sestdiena, 2012. gada 13. oktobris

Par atkalsatikšanos

Tāpat kā aprit gads mācību ceļiem, aprit gads, kopš brīnumainās tikšanās grāmatnīcā un samīļošanās ar izcilizcilo personību - Māri Sirmo. Ar, paldies, teikšanu cilvēkam, kuru apbrīnoju un cienu par savu degsmi uz mūziku un veidu, kā viņš to nodot arī mums, klausītājiem.

Atkaltikšanās kora "Latvija" 70 gadu jubilejas un komponista Ērika Ešenvalda autorkoncertā. Nezinu, vai kādreiz spēšu šādus koncertus reiz raksturot kā citādi... tomēr atkal gribas teikt un rakstīt IZCILI! Iedvesmojoši, pacilājoši, neaprakstāmi lidojoši un mazliet sirreāli, baudot fantastiska  latviešu komponista daiļradi, profesionāla kora izpildījumu (un kuros joprojām mīt fantastiskā dzirksts, kas parasti raksturīga tikai amatieru kolektīviem!!!), kuru visu balansē Sirmā diriģenta roka.

Ļoti žēl, ka tā arī neizdevās iegādāt savā īpašumā programmiņu, un, ja kāds lasītājs būtu ar mieru, pārpirktu to pa dubultu samaksu un vēl zeltainu rudens ābolu bonusā! Tāpēc īsti precīzi raksturot skaņdarbus šoreiz nespēšu. Tomēr. Sēdēju, klausījos, atkal kā netipisks kormūzikas klausītājs pāris reižu koncerta laikā nobirdinot asaru no emocionālā mūzikas saviļņojuma un domāju, cik fantastiski, ka dzīvoju šai laikā, šai valstī un ir dota tā iespēja baudīt klātienē šīs latviešu mūzikas pērles! Kas, kas!? gan gaidāms no Ešenvalda turpmākā daiļrades devuma, ja jau tagad no tik jauna komponista autorkoncerta mūsu pašu "kūtrajā" publikā cilvēki pēc koncerta ceļas kājās un ar aplausu vētru tīri vai gāž lielo Aulu riņķī...

Emocionāli spēcīgāka noteikti šķita koncerta otrā daļa. Ik pa brīdim mēģināju sev atzīmēt -šīs nav, Kamēr..., bet koris Latvija - laiku pa laikam jūtams Sirmā rokas pieskāriens un koncepts, ko reiz jau esmu redzējusi/dzirdējusi izcilākā Latvijas amatieru kora izpildījumā. Tomēr skaisti jau tāpat: "Aizej, lietiņ", "Stādīju ieviņu", "Tāls ceļš", "Mazais bilžu rāmītis" ar smukā frakā Kauperu pašu solista lomā (jāatzīst, ka šī skaņdarba izpildījums tomēr prasa mazliet jauneklīgāku Kamēr...jauniešu izpildījumu), humorisks "Seši mazi bundzinieki" skaņdarbs. Skaistais kormūzikā slēpjas arī absolūtā vienkāršībā, četrbalsīgā salikumā vai unisonā, turklāt, ja to vēl izpilda tāāādas basu balsis!

Un, protams, klausītāju lutināšana koncerta pirmajā daļā ar "Leģenda par iemūrēto sievu" un diemžēl bez programmiņas pagaidām nenosauktiem citiem skaņdarbiem. Komponists spēlējas ar skaņām, ko rada pirksta riņķošana ap glāzes maliņu ar ūdeni, vijoles skaņām, kas imitē durvju eņģu čīkstēšanu un balss iespēju amplitūdām. Cik gan plašs kormūzikas krāsainības iespēju diapazons!

Atkalsatikšanās bez visas samīļošanās liek atkal un atkal teikt, paldies, šīm mūsu tautiņas izcilībām - komponistam, koristiem, māksliniekiem Kauperam, Zaļupem un diriģentam par to saviļņojumu un iedvesmu, ar kuru nu ilgam laikam uzlādēti tik daudzi klausītāji!

sestdiena, 2012. gada 29. septembris

Amadejs

Nu jau kādu laiciņu biju pavisam palaidusies  ne koncerti, ne izrādes (tas gan mazliet vairāk sezonas pātraukuma dēļ)  vien darbi, darbi, darbi. Tā nu beidzot izdevies šo "nekulturālo" periodu veiksmīgi pārtraukt. Un jāatzīst, ka patiesi negaidīti  perfekti!

Par izrādi "Amadejs" agrāk neko īpaši nebiju dzirdējusi, un uz izrādi gāju absolūti nesagatavojusies, zinot vien to, ka tā ir par Mocartu un to, ka abas ar draudzenīti  šobrīd kā nedziedošas koristes un mūzikas skolas beidzējas  nevaram bez šīs mūzikas mākslas izdzīvot. Vajag kā ēst  ja ne uz skatuves, tad vismaz kā skatītājām/klausītājām.

Viesrežisora Pītera Šefera (Lielbritānija) izrāde kā izcils "spēriens" manu domu virpulim. Pusstundu pēc izrādes biju tāāādā emociju gammā, ka jau paspēju to nodēvēt par visu laiku vislabāko izrādi, kādu esmu redzējusi. Mazliet ar vēsāku prātu šo godu Jaunā Rīgas teātra izrādei "Ziedonis un Visums" tomēr neatņemu, bet jāatzīst, ka šis ir pats spilgtākais, ko esmu baudījusi Dailē. Skudriņas skrēja pār ķermeni gan aktierspēles, gan Mocarta spēcīgās mūzikas dēļ...varbūt īpaši emocionāli tāpēc, ka Mocarta mesu bijis tas gods un fantastiskā iespēja dziedāt pāris gadus atpakaļ Francijā kopā ar manu joprojām mīļāko kori - kori Sōla.

Manuprāt, izrādes "sāls" meklējams galvenokārt nevis Mocarta dzīvesstāstā, kas, protams, ir pietiekami interesants un pārsteidzošs, bet tieši Saljēri tēla personības iekšējo dēmonu cīņā. Saljēri arī bijis talantīgs  itāļu komponists, taču, uz skatuves parādoties Mocartam, jūt ārkārtīgi milzīgu skaudību, greizsirdību, atriebību. Viņš spēj novērtēt Mocarta fenomenālo talantu, taču tam blakus jūt savu mazsvarīgumu, nepilnību un vairs nespēj novērtēt savu unikalitāti, uzskatot sevi tikai par viduvējību, par kuru pēc nāves cilvēce nekad vairs neatcerēsies. Cīņa ar iekšējiem dēmoniem, dzīves vērtībām, cīņa par savu vietu dzīvē un vietu ļaužu atmiņās paaudžu paaudzēs. Kas notiek ar cilvēku, kurš tik lielā mērā ar savu milzīgo greizsirdību palīdzējis Mocartam ātrāk nonākt aizsaulē, pats nodzīvo vēl ilgi pēc ģeniālā komponista nāves, bet saprot, ka pasaule viņu atcerēsies tikai kā slepkavu?...ārkārtīgi spēcīgs izrādes noslēgums, kuru precīzi gan nocitēt neizdosies, bet  vārdi "visu zemju viduvējības, kas dzīvo un vēl tikai piedzims, es piedodu jums jūsu grēkus. Āmen," mulsinoši stindzinošā atmosfērā iedarbojās tik spēcīgi, ka burtiski minūti paliku ar vaļā muti. Skatītāju neviltoti aplausi un mana sirreālā sajūta, ko panācis lielisks mākslinieku darbs. Izcila!!! Artūra Skrastiņa aktierspēle un atziņa, ka šo izrādi labprāt noskatītos vēlreiz. Vienīgais mīnuss ir izrādes garums 3,5 stundas, kas tomēr šķiet mazliet par daudz. Citādi varu teikt vien lielu, paldies, aktieru komandai un režisoram par tāāādu sajūtu buķeti nedēļas noslēgumā! 

Noslēdzu nedēļu ar atmodinātu iekšējo atziņu, ka bez mūzikas nevaru. Tajā tomēr ir kas mistiski spēcīgs. Ir paņemta pauze kordziedāšanā, bet skaidrs, ka ar dziedāšanu dušā ilgi vairs neizvilkšu...mūzika rada to pasaules burvību un mistiku, kuras dēļ vien vērts dzīvot! Pasauli vada un maina izcilības, tai skaitā Mocarts. Mūzikas izcilību un pašas mūzikas priekšā padodos visai dzīves racionalitātei  lai dzīvo nošu pasaule!

svētdiena, 2012. gada 2. septembris

Gada aplis

Tik banāli un patiesi - cik gan ātri skrien laiks! Pagājis tieši gads, kopš tās pārlaimīgās dienas, kad iegriezos Latvijā uz pāris dieniņām no Zviedrijas, lai būtu klāt savu superdraudziņu nozīmīgajā - kāzu dienā. Tik neiedomājami ātri apriņķojis tas gads, svinot jau papīra kāzas. Neiedomājami ātri, jo stundu pa stundai varētu atstāstīt tās dienas notikumus un sajūtas - nolaižoties mazajā, mīļajā Rīgas lidostā, satiekot ģimeni, skrienot caur friziersaloniem, lai paspētu uz bazmīcas ceremoniju un turpmāko mazās pasakas lidojumu visas dienas garumā.
Kaut kā tieši šis, nevis aizbraukšanas datums no Latvijas liekas tāds atskaites punkts gada riņķim. Varbūt tāpēc, ka tūdaļ, tūdaļ arī skolas sākums, kurš man pirmo reizi pēc ļoooooti gariem gadiem tomēr nesāksies ar skolas gaitām. Pārdomāju, kas gan paspējis notikt šī gada laikā. Un patiesībā neiedomājami daudz - sākot ar lielo mācīšanās iedvesmu veselu semestri, mazliet stresaino periodu ziemā ar nosaukumu "ko es gribu darīt šai dzīvē?", turpinot ar atgriešanos grāmatu pasaulē - fantastiskā kolektīvā un deguna apostīšanu Amerikas kontinentā olimpiādes laikā vasarā. Daudz un dikti. Bet viennozīmīgi - laimīga. Laimīga, ka dzīvoju šeit - Latvijā. Ar vēlmi darīt labu tieši šai sabiedrībai un zemītei. Laimīga ar iespēju skriet rīta skrējienu šaipus lielajam dīķim, just saules vitamīnu devu un sajūtu, ka dzīvo!!! joprojām turpinot peldēšanās sezonu jūras viļņos. Sajūtu, ka esi īstajā vietā un laikā. Arī pēc gada. Novēlējums sev un Tev - lai šī sajūta nepamet ne dienu, vienalga kurā punktā atzīmējot atskaites mirkli!
Ar fanstastisko rudens smaržu - jaunā nedēļas riņķī, virpulī un cita cikla iesākumā! =)

trešdiena, 2012. gada 27. jūnijs

Liepziedu smaržas reibumā!

Jā, tieši liepziedu pirmā reibinošā smarža pašā Rīgas centrā pie 1. ģimnāzijas pēc garumgaras darbadienas ir tā, kas sapurina un liek ar jaunu sparu, enerģiju un prieku ļauties dzīves virpulim!

Vēl tikai nedēļa un pamodīšos jau pavisam citā kontinentā...neticami, cik ātri tas viss pienāca...vēl neticamāk liekas, kur atradīsies laiks līdz tam nostartēt atlikušajos koncertos, nenobastot mēģinājumus, sameklēt ceļasomas un beidzot-beidzot paskatīties, uz kurieni tad mēs īsti dodamies! Ak, jā - tam pa vidu vēl paspēt pārlekt pavisam oficiāli no eksakto redakcijas un interaktīvo ar Mazbērna kopšanas grāmatu - paradokss, paradoksa galā...hi-hi...nē, nu ļoti jauka grāmatiņa un cenšos no sirds. Tikai lasītāj! Ja kādreiz gadīsies to pašķirstīt, lūdzu, neesi bargs pret superpaātrinātā procesa rezultātu...būt vai nebūt? manā izteiksmē paspēt vai nepaspēt? palaist uz druku pēdējā termiņa dienā un dienu pirms iekāpšanas lidmašīnā...eh, saprotams jau šis viss domu labirints droši vien tikai man pašai...

Lai nu kā, šī vasara noteikti pavisam citādāka nekā iepriekšējā...ne miņas no zviedru idilliskās vasaras vides, toties vasaras skaistāko svētku svinēšana dubultā-droši vien tāpēc, ka pagājušogadu nekā. Maģiskas enerģijas uzņemšana pašos Saulgriežos Drustu Piltiņkalnā ar deviņu loku labirintu, dziedāšanu, dancošanu, sirreāli skaistu saulītes sagaidīšanu un peldēšanu pa pliko ezerā kā lādiņš visam nākošajam gadam. Un ne par kripatiņu sliktāka arī paša Jāņu rīta saulītes sagaidīšana, veroties ugusnkura liesmiņās, tepat, galvaspilsētā... un, protams, visas vasaras eiforijas epicentrā- tikšana mana vismīļākā kora sastāvā virzienā uz Pasaules koru olimpiādi Sinsinati! Nekādi ikdienas darbi vai ķibeles vairs nespēj noslāpēt prieka dzirksti, kas mutuļo un sprakšķ arvien dedzīgāk!

Dzīves virpuļdārzs patiesi atkal ar brīnišķīgo rozīņgaršu-priekā-vasarā! =)

pirmdiena, 2012. gada 30. aprīlis

3 dienas braukt uz Jūrmalu, bet jūru tā arī neredzēt...

Viss sākās ar piektdienas pēcpusdienu, kad gaiss likās tiiik silts, ka būtu grēks to vienkārši pavadīt mājā. Tā kā skriešana (kā jau dažs labs ar izbrīnu būs konstatējis) vairs galīgi nav manu aktivitāšu topa augšgalā, nolēmu, ka nav lieliskākas iespējas, kā vilkt laukā no šķūnīša velo un ripināt uz Jūrmalu. Tāds gaiss, saules gaisma un...kling, kling, kling, caurdurta riepa jau Zolitūdē. Brīnišķīgi. Autovadītāji! Lūdzu, esiet atsaucīgāki benzīntankos un arī uz ielām, lai palīdzētu tikt galā ar šādām ķibelēm...

Mēģinājums numur 2  - sestdien. Ripinu, ripinu, tiekot jau līdz Babītei, kad pēkšņi nolemju griezt iekšā pa labi ceļā uz Vārnukrogu, un, lai arī Lielupe pie Baltās kāpas arī ir īsta miera osta un kļūst par visai interesantu galamēŗķi, atkal no jūras nekā...

Tad nu saņemos svētdien un ripinu vēl drusku tālāk - uz Ķemeriem. Ar ceļabiedru nolemjam, ka turpceļā nekādus "līkumus" no mērķa nemetīsim. Šķiet, ka šai ciemā līdz šim esmu bijusi vien caurbraucot, asociējot to ar briemīgo sēravota smaržu...bet vai nu deguns bija pavisam aizkritis vai visu nomāca pavasara gaiss, tomēr nekā tamlīdzīga šoreiz nemanīju. Nu vispār jau sanatorijām vieta kā radīta - vēl saglabājušās cakainās lapenītes,  alejas, parki. Mana favorīte - Emīla Dārziņa iela - nosaukuma dēļ, protams. Tomēr tāda romantiski sirreāla sajūta, jo to visu krāšņo pārsvarā tikai tūristu vai vietējo pudeles brāļu publika. Jā, nu bet topa tops - kāpiens uz vecās, tā arī neuzceltās sanatorijas jumta. Gandrīz kā piedzīvojumu sacensībās - punkts noteikti būtu noslēpts vistālākajā stūrī un parasti graustu, cietokšņu un pamestu māju apmeklējums saistītos ar rikšošanu bariņā pavisam "legāli". Šoreiz gandrīz salecāmies, sadzirdot, ka pretī pa kāpnēm nāk vēl kāds...lieki piebilst, ka arī otrs tūristu pārītis tāpat...hi-hi...Bet nu skats augšā noteikti kāpiena vērts...Vienīgi skumji, ka sanatorijas liktenis tā arī palicis gaisā karājoties - manas skaitļotāja smadzenes nespēj pat iedomāties, cik miljonu būtu nepieciešami tās nojaukšanai vai vēl mazāk - tās celtniecības pabeigšanai...
Kā jau pavasarī, nesprotami paskrējis laiks un ripinām atpakaļ. Lieki piebilst, cik plāns tagad, vakarā, liekas no rīta izvēlētais ietērps - vējš svilpo tik skaudri, ka no aukstuma sāk vilkt krampji. Lieki pārsimt metri līdz jūriņai taču būtu izšķērdība...tā nu no šī horizonta joprojām nekā. Būs jāmēģina vēlreiz!

svētdiena, 2012. gada 18. marts

Nu patīk man tas latviskais!

Latvija, latvietība, latviskais - par, par, par. Vienmēr esmu bijusi patriotiska, bet par tādu laikam no sirds kļuvu, dzīvojot ārpus dzimtenes.

Vēl pirms gada nekad nebūtu ticējusi, ka ar tādu prieku un nepacietību gaidīšu uzstāšanos koru skatē! Tik vien kā 3 dziesmiņas ķeksītim dziesmusvētku virsdiriģentu priekšā: no sērijas, ka nekur neesam pazuduši un drusku meldiju tā kā arī joprojām noturēt varam. Nu labi - vēl drusku samērošanās ar citiem kolektīviem, lai arī liekas, ka šādā veidā jau īsti tos koru līmeņus starpposmu gados līdz svētkiem Mežaparkā salīdzināt īsti nevar. Laikam pēdējo reizi tādu satraukumu un saviļņojumu izjutu vien pēdējos koru karos, kad ar Sōlu izdevās uztaisīt mazu "sensāciju", nemaz nenobālot, uz dēļiem kāpjot uzreiz pēc kora Kamēr...Bet ziniet! Arī šai pavasarīgajā pelēkumā ir tik nenormāli forša sajūta, ka tūdaļ, tūdaļ varēsim pucēties tautastērpos, pīt viena otrai bizes, kārtot puišu lakatiņus, krāsot sarkanas lūpas un skandināt dziesmusvētku repertuāru. Sarosīšanās mēģinājumos - latviešu kormūzikas komponistu klasika, tautasdziesmu apdares - un, ja vēl saņemamies un dziedam no galvas...! Droši vien sajūtas, kad citos krastos youtubā skaties, piemēram, Gaismas pils ierakstu no Mežaparka estrādes un birdini asaras, liek ar pilnīgi citu degsmi gaidīt šādas muzicēšanas iespējas. Nu ir, ir tā mūsu valstiņai vērtība, ka vismaz reizi gadā varam sarosīties Aulas gaiteņos, lai skandinātu tās skanīgākās un melodiskākās kormūzikas pērles! Lasītāj, nākam dziedāt vai vismaz klausīties!

Tikpat liels prieks dzirdēt un baudīt to, kā jaunie talanti spēj to latvisko nišu parādīt gan mums pašiem, gan ar vārdu nest pasaulē. Latvian Voices - talantīgu meiteņu vokālais ansamblis, kas nupat, nupat uzstājies Spīķeru koncertzālē, lai turpinātu koncertus arī turnejā Eiropā un izdevušas arī disku "Tā kā taka". Patika ļoti, ļoti - tieši tā odziņa, kā atbilstoši kolektīva nosaukumam meitenes spējušas parādīt to īpašo, kas raksturīgs mūsu Latvijas platuma grādiem. Gan mazliet etnisko un folklorīgo, varbūt pieļaujot pat mazliet šņācoņu balstiņās -  zināmāku un mazliet aizmirstāku tautasdziesmu apdarēs, gan parādot spēju dziedāt akadēmiski precīzi, dziedoši, variējot ar krāsain-krāsainu repertuāru. Un vēl vizuāli tik pārdomātais - "mūsdienu latviskais" tēls: visām klāt piepītās, mazliet mežonīgās bizes, garie brunči un sarkanās pastaliņas-kā punkts uz i. Rada sajūtu, ka spējam to latvisko gan saglabāt, gan adaptēt jaunajam un mūsdienīgajam, šim raksturojumam noteikti piepulcinot arī koklētāju Laimu Jansoni, kas lieliski papildināja un dažādoja koncerta programmu. Nu malači, meitenes!

Nu ir, ir taču tai latviskajā kaut kāds sāls...un man garšo-pat ļoti!

trešdiena, 2012. gada 29. februāris

Un tad nomirst naivums

Tad, kad savā "večiņas vecumā" vairs netici, ka ir iespējams mainīt to, ko jau izlēmi pēc 14 vai 18 gadu vecuma, vai vēl pēc kādas mazas neizdošanās...tad, kad burvīgi saulainā īpašā-tikai reizi četros gados-dienā saproti, ka sapņi paliek sapņiem, un jūties "nolemts" tam, ko ar savu apzinīgumu tik tālu esi aizvedis. Bet sirsniņā zini, ka vēlies ko citu, bet esi pakļāvies "tā taču nedara" normai un vairs netici...tad-tad arī noslāpst, nokalst un nomirst tas naivums... Dzīvo nu to savu "pareizo" dzīvi...Draugi, mīļie! Nedomājiet, bet klausiet savai sirdsbalsij pēc iespējas ātrāk, jo kam gan vērti tie "pareizie" ceļi, ja tie nav tavējie?