Ventspils-Mazirbe skrējiensoļojums

Tā kā jūra šai vasarā kļuvusi par manu stihiju, nolēmu, ka rudens nevar iepalikt. Darba ietvaros izbrauciens uz Ventspili neliek šaubīties nākamā posma veikšanai gar jūru. Šoreiz mērķis veikt to jūras krasta robežu, kas palicis nepievārēts Kurzemes pusē. Liepāja-Ventspils pārgājienā atvaļinājumā, Mazirbe-Roja baskāju skrējienā, šaubu nav par atlikušo posmu. Tā nu bez īpašas pētīšanas un sagatavošanās nolemju, ka šis posms pavisam mierīgi veicams 1 dienā. Nākamā diena gan vēstīs ko citu par to mierīgi...

Lai nu kā, pēc koncerta kori pametu ceļos atpakaļ uz Rīgu, bet pati dodos uz Pārgauju sarunātās naktsmītnes virzienā. Sasmaidos, cik dikti maza pasaulīte - naktsmāju īpašniece ir Reiņa Zariņa sievas mamma - uzzinot, kādā kontekstā esmu Ventspilī, protams, nākas atzīt, ka pazīstu arī to slaveno pianistu...hi-hi...Bet svarīgāka liekas silta duša un laicīgs miegs, jo nākošā diena sola slodzi kājiņām.

Brienu laukā jau pirms pieciem, pirms saulītes. Mazliet neomulīgi, bet brienu gar ūdens attīrīšanas milzīgajām mājām, visu laiku ausoties, vai kas nesāks gaudot - blakus esošās zīmes liecina, ka atrodos bīstamā zonā, un, protams, nakts melnums palīdz fantāzijai aizceļot neceļos...

Laimīgi esmu jūras krastā un tipinu Mazirbes virzienā. Mērķis tajā nokļūt pirms četriem, lai paspētu uz pēdējo autobusu pilsētu virzienā. Pat nemanot pārēju rikšos - lai siltāk, lai raitāk - ar domu, ka "ietaupīšu" laiku sauļošanās stundām Mazirbē, jo rēķinos ap 55 km garam ceļam. Tā gan vēlāk izrādīsies kļūda. Tā nu stundu skrienu, pusstundu pārēju soļos un tad atkal skrienu. Miķeļtornis parādās manā skatu lokā daudz vēlāk, nekā plānots un jau sāku iespringt par iepriekš sarēķināto finiša laiku, jo zinu, ka priekšā vēl Irbes upe, kurai pārbrist pāri neizdosies un būs jāmeklē tas slavenais - mūžīgi ceļotājiem neatrastais trošu tilts. Tā nu cītīgi pa ceļam sastaptajiem makšķerniekiem (tādu šai dienā patiesi daudz) jautāju par gaidāmo tiltu, par kuru tad nu aptuvenu informāciju iegūstu. Jā, Irbes upe sasniegta ap 12.30 - 7,5 stundas pēc starta un brienu gar upi mežā iekšā.

Nu...trošu ceļu atradu, tomēr jāatzīst, ka pa tādu kāptu tikai piedzīvojumu sacensībās, lai iegūtu kontrolpunktu un komandas gars neļautu padoties savām bailēm...un šoreiz, jo pāri upei tomēr jātiek un autobusu jānoķer...Šķiet, ka tilts stāv kā stāvējis no 1974.gada, ko pieņemu kā būvēšanas gadu - pakāpieni iztrūkst un brīžam sāku pukoties uz savām pārāk īsajām kājām, kuru soļu garums neaizsniedzas līdz nākamajam tilta posmam...

trīcošām kājām tomēr nonāku otrā krastā un mani sagaida nākamais "pārsteigums" - gandrīz uzkāpju virsū treknam zalktim, kurš gozējas taciņas vidū...brr...solis paātrinās, neskatoties uz karstumu, kas moka pat 12.septembrī, un jau mazliet sagurušo ķermeni, kurš lūdz atpūtu pēc jau 8ās soļotās stundas. Bet pulkstenis tikšķ un pauzi neatļaujos...tipinu uz priekšu un jā, jā, jā! Jau tālumā rēgojas tie pazīstamie Mazirbes koki, pie kuriem devāmies startā pirms pāris nedēļām. Ceļojums laimīgi galā īsi pirms trijiem un vēl atliek laika baudīt saldējumu Mazirbes estrādē. Paldies jūrai par vēl vienu skaistu kopā pavadītu dienu! Ceļojums nākamreiz var atsākties jau no Rojas.

Ceļojuma Liepāja-Ventspils duelī Līva pret jūru 1:crocši, tātad neizsķirts

27.07.2015.

Pamostos pirms modinātāja plkst. 5:20. Priecīga. Priecīgi satraukta. Vai iekrāmēju somā pareizās jakas, zeķes un botas? No pārtikas somā ielieku 2 gurķus, pusi paprikas un sporta želeju. Saucās: pārgājienam Liepāja - Ventspils gar jūras krastu gatava. :)

Arī Rīga ceļā uz autoostu šķiet tik ļoti citādāka - vēroju cilvēkus, noskaņas. Liekas, ka ir īpaša diena. Pirms kāpšanas autobusā iegādājos arī klasiski sievišķīgu atvaļinājuma atribūtiku - Santu. Ceļojums var sākties, lai arī šie ceļojuma sākumi man šodien daudz...

Liepājā izkāpju samulsusi, nesaprotot, kurā virzienā jādodas - izvēlos centra virzienu uz Tūrisma informācijas centru. Tur sieviete sajūsmā par manu plānoto maršrutu: "Jūs iesiet visu ceļu no Liepājas uz Ventspili? Ak, cik skaisti! Nē, nu tik skaisti!" Iegādājos vēl vienīgo, kā vēlāk izrādīsies, neizmantoto atribūtiku - pieres lukturīti, apēdu kurzemnieku klasisko sklandurausi un lecu autobusā, kas ved jau uz Karaostu. Arī autobusā atrodas sieviete, kas labprāt palīdzētu parādīt īstos tūrisma objektus Karaostā, bet, kad pastāstu galamērķi, saka, ka vienai gan tāds gabals neesot jāiet, bet veiksmes novēl.

Esmu klāt - mans ceļojums sākas vēlreiz, šoreiz pa īstam, pie Liepājas ziemeļu mola. Saulē iedegušie veikbordisti paliek aiz muguras un ar interesi ložņāju pa Ziemeļu fortiem. Tik skaista, saulaina diena un jūriņa! Esmu sajūsmā! Pirmās dienas naktsmītnē Ziemupē nonāku pēc 5,5 stundām. Vienīgais secinājums šeit - telts pirms ceļojuma ir JĀPĀRBAUDA. Izrādās, trūkst telts kociņu - nu ko, telts man kļūst kā dubultais guļammaiss - cerams, no lietus pasargās. Toties iedvesmo kempinga saimnieces stāsts par puisi, kurš gājis no Papes apkārt visai Latvijas krasta robežai ar mērķi to veikt 10 dienās. Nez vai es ko tādu varētu?

28.07.2015.

Nakti guļu kā susuriņš un pamostos vienīgi sīcošo odu dēļ. Ar pirmajām lietus lāsēm pošos ceļā. Ceļā uz Pāvilostu tomēr pavada lietus, toties jūra šodien izcili mierīga un ūdens tik zaļš kā no filmām! Pēc 4 stundām lepni iesoļoju Pāvilostā. Mīlīga pilsētiņa - nu taisni tāda, kurā vēlēties mazliet hipsterīgu lauku mājiņu. Pilsētnieces prieciņam ieraugu Illy sarkano zīmīti, kas nozīmē ne tikai siltas pusdienas, bet arī kāroto kafiju...mmm! Cilvēki šeit tik smaidīgi un laimīgi, tikpat laimīga arī es pēcpusdienas saulītē soļoju tālāk uz Jūrkalni. Mulsina man tas jūras krasts, kurā pie apdzīvotām vietām nav norāžu - jo, ja pludmalē nemanītu ļaužus, naktsmītnēm un miestiem vienkārši paskrietu garām. Sīļu naktsmājas liekas izcilas - šonakt nekādas telts! - un vēl bonusā silta duša - manas kājiņas to ir pelnījušas! Turklāt ārā sāk gāzt...Laimes pilnība, ka esmu iekšā - siltumā. Šovakar krosiņam atšķirībā no iepriekšējā vakara vairs nav spēka. Štukoju par nākamās dienas plānu. Ceturtajā ceļojuma dienā līšot visu dienu - palikt kkur pusceļā līdz Ventspilij nekurienes vidū "teltī"? vai tomēr riskēt ar salīdzinoši garāku gājienu un brist līdz Ventspilij jau rīt?

29.07.2015.

Plkst. 4:50 skan modinātājs - bez kavēšanās lecu dušā un pēc 15 min jau esmu ceļā. Jūrā šorīt viļņi lieli, bet debesis - izcili draudīgas. Ūdens uz melnās pamales fona vēl zaļāks nekā vakar. Nepaiet ne pusstunda un izbaudu pirmo lietus stundu, kas tomēr vēlāk vainagojas ar izcili skaistu saulītes parādīšanos virs koku galotnēm. Priekšā šodien garš ceļš, tāpēc īsinu laiku ar izdziedāšanos repertuārā, sākot no tautasdziesmām, beidzot ar Sōlas laika sakrāto dziesmu krājumu. Tomēr - ap deviņiem sagaidu tāāādu lietu, ka neredzu ne jūras pamali, ne pludmali 5 soļus uz priekšu. Uz pusminūti apdomāju iespēju paslēpties noliekušajā egles zarā. Bet cik ilgi? Un tāpat taču nenoslēpsies. Jābrien tikai. Pirmais mērķis šodien Užava. Pēc 4,5 h liekas - nu ir jau klāt! Tāpat liekas vēl pēc 30 min.  Un vēl pēc stundas. Laimīgi pie sevis skaitu pēdējās 2 stundas līdz Ventspilij. Un ta-dā. Priekšā plata upe. Kas tā par upi? Nu nevar būt, ka tikai tagad tā Užava! Pirmā vilšanās. Novelku somu, lai pārvilktu botas uz saviem rozā crocšiem - tā vieglāk pārbrist upes, neslīdot uz akmeņiem. Noskaitu bērnības dienas pantiņu: "Dear, mister crocodile, can I cross the river? Yes, you can, if you have something," paskatos uz lillā nokrāsotajiem nadziņiem, "something purple." Nopētu šaurāko upes vietu - tieši vietā, kur tā satiekas ar jūras viļņu bangām. Piesienu botas pie somas un brienu. Viens solis, otrs, trešais...iegrimstu smiltīs un ūdenī pāri celim - hops - ātri ārā kāju - neizdodas! Zūd līdzsvars - un pretī bango spēcīgs jūras vilnis - tikai noturēties, ja iekritīšu uz vēdera, būs čau, jo ūdens spēcīgajiem viļņiem pretī nenoturēšos. Velku ārā kāju, zūd saķere ar vienu crocsi, ok, lai iet - tikai nekrīti! - velku otru kāju - hops, aiziet otrs crocsis, hop, hop - tikt atpakaļ uz to pašu krasta pusi... Izspruku...Skumji nosmaidu, ka krokodils tomēr gribēja pink. Uzvelku brilles, lai novērtētu situāciju, kā lai tomēr tiek pāri upei. Hello! Tilts atrodas pārsimts metru tālāk...skumji apeju mazo līkumu un turpinu gājienu. Lieki piebilst, ka atlikušais ceļš līdz Ventspilij paiet sērās par zaudētajiem crocšiem...

Un pilsēta tomēr pienāk - pēc 10 stundu gājiena - esmu dikti, dikti LAIMĪGA. Saku paldies jūriņai par kopā pavadīto laiku - līdz nākamajai reizei. Tāda noteikti būs! :)

Testēšanas rezumē - 2 nedēļas ne solis bez Sony Xperia ZL

Pāris dienas pirms Saulgriežu laika sarunas ar kolēģiem jauši - nejauši aizvijās arī līdz Dziesmu svētkiem, par kuriem šogad man bija un joprojām ir īpašs stāsts un atmiņas. Aizrunājāmies tik tālu, ka tika konstatēts - šis ir gads, kurā nu nekādi nevar iztikt, ja ne bez fotoaparāta, tad laba telefona, ar kuru fiksēt skaistākos svētku mirkļus, noteikti. Rakstu uzreiz iesāku ar PALDIES Kristapam, kurš šādu iespēju man sagādāja - uz svētku laiku nododot testēšanas režīmā īsti eleganto Sony Xperia ZL. Uzreiz brīdinu, ka raksts-apskats nebūs noderīgs tiem, kurus interesē tehniski parametri. Rakstu no lietotāja - vulgaris, šoreiz brīvprātīgo koordinatora skatu punkta.

Pirmās dienas iespaidi dažādi. Pirmais, protams, ļoti pozitīvs, jo pēc divu gadu pārtraukuma, kad ikdienā nešķīros no iPhona, atkal atgriežos pie viedtālruņa - šoreiz Sony modeļa.
Pirmais prieciņš par lielo ekrānu, kurā pavisam ērti var izlasīt pēdējos e-pastus un aplūkot jaunumus Facebook lapā. Arī iespēja bildēt, neskatoties uz to, ka esmu fotogrāfiju antimeistars, izraisa tikai pozitīvākās sajūtas. Tās tomēr apstājas vakarā, kad nolemju doties vismaz īsā 5 km riksītī pa Mežaparku un, kā jau kārtīgs skrējējs, kurš grib palielīties ar noskrietajiem km, izmantot Endomondo aplikāciju. Pirmā vilšanās un secinājums - skrējējiem šis telefona modelis neder: tas ir tik garš un plats, ka tā arī neielien skriešanas bikšu kabatiņā, kurā iepriekš tīri labi bija satilpis viss iespējamais - sākot ar atslēgām un beidzot ar skriešanas želejām un guaranas ampuliņām maratona laikā. Nākas vien telefonu ņemt rokās. Lieki teikt, ka skrējienu īsti neizbaudīju un skrējējiem šo modeli neieteiktu tā izmēru dēļ. Turklāt šis modelis esot arī ūdensneizturīgs - tātad arī 24 h piedzīvojumu mačos, kur var gadīties visādas ķibeles, ar to nu nekādi...sportistiem garām.

Telefona īstie testēšanas pārbaudījumi gan vēl tikai priekšā. Kā jau raksta sākumā minēju, Dziesmu svētkus šogad vēroju caur brīvprātīgā skata prizmu, kas uzlika arī daudz vairāk pienākumu nekā citkārt, piedaloties kā dalībniekam. Tā nu šim telefonam bija jākļūst par vienu no brīvprātīgo diennakts uzziņu centrāli un jāiztur garumgaras sarunu stundas un īsziņu birums. Ar tā palīdzību tika veiksmīgi "nodiriģēts" 1000 galvīgs kora uznāciens vokāli simfoniskajā koncertā Arēna Rīga,15 minūšu laikā sameklētas organizatoru iepriekš aizmirstas puķu pasniedzējas diriģentiem, ik dienu gādāts par brīvprātīgo rūķu pusdienām un koordinēts 40 000 dalībnieku gājiens pa Brīvības ielu svētku noslēgumā. Secinājums - telefona baterija šādus apstākļus iztur knapi diennakti, tamdēļ obligāti visur jāņem līdzi arī telefona lādētājs. Nedēļas laikā reizes 3 telefonu nācās restartēt, t.i., izslēgt un atkal ieslēgt, jo tas atteicās darboties (nevarēju nevienu sazvanīt / mani sarunas laikā nedzirdēja). Bet jāatzīst, ka šādu slodzi mans vecais telefons neizturētu ne uz pusi.

Savukārt bildēšanas funkciju telefonam gan vērtēju, ja ne kā izcilu, tad tuvu tai noteikti. Ja, izvēloties telefonu, šī funkcija šķiet visbūtiskākā, nešauboties iesaku šo modeli! Bildēts tika daudz un dikti - strādājot, koordinējot un baudot, manuprāt, latviešu visskaistākos un kultūrai visnozīmīgākos svētkus. Par to tad lai runā pašas bildes! :)

Brīvprātīgo koordinatores birojā

Brīvprātīgais ar kora Sōla pārstāvjiem koru karos

Rīga2014 pārstāvis Dzsvētku puķainās noskaņās

Brīvprātīgo dzeltenais pulciņš pēc labi padarīta darbiņa Arēnā Rīga

Vokāli simfoniskā koncerta darba rūķi

Koru karu brīvprātīgo koordinatores

Dzelteni skatītāji arī Daugavas stadionā

Tēvu laipas deju lieluzvedumā

Rakstā - rakstā

Rakstā - riņķī - rakstā

Laimīga un priecīga dzeltenā armija visas nedēļas garumā

Paspēt uzkāpt arī uz Mežaparka estrādes

Starp laimīgajiem koristiem

Nenogurdināmie dalībnieki danco arī tad, kad mūzika vairs neskan

Gājienā - uzvarētājkoris

Pārstrādājušies - laimīgi brīvprātīgo koordinatori Mežaparka estrādē

Jau sadziedāšanās laikā - izturējām! JO KOPĀ MĒS VARAM! :)

Vēlreiz, paldies, Kristapam par doto iespēju! Kopējais rezumē pozitīvs - lai arī telefons atklāja savus niķus un trūkumus, kopumā noteikti šādu modeli izvēlētos arī veikalā. Gan jau pienāks diena, kad būs iespēja no šī modeļa nešķirties ilgāk kā par šo 2 nedēļu periodu, pagaidām gan atgriežos pie vecā, nobružātā aparātiņa.

Sometimes the moments that challenge us the most, define us

Tāda dīvaina sajūta, ka esi gājis uz mērķi gandrīz pusgadu: cītīgāk, mazāk cītīgāk, bet gājis neatlaidīgi. Stāstot sev un citiem, kāpēc Tev to vajag - būt vienam no tiem, kurš spēj pieveikt maratona distanci. Dienu no dienas, stundu pēc stundas, kilometru pēc kilometra, beidzot sasniedzot to fantastisko svētku sajūtu lielā notikuma - maratona nedēļā!

Un tās 3 dienas pirms starta Dieviņš nolemj sodīt par visām palaidnībām, kuras dzīvē esmu sastrādājusi...ak, lūdzu, lūdzu, vai to nevarētu darīt pāris dienu vēlāk? Pēc pilnas programmas, bet vēlāk?...eh, iekritu... Kāju rauj krampji un no sajūtas, ka nevarēšu iziet pat uz starta, gribas raudāt...

Tomēr saņemos un saku: "Ko gan vērti tie, kuri padodas pirms laika?" Noskurinos, apņemos neskriet vairs ne kilometru līdz pat startam 7dien, apsolos ticēt fizioterapeitu brīnumspēkam un rokām un ticu, ka brīnumi tomēr notiek! Nu notiek! Ticu, ka nedeļas nogalē tomēr realizēsies līdz šim dzīves lielākais piedzīvojums un izaicinājums reizē! :)

Novēlu katram skrējējam (un ne tikai) vēl pirms starta iedvesmai noskatīties filmu "Spirit of the marathon":

http://www.youtube.com/watch?v=Dzp77MELPUQ /treilerītis/
http://www.youtube.com/watch?v=-7jNLVszR2A /filma/

To skatoties, raudu katru reizi...bet noteikti iedvesmo, turklāt varbūt arī kādu no Jums, lasītāji! :)

Rada un rāda mani superīgie, radošie kolēģi

Gribu dalīties gara darbā, kuru saņēmu šodien no kolēģiem - līdz šim visu laiku vislabākā kartīte ever! Autori - interaktīvo kolektīvs: Linda, Aigars, Agnese, Gints, Sintija, Gatis, Alīna, Dainis un Kristīne.

REIZ BIJA PASAULE BEZ LĪVAS - TUMŠA, BĒDĪGA, SKUMJA UN PLIEKANA. PASAULES IEDZĪVOTĀJI (INTERAKTĪVIE IEDZĪVOTĀJI) STAIGĀJA, DEGUNUS NOKĀRUŠI. Šādi, nokāruši degunus, iedzīvotāji nepamanīja no debesīm krītošu šūpuli. Šūpuli apvija īpašs īpašības vārdu vairogs un pašā šūpulī atradās kleitā ietērpta maza, skaista maratonskrējēja. Burvīgā meitene tika nosaukta par Līvu, jo tas bija interaktīvo iedzīvotāju viens no mīļākajiem vārdiem. Līva bernību pavadīja, ar savām dziesmām pieskandinot bulvārus un parkus.  Bet bērnība kādreiz beidzas visiem, arī Līvai. Arī viņai pēc tiesas un taisnības tika ierādīta vieta zem Saules un pie loga, vienīgi darbarīka vēl trūka. Izstaigājusi tuvas un tālas zemes, apsildījusi degunu dažādās tautās (lasi burtiski un arī pārnestā nozīmē), Līvas ašās kājas vietu pie loga atrada interaktīvo karaļvalstī, kurā vienīgais darbarīks izrādījās pele un klaviere. Sirdsklauves pārvarot, daiļā maratonskrējēja ar skanīgo balsi daudz neprātoja, bet peli un klavieri lietā lika. Ar klavieri un peli Līva brīnumus dara. No parasta teksta tā mākslu rada un ciparu labirintos tā jūtas kā mājās. Pat kaijas, uz palodzes sēžot, skaudīgi noskatās, kā interaktīvajiem veicas, ka Līva mums ir. Kādu dienu Līvai ap sirdi bēdīgi bija, tāpēc ar skaisto dakteri viņa pāris vārdus mija. Interaktīvie bēdājās un skaļi sprieda, kā lai labo, ko lai dara? Un izdomāja ieteikt viņai klausīt, ko saka skaistais dakteris, kā arī vairāk ēst un atpūtu baudīt biežāk.

KOPSAVILKUMS (GADĪJUMAM, KAD NAV LAIKA LASĪT). REIZ BIJA PASAULE BEZ LĪVAS. TAD RADĀS LĪVA. UN VISIEM KĻUVA DAAAAUDZ LABĀK, GAIŠĀK UN PRIECĪGĀK :)

Droši vien sapratīs vien savējie, bet man likās tiiiik nenormāli mīļi! Ja tik priecīgs būs viss iesācies gads, tad saku - dzīve sākas tikai pēc ceturdaļgadsimta! =)

Kadru romantika

Vispirms jau filmu Kadru romantika LKA jauktā kora Sōla izpildījumā mūzikā šovakar Spīķeru koncertzālē kopā ar pieaicinātajiem draugiem "Brokastis četratā", solistiem Zani Dombrovsku un Daumantu Kalniņu. Vienā vārdā - kapitāli! Vairāk vārdos...

Nu šis kolektīvs vienkārši IR fantastisks! Un, lai arī tā sastāvs gadu no gada mainās, kora kvalitāte tikai aug un kolektīva oriģinalitāte katrā uzstāšanās reizē priecē arvien vairāk. Šodien dzirdēju labāko Valentīna dienas koncertu, kādu jebkad esmu dzirdējusi Sōlas izildījumā (lai būtu godīga, jāatzīst, ka šis ir arī pirmais koncerts, kuru arī patiešām TIKAI klausījos, ja neskaita to pusotru takti, kuru Bacāns ļāva dziedāt līdzi). Atbilstoši koncerta un šī raksta nosaukumam Kadru romantika koristi paši bija izvēlējušies mūziku no filmām, kuru vēlētos atskaņot arī klausītājiem. Tad nu ampluā  no latviešu līdz pat aizokeāna filmu šedevriem un tajās atskaņotās mūzikas. Koristi tik dedzīgi iejutušies priekšnesumā, profesionālie mūziķi tā aizrāvušies azartiskā priekā un humorpilnā muzicēšanā, ka pusotra stunda paskrien nemanot - man jo īpaši "aizķēra" ģitāru pavadījumā Veltījums no "Ziemassvētku jampadrača", Viņi dejoja vienu vasaru no "Elpojiet dziļi", tāpat popūrijs no filmas "Forest Gump", ak, un arī Hooked on a Feeling no "Reservoir Dogs", un vēl man patika, kā Rūdolfs (nu šis ir jau otrais kompliments viņam, pieminot savā rakstā...hi-hi...) "neuzkrītoši" dziedāja mikrafonā Dzeguzes balsī no "Elpojiet dziļi"...un vēl un vēl... man patika flautists, pianists, kontrabasa spēlmanis un sitaminstrumentu dīdītājs, man patika meiteņu sarkani uzkrāsotās lūpas un pietvīkušie vaigi koncerta beigās no prieka kopābūšanas uz skatuves, Latvijas mēroga filmu zvaigzne no "Ziemassvētku jampadrača" pasākuma režisora lomā, puiku aizrautība un sejas mīmika un neiztrūkstoši Eirovīzijas ārprāts koncerta noslēgumā! =) Un es ceru, ka skatītāju prieku kā gandarījumu par ieguldīto darbu sajuta arī paši koristi - jā, jā, mazākie klausītāji balkonā uz beigām pat sāka dancot līdzi! =)

Jā, un tā otra kadru romantika pašos koristos. Ir tik feini nākt uz Sōlas koncertiņiem, satiekot tajos arī bijušos Sōliešus - katrs ar savu kora stāstu un sajūtu. Ar savām atmiņām par superīgākajām ballītēm, braucieniem, konkursiem, zaudējumiem, vilšanos, uzvaras prieku un mūzikas izjūtu. Dažiem joprojām ar sajūtu - cik forši būtu kopā ar viņiem tur - uz skatuves! Nezinu, kā citiem, bet man Sōlas laiks ir bijis foršākais un kapitālākais dzīves posms. Jā. Atzīstos, ka man joprojām šis ir vis-vismīļākais koris, ka man joprojām ir smeldzīgi sāpīgi nestāvēt viņiem blakus uz podesta un man vēl ilgu laiku būs grūti sevi apmānīt, ka man tā visa nepietrūkst. Bet laiki mainās, nāk citi - noteikti spēcīgāki kadri, un vietu skaits 2. soprānu rindās ir tik, cik viņu ir. Lai nu kā - zinu, ka šis ir brīnišķīgs laiks tiem, kas bauda sōlidarizācijas posmu savā dzīves ceļā, un zinu, ka šis ir koris, kuru kadru maiņu noteikti nākšu klausīties vēl un vēl! Paldies, Sōlieši, par fantastisko lādiņu, ko sniedzāt šovakar! =)

Saulīte dancoja sudraba kalnā, zeltītas kurpītes kājiņā!

Ak, cilvēki, mīļie! Ejiet uz koncertiem! Smelties iedvesmu no koristu balsīm, pianistu pieskāriniem menlbaltajiem taustiņiem, orķestrantu spēles mākslas...
Folk into Classics Lielajā Ģildē ar Radio kori, Laimu Jansoni un Sinfonietta Rīga - tie, kuri šonedēļ iedvesmoja mani. Tikai 25 dziedātāji veido tādas kormūzikas pērles, ka skudriņas skrien. Rada gan komponisti (man šoreiz dikti patika Līgas Celmas "Debesu sēta" un Laimas Jansones "Spēka vārdi"), bet šie 2 kori (gan akadēmiskais koris Latvija, gan Radio koris) katru reizi, ierodoties uz koncertiem, liek sajust to īpašo - šķiet privilēģēto - sajūtu, ka dzīvoju valstiņā, kurā var baudīt patiesi augstas klases kormūziku. Lepnums par šo mūzikas latiņu Latvijā un prieks katru reizi dzirdēt kādu jaunatklājumu arī latviešu komponistu daiļradē.
Dziediet, radiet un lepojaties, ka esat latvieši! Iegādājieties biļetes uz Dziesmusvētkiem - arī tad, ja koru un deju pulkā nebūs Jūsu radi un draugi - arī tad! Un šogad īpaši tāpēc, ka virsdiriģents lielajos svētkos pirmo reizi būs arī mana vismīļākā kora diriģents. Bet ne tikai tāpēc! =)