Par izrādi "Amadejs" agrāk neko īpaši nebiju dzirdējusi, un uz izrādi gāju absolūti nesagatavojusies, zinot vien to, ka tā ir par Mocartu un to, ka abas ar draudzenīti – šobrīd kā nedziedošas koristes un mūzikas skolas beidzējas – nevaram bez šīs mūzikas mākslas izdzīvot. Vajag kā ēst – ja ne uz skatuves, tad vismaz kā skatītājām/klausītājām.
Viesrežisora Pītera Šefera (Lielbritānija) izrāde kā izcils "spēriens" manu domu virpulim. Pusstundu pēc izrādes biju tāāādā emociju gammā, ka jau paspēju to nodēvēt par visu laiku vislabāko izrādi, kādu esmu redzējusi. Mazliet ar vēsāku prātu šo godu Jaunā Rīgas teātra izrādei "Ziedonis un Visums" tomēr neatņemu, bet jāatzīst, ka šis ir pats spilgtākais, ko esmu baudījusi Dailē. Skudriņas skrēja pār ķermeni gan aktierspēles, gan Mocarta spēcīgās mūzikas dēļ...varbūt īpaši emocionāli tāpēc, ka Mocarta mesu bijis tas gods un fantastiskā iespēja dziedāt pāris gadus atpakaļ Francijā kopā ar manu joprojām mīļāko kori - kori Sōla.
Manuprāt, izrādes "sāls" meklējams galvenokārt nevis Mocarta dzīvesstāstā, kas, protams, ir pietiekami interesants un pārsteidzošs, bet tieši Saljēri tēla personības iekšējo dēmonu cīņā. Saljēri arī bijis talantīgs itāļu komponists, taču, uz skatuves parādoties Mocartam, jūt ārkārtīgi milzīgu skaudību, greizsirdību, atriebību. Viņš spēj novērtēt Mocarta fenomenālo talantu, taču tam blakus jūt savu mazsvarīgumu, nepilnību un vairs nespēj novērtēt savu unikalitāti, uzskatot sevi tikai par viduvējību, par kuru pēc nāves cilvēce nekad vairs neatcerēsies. Cīņa ar iekšējiem dēmoniem, dzīves vērtībām, cīņa par savu vietu dzīvē un vietu ļaužu atmiņās paaudžu paaudzēs. Kas notiek ar cilvēku, kurš tik lielā mērā ar savu milzīgo greizsirdību palīdzējis Mocartam ātrāk nonākt aizsaulē, pats nodzīvo vēl ilgi pēc ģeniālā komponista nāves, bet saprot, ka pasaule viņu atcerēsies tikai kā slepkavu?...ārkārtīgi spēcīgs izrādes noslēgums, kuru precīzi gan nocitēt neizdosies, bet vārdi "visu zemju viduvējības, kas dzīvo un vēl tikai piedzims, es piedodu jums jūsu grēkus. Āmen," mulsinoši stindzinošā atmosfērā iedarbojās tik spēcīgi, ka burtiski minūti paliku ar vaļā muti. Skatītāju neviltoti aplausi un mana sirreālā sajūta, ko panācis lielisks mākslinieku darbs. Izcila!!! Artūra Skrastiņa aktierspēle un atziņa, ka šo izrādi labprāt noskatītos vēlreiz. Vienīgais mīnuss ir izrādes garums 3,5 stundas, kas tomēr šķiet mazliet par daudz. Citādi varu teikt vien lielu, paldies, aktieru komandai un režisoram par tāāādu sajūtu buķeti nedēļas noslēgumā!
Noslēdzu nedēļu ar atmodinātu iekšējo atziņu, ka bez mūzikas nevaru. Tajā tomēr ir kas mistiski spēcīgs. Ir paņemta pauze kordziedāšanā, bet skaidrs, ka ar dziedāšanu dušā ilgi vairs neizvilkšu...mūzika rada to pasaules burvību un mistiku, kuras dēļ vien vērts dzīvot! Pasauli vada un maina izcilības, tai skaitā Mocarts. Mūzikas izcilību un pašas mūzikas priekšā padodos visai dzīves racionalitātei – lai dzīvo nošu pasaule!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru