan vajag, lai sajustu tāāādu prieku!:))
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru