Ak, cilvēki, mīļie! Ejiet uz koncertiem! Smelties iedvesmu no koristu balsīm, pianistu pieskāriniem menlbaltajiem taustiņiem, orķestrantu spēles mākslas...
Folk into Classics Lielajā Ģildē ar Radio kori, Laimu Jansoni un Sinfonietta Rīga - tie, kuri šonedēļ iedvesmoja mani. Tikai 25 dziedātāji veido tādas kormūzikas pērles, ka skudriņas skrien. Rada gan komponisti (man šoreiz dikti patika Līgas Celmas "Debesu sēta" un Laimas Jansones "Spēka vārdi"), bet šie 2 kori (gan akadēmiskais koris Latvija, gan Radio koris) katru reizi, ierodoties uz koncertiem, liek sajust to īpašo - šķiet privilēģēto - sajūtu, ka dzīvoju valstiņā, kurā var baudīt patiesi augstas klases kormūziku. Lepnums par šo mūzikas latiņu Latvijā un prieks katru reizi dzirdēt kādu jaunatklājumu arī latviešu komponistu daiļradē.
Dziediet, radiet un lepojaties, ka esat latvieši! Iegādājieties biļetes uz Dziesmusvētkiem - arī tad, ja koru un deju pulkā nebūs Jūsu radi un draugi - arī tad! Un šogad īpaši tāpēc, ka virsdiriģents lielajos svētkos pirmo reizi būs arī mana vismīļākā kora diriģents. Bet ne tikai tāpēc! =)
sestdiena, 2013. gada 26. janvāris
svētdiena, 2013. gada 20. janvāris
Tauta, kas dzied
Cik kapitāli atgriezties koncertu dzīves apritē un tuvoties brīdim, kad skai-tļot-āj j-kundzei atkal būs kormēģinājumu vakari! Ārprāts, cik ļoti pēc tā visa esmu sailgojusies un ārprāts, cik ilgi bez tā visa esmu izvilkusi...
Jāatzīst, ka nu jau ar mazliet apdomātu un piezemētu skatu atpakaļ, šķiet, ka pagājušā pusgadā veikta viena no lielākajām kļūdām mūžā, jau otrreiz (pirmoreiz, aizbraucot uz Zviedriju) pametot Sōlas dziedātāju rindas. Protams, tam visam apakšā bijusi izvēle par labu papildu darbiņam, kas reizēm arī nav mazsvarīgi, taču, redzot tā iznākumu un kopējo ieguvumu, šķiet, ka tā bijusi lielākā kļūda manā gadu griezumā. Kādā brīdī cilvēkam šķiet, ka "viņš ir pāraudzis to kora skaisto laiku", "kādā brīdī taču jākļūst nopietnam", un "droši vien atpakaļ uz kolektīvu velk vien sentiments"...Bet katru reizi, apmeklējot muzikas piesātinātu pasākumu, pārņem gandrīz vai smeldzīgi skumja sajūta, ka pati neesmu vairs šajā brīnumainajā - mūzikas radīšanas, nevis baudīšanas pusē. Saprotu, ka ir taču nesmuki metāties turp un atpakaļ (ar manu straujo dabu bieži izdaru un tikai tad domāju...), un saprotu, ka atgriezties Sōlā vēl vienu reizi būtu neglīti. Bet zinu, ka sirsniņā šis kolektīvs ar tā vadītāju vienmēr un visur paliks mans vis-vismīļākais koris... Nu lai nebeigtu rindkopu uz skumjās nots, atklāšu, ka savas kordziedātāja gaitas tomēr turpināšu citā kolektīvā - ar cerību, ka tas spēs aizpildīt to tukšuma sajūtu kormūzikas pasaulē un tās ilgas pēc sajūtas uz skatuves, kad skaties uz diriģenta rokām, baudi koristu muzicēšanu un pats aizpeldi kosmosā...jā, tās ir tās sajūtas, kuru dēļ vērts dzīvot, patiesi radot laimi-laimīti.
Dziesmu svētku brīnumu burvību varbūt būs jāmēģina baudīt, radot iespējas pieteikties kā brīvprātīgajam palīgam un koru karu baudīšana jau nu neiztrūkstoši! =)
Bet tauta, kas dzied, būs un pastāvēs. Arī mūžam sērīgie latvieši atceres dienās atrod jaunu pieeju. Gribas uzrakstīt komplimentu barikāžu atceres dienai veltītajam pasākumam 19. janvārī Pēterbaznīcā ar nosaukumu "Šūpuļdziesmas". Jo atcerēties un pieminēt var dažādi - un tā vietā lai uz skatuves kāptu vīri un blieztu Dārziņa smeldzīgākos gabalus (arī tie manā dziesmu listē liekas ļooooti skaisti), koncerta veidotāji to savirpina pavisam citādi - kā maigu, labestīgu, mierinošu un saudzējošu šūpuļdziesmu virknējumu. To šūpuļdziesmu, kuras dziedāja mātes, mierinot un iemidzinot tās satrauktās sirsniņas, kuras palikuša smājās, gaidot atpakaļ savus mīļos. Pieminot barikāžu aizstāvjus, atspoguļot to spēku, kas deva cerību tautai. Ar dziesmu cauri laikiem, jo tajā ir spēks. Trijnieka (brāļu Petrausku un Ievas paršas) performance tik izjusta, ka man visu koncerta laiku nepameta sajūta: "Ak, nu kaut atrastos kāds labvēlis vai sponsors, kas šo programmu ierakstītu arī CD ripulī! Manuprāt, tā būtu tik lieliska dāvana esošajām un topošajām māmiņām un, protams, jaunajai paaudzei!"
Lai nu kā, mana galva arvien vairāk piepildās ar idejām, kā mūzikas pasauli apvienot ar grāmatu pasauli, bet to realizēšanas iespējas gan pagaidām tik ātri neizkristalizējas. Nu laiks radīs - gan jau kāds augstāks spēks palīdzēs atrast to uzņēmību un drosmi, lai to visu no idejām reiz pārvērstu realitātē.
Jāatzīst, ka nu jau ar mazliet apdomātu un piezemētu skatu atpakaļ, šķiet, ka pagājušā pusgadā veikta viena no lielākajām kļūdām mūžā, jau otrreiz (pirmoreiz, aizbraucot uz Zviedriju) pametot Sōlas dziedātāju rindas. Protams, tam visam apakšā bijusi izvēle par labu papildu darbiņam, kas reizēm arī nav mazsvarīgi, taču, redzot tā iznākumu un kopējo ieguvumu, šķiet, ka tā bijusi lielākā kļūda manā gadu griezumā. Kādā brīdī cilvēkam šķiet, ka "viņš ir pāraudzis to kora skaisto laiku", "kādā brīdī taču jākļūst nopietnam", un "droši vien atpakaļ uz kolektīvu velk vien sentiments"...Bet katru reizi, apmeklējot muzikas piesātinātu pasākumu, pārņem gandrīz vai smeldzīgi skumja sajūta, ka pati neesmu vairs šajā brīnumainajā - mūzikas radīšanas, nevis baudīšanas pusē. Saprotu, ka ir taču nesmuki metāties turp un atpakaļ (ar manu straujo dabu bieži izdaru un tikai tad domāju...), un saprotu, ka atgriezties Sōlā vēl vienu reizi būtu neglīti. Bet zinu, ka sirsniņā šis kolektīvs ar tā vadītāju vienmēr un visur paliks mans vis-vismīļākais koris... Nu lai nebeigtu rindkopu uz skumjās nots, atklāšu, ka savas kordziedātāja gaitas tomēr turpināšu citā kolektīvā - ar cerību, ka tas spēs aizpildīt to tukšuma sajūtu kormūzikas pasaulē un tās ilgas pēc sajūtas uz skatuves, kad skaties uz diriģenta rokām, baudi koristu muzicēšanu un pats aizpeldi kosmosā...jā, tās ir tās sajūtas, kuru dēļ vērts dzīvot, patiesi radot laimi-laimīti.
Dziesmu svētku brīnumu burvību varbūt būs jāmēģina baudīt, radot iespējas pieteikties kā brīvprātīgajam palīgam un koru karu baudīšana jau nu neiztrūkstoši! =)
Bet tauta, kas dzied, būs un pastāvēs. Arī mūžam sērīgie latvieši atceres dienās atrod jaunu pieeju. Gribas uzrakstīt komplimentu barikāžu atceres dienai veltītajam pasākumam 19. janvārī Pēterbaznīcā ar nosaukumu "Šūpuļdziesmas". Jo atcerēties un pieminēt var dažādi - un tā vietā lai uz skatuves kāptu vīri un blieztu Dārziņa smeldzīgākos gabalus (arī tie manā dziesmu listē liekas ļooooti skaisti), koncerta veidotāji to savirpina pavisam citādi - kā maigu, labestīgu, mierinošu un saudzējošu šūpuļdziesmu virknējumu. To šūpuļdziesmu, kuras dziedāja mātes, mierinot un iemidzinot tās satrauktās sirsniņas, kuras palikuša smājās, gaidot atpakaļ savus mīļos. Pieminot barikāžu aizstāvjus, atspoguļot to spēku, kas deva cerību tautai. Ar dziesmu cauri laikiem, jo tajā ir spēks. Trijnieka (brāļu Petrausku un Ievas paršas) performance tik izjusta, ka man visu koncerta laiku nepameta sajūta: "Ak, nu kaut atrastos kāds labvēlis vai sponsors, kas šo programmu ierakstītu arī CD ripulī! Manuprāt, tā būtu tik lieliska dāvana esošajām un topošajām māmiņām un, protams, jaunajai paaudzei!"
Lai nu kā, mana galva arvien vairāk piepildās ar idejām, kā mūzikas pasauli apvienot ar grāmatu pasauli, bet to realizēšanas iespējas gan pagaidām tik ātri neizkristalizējas. Nu laiks radīs - gan jau kāds augstāks spēks palīdzēs atrast to uzņēmību un drosmi, lai to visu no idejām reiz pārvērstu realitātē.
svētdiena, 2012. gada 16. decembris
Pirmssvētku maratons - koncertos
Tā nu šogad sanācis, ka pats pirmssvētku laiks izvērties visai netipiski mierīgs (paldies, priekšniecībai! =) ), turklāt neplānoti, bet ar visai aktīvu koncertu apmeklējumu riņķi, kuru patiesi varētu nodēvēt par maratonu vai vismaz pusīti. Piekususi kā pēc īstiem pusmaratoniem? Pavisam noteikti nē, bet laimes hormonus sasmēlusies kā pēc gara, gara skrējiena gan!
Tad nu varu pavērtēt, ko šai pirmssvētku laikā klausītājiem piedāvā mūziķu pulciņš.
Par Sus Dungo meitēniem rakstīju jau iepriekšējā ierakstā - viegli, gaisīgi un atmosfērīgi silti.
Nedēļas riņķī tikuši arī divi kori. Viens no tiem vienmēr un visur - mans mīļākais koris - koris Sōla. Viņu 14. jubilejas koncerts Mazajā Ģildē ar nosaukumu "Fantāzija" kā obligātais apmeklējums pirmssvētku laikā ieplānots jau labu laiku ieriekš. Pirmo reizi šķiet, ka biļetes cena ir neadekvāti augsta, bet šīs sajūtas tikai PIRMS koncerta... Palīgos šoreiz Kaspars (tas, kurš Ādamsons) aicinājis arī Vidzemes kamerorķestri, Sergeju Jēgeru un Mārtiņu Zilbertu. Pirmajā daļā koris rāda savu a capella varēšanu, bet Zane Jančevska papildina ar mazliet skumju stāstu, kas šķiet kā īstais punktiņš, lai koncerts būtu patiešām ar Ziemassvētku noskaņu. Ausis, protams, spicējas, lai saprastu, kā koris skan tagad, kad pati kordziedāšanā esmu paņēmusi pauzi. Vislielāko komplimentu šoreiz nopelna Sōlas alti - tik kuplas un skanīgas balsis, kuras varu novērtēt kā "smeķīgākās", kādas šā kora izpildījumā jebkad esmu dzirdējusi! Jā, balansam mazliet pietrūkst soprānu dzidrums - bet šis tad varbūt lai kalpo arī kā reklāmas aicinājums visiem kristāldzirdajiem, dziedošajiem soprāniem - nebaidīties, droši zvanīt un pievienoties sōliešiem! Īpaši izdevusies koncerta otrā daļa, kurā muzicē jau orķestranti, kontratenors un pianists. Šķiet, ka enerģētiski uzvelkas visi - gan klausītāji, gan mūziķi. Un mana bauda, sēžot 2. rindā, vērojot diriģenta mūzikas stāstu - sarunājoties ar vijolniekiem, tad kori, tad solistu... skaisti un pacilājoši!
Turpinājumā Austrālijas māsiņas aicinājums uz koncertu Jaunajā Ģērtrūdes baznīcā "Vieglums neaprakstāms". Kates j-kundzi dikti vēlējos dzirdēt jau Sus Dungo sastāvā, bet šajā adventes laikā viņa papildinājusi Laura Valtera koncertu cilku, kas noslēdzās tepat - Rīgā. Atkal tāds īsts noskaņu koncerts, aicinot apstāties dzīves steigā un pabaudīt šo mirkli. Baznīcu silda svecīšu liesmiņas, bet mākslinieki - brīvi un atraisīti. Patiešām atklājums Laura sulīgais tembrs un kompliments visam pavadošajam sastāvām, to skaitā dejotājiem. Vienīgā meitēna balstiņa - tik oriģināla, īsta puķu-nošu vijolīte!
Sestdienas novakarē mani sagaida zvans no kordraudziņa ar aicinājumu aši, aši ielēkt vēl kādā svētku koncertā Sv. Jāņa baznīcā. Jauniešu kora Kamēr... "Da Pacem Domine" Jāņa Liepiņa vadībā. Kopumā gan sajūtas par šo koncertu visduālākās... pavisam noteikti cieņa jaunajam diriģentam par drosmi ielēkt kora mākslinieciskajā amatā kolektīvā, kurš jau gadiem nesis vārdu ne tikai kā labākais amatieru koris Latvijā, bet nesot kormūzikas kvalitātes karogu arī pasaules āres. Un cepuri nost - koris skan tikpat dzidri, tīri un kristālskanīgi kā jau pierasts dzirdēt šo kolektīvu (jā, jau automātiski piešķiru korim latiņu, kuru, ejot uz citu amatierkoru koncertiem, droši vien neuzstādītu...), izpildot arī daļu no pavasarī dzirdētā Mēness dziemsu cikla (šoreiz Paula, Maskata, Zemīša, Tiguļa jaunrade). Bet. Tomēr liekas, ka šis tomēr ir cits kolektīvs... laikam jau loģiski, ka kolektīvs ir kā spoguļattēls tā diriģentam. Tik ļoti sagaidīju to Sirmā brīnuma dzirksti, ko viņš allaž spēja uzburt, ka biju... jā, mazliet vīlusies. Kolektīvs joprojām uzbur milzīgu skaņu gradāciju un tā, un varbūt tāpēc, ka koncerta pamatā garīgā mūzika, bet tomēr mana subjektīvā klausītāja auss sagaida citu muzikalitāti un dzirksti. Ja tehniskajā izpildījumā Kamēr... Sōlai šoreiz ieliek, tad muzicēšanas mākslā pavisam otrādāk. Protams, uzsverot absolūtu subjektivitāti šim vērtējumam. Bet viens gan ir skaidrs - koru karu rīvēšanās 2013. gada pavasarī būs superinteresanta!
Un koncertu riņķa nobeigumā - fonds Viegli un viņu rīkotais pasākums Dzelceļa muzejā. Atkal muzicēšana no citas kvalitātes plauktiņa, bet šajā projektā tieši tur tas āķis - kāpt uz skatuves tik dažādiem mūziķiem un ne tikai, lai vienotos kopīgos labos darbos un vēstījumos. Tā sirsnīgi dzirdēt Artūru Irbi runājam Ziedoņa epifāniju un pēc tam pievienojoties arī dziesmās. Sus Dungo, Astronaut, Šipītis, Kaspars Zemītis, pats Kaupers un vēl un vēl... tik daudz feinu, vienkāršu un sirsnīgu dziemsiņu, ļaujot dziedāt līdzi ikvienam. "Balle" un "Bilžu rāmītis", un nedēļas kopsavilkums tik muzikāli pilns, ka ceru - šīs enerģijas būs pārpārēm un nekāda pirmssvētku steiga to vairs nespēs iztērēt!
Nu tad priekā par muzikāliem atvaļinājumiem! :) Vēlējums katram atrast kaut vienu vakaru vēl pirmssvētku drudzī, lai apmeklētu kādu muzikālu koncertiņu un priecētu ne tikai mūziķus ar viņu lielāko novērtējumu - smaidiem un aplausiem -, bet arī savu sirsniņu, atrodot to intīmo - dvēselisko svētku sajūtu!
Tad nu varu pavērtēt, ko šai pirmssvētku laikā klausītājiem piedāvā mūziķu pulciņš.
Par Sus Dungo meitēniem rakstīju jau iepriekšējā ierakstā - viegli, gaisīgi un atmosfērīgi silti.
Nedēļas riņķī tikuši arī divi kori. Viens no tiem vienmēr un visur - mans mīļākais koris - koris Sōla. Viņu 14. jubilejas koncerts Mazajā Ģildē ar nosaukumu "Fantāzija" kā obligātais apmeklējums pirmssvētku laikā ieplānots jau labu laiku ieriekš. Pirmo reizi šķiet, ka biļetes cena ir neadekvāti augsta, bet šīs sajūtas tikai PIRMS koncerta... Palīgos šoreiz Kaspars (tas, kurš Ādamsons) aicinājis arī Vidzemes kamerorķestri, Sergeju Jēgeru un Mārtiņu Zilbertu. Pirmajā daļā koris rāda savu a capella varēšanu, bet Zane Jančevska papildina ar mazliet skumju stāstu, kas šķiet kā īstais punktiņš, lai koncerts būtu patiešām ar Ziemassvētku noskaņu. Ausis, protams, spicējas, lai saprastu, kā koris skan tagad, kad pati kordziedāšanā esmu paņēmusi pauzi. Vislielāko komplimentu šoreiz nopelna Sōlas alti - tik kuplas un skanīgas balsis, kuras varu novērtēt kā "smeķīgākās", kādas šā kora izpildījumā jebkad esmu dzirdējusi! Jā, balansam mazliet pietrūkst soprānu dzidrums - bet šis tad varbūt lai kalpo arī kā reklāmas aicinājums visiem kristāldzirdajiem, dziedošajiem soprāniem - nebaidīties, droši zvanīt un pievienoties sōliešiem! Īpaši izdevusies koncerta otrā daļa, kurā muzicē jau orķestranti, kontratenors un pianists. Šķiet, ka enerģētiski uzvelkas visi - gan klausītāji, gan mūziķi. Un mana bauda, sēžot 2. rindā, vērojot diriģenta mūzikas stāstu - sarunājoties ar vijolniekiem, tad kori, tad solistu... skaisti un pacilājoši!
Turpinājumā Austrālijas māsiņas aicinājums uz koncertu Jaunajā Ģērtrūdes baznīcā "Vieglums neaprakstāms". Kates j-kundzi dikti vēlējos dzirdēt jau Sus Dungo sastāvā, bet šajā adventes laikā viņa papildinājusi Laura Valtera koncertu cilku, kas noslēdzās tepat - Rīgā. Atkal tāds īsts noskaņu koncerts, aicinot apstāties dzīves steigā un pabaudīt šo mirkli. Baznīcu silda svecīšu liesmiņas, bet mākslinieki - brīvi un atraisīti. Patiešām atklājums Laura sulīgais tembrs un kompliments visam pavadošajam sastāvām, to skaitā dejotājiem. Vienīgā meitēna balstiņa - tik oriģināla, īsta puķu-nošu vijolīte!
Sestdienas novakarē mani sagaida zvans no kordraudziņa ar aicinājumu aši, aši ielēkt vēl kādā svētku koncertā Sv. Jāņa baznīcā. Jauniešu kora Kamēr... "Da Pacem Domine" Jāņa Liepiņa vadībā. Kopumā gan sajūtas par šo koncertu visduālākās... pavisam noteikti cieņa jaunajam diriģentam par drosmi ielēkt kora mākslinieciskajā amatā kolektīvā, kurš jau gadiem nesis vārdu ne tikai kā labākais amatieru koris Latvijā, bet nesot kormūzikas kvalitātes karogu arī pasaules āres. Un cepuri nost - koris skan tikpat dzidri, tīri un kristālskanīgi kā jau pierasts dzirdēt šo kolektīvu (jā, jau automātiski piešķiru korim latiņu, kuru, ejot uz citu amatierkoru koncertiem, droši vien neuzstādītu...), izpildot arī daļu no pavasarī dzirdētā Mēness dziemsu cikla (šoreiz Paula, Maskata, Zemīša, Tiguļa jaunrade). Bet. Tomēr liekas, ka šis tomēr ir cits kolektīvs... laikam jau loģiski, ka kolektīvs ir kā spoguļattēls tā diriģentam. Tik ļoti sagaidīju to Sirmā brīnuma dzirksti, ko viņš allaž spēja uzburt, ka biju... jā, mazliet vīlusies. Kolektīvs joprojām uzbur milzīgu skaņu gradāciju un tā, un varbūt tāpēc, ka koncerta pamatā garīgā mūzika, bet tomēr mana subjektīvā klausītāja auss sagaida citu muzikalitāti un dzirksti. Ja tehniskajā izpildījumā Kamēr... Sōlai šoreiz ieliek, tad muzicēšanas mākslā pavisam otrādāk. Protams, uzsverot absolūtu subjektivitāti šim vērtējumam. Bet viens gan ir skaidrs - koru karu rīvēšanās 2013. gada pavasarī būs superinteresanta!
Un koncertu riņķa nobeigumā - fonds Viegli un viņu rīkotais pasākums Dzelceļa muzejā. Atkal muzicēšana no citas kvalitātes plauktiņa, bet šajā projektā tieši tur tas āķis - kāpt uz skatuves tik dažādiem mūziķiem un ne tikai, lai vienotos kopīgos labos darbos un vēstījumos. Tā sirsnīgi dzirdēt Artūru Irbi runājam Ziedoņa epifāniju un pēc tam pievienojoties arī dziesmās. Sus Dungo, Astronaut, Šipītis, Kaspars Zemītis, pats Kaupers un vēl un vēl... tik daudz feinu, vienkāršu un sirsnīgu dziemsiņu, ļaujot dziedāt līdzi ikvienam. "Balle" un "Bilžu rāmītis", un nedēļas kopsavilkums tik muzikāli pilns, ka ceru - šīs enerģijas būs pārpārēm un nekāda pirmssvētku steiga to vairs nespēs iztērēt!
Nu tad priekā par muzikāliem atvaļinājumiem! :) Vēlējums katram atrast kaut vienu vakaru vēl pirmssvētku drudzī, lai apmeklētu kādu muzikālu koncertiņu un priecētu ne tikai mūziķus ar viņu lielāko novērtējumu - smaidiem un aplausiem -, bet arī savu sirsniņu, atrodot to intīmo - dvēselisko svētku sajūtu!
svētdiena, 2012. gada 9. decembris
Vēstules no Sus Dungo
2. adventes muzikālā dāvaniņa no viņām – Sus Dungo meitenēm!
Jāatzīst, ka reklāmas kampaņa nostrādāja, pateicoties manai mazajai Austrālijas māsai – Kates j-kundzei, kura galu galā uz skatuves tā arī nekāpa, jo, cik noprotu (???), tomēr turpina sevis pilnveidošanu mākslās aizjūrās un veiksmīgi rada klātesamības efektu tepat blakus caur sociālajiem tīkliem. Un paldies viņai par to, jo diez vai būtu bāzusi laukā snīpi visai ziemīgajā novakarā, lai baudītu mazliet hipijisko noskaņu mūziku. Bet viņai adresētais-atnestais piparkūku vīriņš lai sūta sveicienus vismaz domās!
Pašas vēstules. Nu muzikālas un hipijbērnu ceļos sastopamas. Laikam jau nemaz īsti nedrīkst rakstīt vērtējumu vai kritiku šādai muzikālai savienībai un performancei, kurā izpaužas meitenīgā brīvība balstiņās/instrumentu skandināšanā un improvizācijas brīnumā. Bet vienmēr jau viss nevar briesmīgi un dikti patikt, galu galā mūzikā jau īstas vērtēšanas tabulas taču nav – esam tik dažādi un subjektīvās patīk/nepatīk robežas velkamas tik atšķirīgi. Bet, lai kāds būtu personīgais vērtējums (ļoti patika Sus Dungo, bet īsti neaizķēra solista daļa) par šīvakara uzstāšanos, cepuri nost meitenēm par viņu oriģinalitāti, personībām, iedvesmu salikt performancē savu redzējumu un sajūtu par mūzikas dzirkstelīti!=)
Atmosfēras ziņā – super! Tā silti un mājīgi, koncertiņš iesākas ar "putnu čivināšanu un svilpošanu", meitenēm iznākot no zāles tumšākajiem stūriem. Jā, uzreiz mazliet vilšanās, saprotot, ka vijoles meiteni un viņas inčīgo balsi šodien nedzirdēsim. Bet nu tomēr – mans šāsdienas atklājums – akordeons! Šķiet, ka tieši tas dod to smeķi šī ansamblīša jau tā plašajā pārstāvēto instrumentu klāstā – šoreiz arfa, ģitāras, bungas, flauta, akordeons, klavieres un, protams, neaizmirstot balss iespējas. Ļoti aizķēra akordeonistes Lienes izpildījums un arī -viņas balss. Tikpat ļoti, cik sulīgais Diānas balss tembrs – super! Dzirdot grupas "hitus" – "Balle" un "Laiks" – smaids līdz ausīm un gribas dziedāt līdzi. Tāpat jauki, kā tikām iesaistīti arī mēs – klausītāji –, radot lietus skaņas, plaukšķinot un rībinot kājas, kas beigu beigās tika pārvērsts vēlējumā, sadzirdēt ne tikai lietus pakšķēšanu, bet klusumā sadzirdēt arī sniega skaņas...jā. Tā gaisīgi, skaisti un ar noskaņu – kā jau dūdiņmeitenēm raksturīgi. Klausies, ļaujies domām aizplūst ārpus ikdienas rāmjiem – mūzikas terapija skrienošajiem un stresainajiem. Mans vēlējums – katram palikt pie saviem talantiem. Ja labāk skan flautiņa vai klavieres, tās arī jāspēlē, nemēģinot sacensties duetā ar spēcīgākas balss īpašnieku. Kā jau mūzikā – nav jau latiņas skaļāk/ātrāk/tālāk...eksperimentējam un meklējam labāko balansu. Lai veicas!
Paldies, meitēni susdungo.lv, par šo jauko noskaņu vakaru – lai priecīgi arī Jums! =)
Muzikālajā nobeigumā Sus Dungo "Laiks":
http://www.youtube.com/watch?v=mSD1bvx6VDA
Jāatzīst, ka reklāmas kampaņa nostrādāja, pateicoties manai mazajai Austrālijas māsai – Kates j-kundzei, kura galu galā uz skatuves tā arī nekāpa, jo, cik noprotu (???), tomēr turpina sevis pilnveidošanu mākslās aizjūrās un veiksmīgi rada klātesamības efektu tepat blakus caur sociālajiem tīkliem. Un paldies viņai par to, jo diez vai būtu bāzusi laukā snīpi visai ziemīgajā novakarā, lai baudītu mazliet hipijisko noskaņu mūziku. Bet viņai adresētais-atnestais piparkūku vīriņš lai sūta sveicienus vismaz domās!
Pašas vēstules. Nu muzikālas un hipijbērnu ceļos sastopamas. Laikam jau nemaz īsti nedrīkst rakstīt vērtējumu vai kritiku šādai muzikālai savienībai un performancei, kurā izpaužas meitenīgā brīvība balstiņās/instrumentu skandināšanā un improvizācijas brīnumā. Bet vienmēr jau viss nevar briesmīgi un dikti patikt, galu galā mūzikā jau īstas vērtēšanas tabulas taču nav – esam tik dažādi un subjektīvās patīk/nepatīk robežas velkamas tik atšķirīgi. Bet, lai kāds būtu personīgais vērtējums (ļoti patika Sus Dungo, bet īsti neaizķēra solista daļa) par šīvakara uzstāšanos, cepuri nost meitenēm par viņu oriģinalitāti, personībām, iedvesmu salikt performancē savu redzējumu un sajūtu par mūzikas dzirkstelīti!=)
Atmosfēras ziņā – super! Tā silti un mājīgi, koncertiņš iesākas ar "putnu čivināšanu un svilpošanu", meitenēm iznākot no zāles tumšākajiem stūriem. Jā, uzreiz mazliet vilšanās, saprotot, ka vijoles meiteni un viņas inčīgo balsi šodien nedzirdēsim. Bet nu tomēr – mans šāsdienas atklājums – akordeons! Šķiet, ka tieši tas dod to smeķi šī ansamblīša jau tā plašajā pārstāvēto instrumentu klāstā – šoreiz arfa, ģitāras, bungas, flauta, akordeons, klavieres un, protams, neaizmirstot balss iespējas. Ļoti aizķēra akordeonistes Lienes izpildījums un arī -viņas balss. Tikpat ļoti, cik sulīgais Diānas balss tembrs – super! Dzirdot grupas "hitus" – "Balle" un "Laiks" – smaids līdz ausīm un gribas dziedāt līdzi. Tāpat jauki, kā tikām iesaistīti arī mēs – klausītāji –, radot lietus skaņas, plaukšķinot un rībinot kājas, kas beigu beigās tika pārvērsts vēlējumā, sadzirdēt ne tikai lietus pakšķēšanu, bet klusumā sadzirdēt arī sniega skaņas...jā. Tā gaisīgi, skaisti un ar noskaņu – kā jau dūdiņmeitenēm raksturīgi. Klausies, ļaujies domām aizplūst ārpus ikdienas rāmjiem – mūzikas terapija skrienošajiem un stresainajiem. Mans vēlējums – katram palikt pie saviem talantiem. Ja labāk skan flautiņa vai klavieres, tās arī jāspēlē, nemēģinot sacensties duetā ar spēcīgākas balss īpašnieku. Kā jau mūzikā – nav jau latiņas skaļāk/ātrāk/tālāk...eksperimentējam un meklējam labāko balansu. Lai veicas!
Paldies, meitēni susdungo.lv, par šo jauko noskaņu vakaru – lai priecīgi arī Jums! =)
Muzikālajā nobeigumā Sus Dungo "Laiks":
http://www.youtube.com/watch?v=mSD1bvx6VDA
sestdiena, 2012. gada 13. oktobris
Par atkalsatikšanos
Tāpat kā aprit gads mācību ceļiem, aprit gads, kopš brīnumainās tikšanās grāmatnīcā un samīļošanās ar izcilizcilo personību - Māri Sirmo. Ar, paldies, teikšanu cilvēkam, kuru apbrīnoju un cienu par savu degsmi uz mūziku un veidu, kā viņš to nodot arī mums, klausītājiem.
Atkaltikšanās kora "Latvija" 70 gadu jubilejas un komponista Ērika Ešenvalda autorkoncertā. Nezinu, vai kādreiz spēšu šādus koncertus reiz raksturot kā citādi... tomēr atkal gribas teikt un rakstīt IZCILI! Iedvesmojoši, pacilājoši, neaprakstāmi lidojoši un mazliet sirreāli, baudot fantastiska latviešu komponista daiļradi, profesionāla kora izpildījumu (un kuros joprojām mīt fantastiskā dzirksts, kas parasti raksturīga tikai amatieru kolektīviem!!!), kuru visu balansē Sirmā diriģenta roka.
Ļoti žēl, ka tā arī neizdevās iegādāt savā īpašumā programmiņu, un, ja kāds lasītājs būtu ar mieru, pārpirktu to pa dubultu samaksu un vēl zeltainu rudens ābolu bonusā! Tāpēc īsti precīzi raksturot skaņdarbus šoreiz nespēšu. Tomēr. Sēdēju, klausījos, atkal kā netipisks kormūzikas klausītājs pāris reižu koncerta laikā nobirdinot asaru no emocionālā mūzikas saviļņojuma un domāju, cik fantastiski, ka dzīvoju šai laikā, šai valstī un ir dota tā iespēja baudīt klātienē šīs latviešu mūzikas pērles! Kas, kas!? gan gaidāms no Ešenvalda turpmākā daiļrades devuma, ja jau tagad no tik jauna komponista autorkoncerta mūsu pašu "kūtrajā" publikā cilvēki pēc koncerta ceļas kājās un ar aplausu vētru tīri vai gāž lielo Aulu riņķī...
Emocionāli spēcīgāka noteikti šķita koncerta otrā daļa. Ik pa brīdim mēģināju sev atzīmēt -šīs nav, Kamēr..., bet koris Latvija - laiku pa laikam jūtams Sirmā rokas pieskāriens un koncepts, ko reiz jau esmu redzējusi/dzirdējusi izcilākā Latvijas amatieru kora izpildījumā. Tomēr skaisti jau tāpat: "Aizej, lietiņ", "Stādīju ieviņu", "Tāls ceļš", "Mazais bilžu rāmītis" ar smukā frakā Kauperu pašu solista lomā (jāatzīst, ka šī skaņdarba izpildījums tomēr prasa mazliet jauneklīgāku Kamēr...jauniešu izpildījumu), humorisks "Seši mazi bundzinieki" skaņdarbs. Skaistais kormūzikā slēpjas arī absolūtā vienkāršībā, četrbalsīgā salikumā vai unisonā, turklāt, ja to vēl izpilda tāāādas basu balsis!
Un, protams, klausītāju lutināšana koncerta pirmajā daļā ar "Leģenda par iemūrēto sievu" un diemžēl bez programmiņas pagaidām nenosauktiem citiem skaņdarbiem. Komponists spēlējas ar skaņām, ko rada pirksta riņķošana ap glāzes maliņu ar ūdeni, vijoles skaņām, kas imitē durvju eņģu čīkstēšanu un balss iespēju amplitūdām. Cik gan plašs kormūzikas krāsainības iespēju diapazons!
Atkalsatikšanās bez visas samīļošanās liek atkal un atkal teikt, paldies, šīm mūsu tautiņas izcilībām - komponistam, koristiem, māksliniekiem Kauperam, Zaļupem un diriģentam par to saviļņojumu un iedvesmu, ar kuru nu ilgam laikam uzlādēti tik daudzi klausītāji!
Atkaltikšanās kora "Latvija" 70 gadu jubilejas un komponista Ērika Ešenvalda autorkoncertā. Nezinu, vai kādreiz spēšu šādus koncertus reiz raksturot kā citādi... tomēr atkal gribas teikt un rakstīt IZCILI! Iedvesmojoši, pacilājoši, neaprakstāmi lidojoši un mazliet sirreāli, baudot fantastiska latviešu komponista daiļradi, profesionāla kora izpildījumu (un kuros joprojām mīt fantastiskā dzirksts, kas parasti raksturīga tikai amatieru kolektīviem!!!), kuru visu balansē Sirmā diriģenta roka.
Ļoti žēl, ka tā arī neizdevās iegādāt savā īpašumā programmiņu, un, ja kāds lasītājs būtu ar mieru, pārpirktu to pa dubultu samaksu un vēl zeltainu rudens ābolu bonusā! Tāpēc īsti precīzi raksturot skaņdarbus šoreiz nespēšu. Tomēr. Sēdēju, klausījos, atkal kā netipisks kormūzikas klausītājs pāris reižu koncerta laikā nobirdinot asaru no emocionālā mūzikas saviļņojuma un domāju, cik fantastiski, ka dzīvoju šai laikā, šai valstī un ir dota tā iespēja baudīt klātienē šīs latviešu mūzikas pērles! Kas, kas!? gan gaidāms no Ešenvalda turpmākā daiļrades devuma, ja jau tagad no tik jauna komponista autorkoncerta mūsu pašu "kūtrajā" publikā cilvēki pēc koncerta ceļas kājās un ar aplausu vētru tīri vai gāž lielo Aulu riņķī...
Emocionāli spēcīgāka noteikti šķita koncerta otrā daļa. Ik pa brīdim mēģināju sev atzīmēt -šīs nav, Kamēr..., bet koris Latvija - laiku pa laikam jūtams Sirmā rokas pieskāriens un koncepts, ko reiz jau esmu redzējusi/dzirdējusi izcilākā Latvijas amatieru kora izpildījumā. Tomēr skaisti jau tāpat: "Aizej, lietiņ", "Stādīju ieviņu", "Tāls ceļš", "Mazais bilžu rāmītis" ar smukā frakā Kauperu pašu solista lomā (jāatzīst, ka šī skaņdarba izpildījums tomēr prasa mazliet jauneklīgāku Kamēr...jauniešu izpildījumu), humorisks "Seši mazi bundzinieki" skaņdarbs. Skaistais kormūzikā slēpjas arī absolūtā vienkāršībā, četrbalsīgā salikumā vai unisonā, turklāt, ja to vēl izpilda tāāādas basu balsis!
Un, protams, klausītāju lutināšana koncerta pirmajā daļā ar "Leģenda par iemūrēto sievu" un diemžēl bez programmiņas pagaidām nenosauktiem citiem skaņdarbiem. Komponists spēlējas ar skaņām, ko rada pirksta riņķošana ap glāzes maliņu ar ūdeni, vijoles skaņām, kas imitē durvju eņģu čīkstēšanu un balss iespēju amplitūdām. Cik gan plašs kormūzikas krāsainības iespēju diapazons!
Atkalsatikšanās bez visas samīļošanās liek atkal un atkal teikt, paldies, šīm mūsu tautiņas izcilībām - komponistam, koristiem, māksliniekiem Kauperam, Zaļupem un diriģentam par to saviļņojumu un iedvesmu, ar kuru nu ilgam laikam uzlādēti tik daudzi klausītāji!
sestdiena, 2012. gada 29. septembris
Amadejs
Nu jau kādu laiciņu biju pavisam palaidusies – ne koncerti, ne izrādes (tas gan mazliet vairāk sezonas pātraukuma dēļ) – vien darbi, darbi, darbi. Tā nu beidzot izdevies šo "nekulturālo" periodu veiksmīgi pārtraukt. Un jāatzīst, ka patiesi negaidīti – perfekti!
Par izrādi "Amadejs" agrāk neko īpaši nebiju dzirdējusi, un uz izrādi gāju absolūti nesagatavojusies, zinot vien to, ka tā ir par Mocartu un to, ka abas ar draudzenīti – šobrīd kā nedziedošas koristes un mūzikas skolas beidzējas – nevaram bez šīs mūzikas mākslas izdzīvot. Vajag kā ēst – ja ne uz skatuves, tad vismaz kā skatītājām/klausītājām.
Viesrežisora Pītera Šefera (Lielbritānija) izrāde kā izcils "spēriens" manu domu virpulim. Pusstundu pēc izrādes biju tāāādā emociju gammā, ka jau paspēju to nodēvēt par visu laiku vislabāko izrādi, kādu esmu redzējusi. Mazliet ar vēsāku prātu šo godu Jaunā Rīgas teātra izrādei "Ziedonis un Visums" tomēr neatņemu, bet jāatzīst, ka šis ir pats spilgtākais, ko esmu baudījusi Dailē. Skudriņas skrēja pār ķermeni gan aktierspēles, gan Mocarta spēcīgās mūzikas dēļ...varbūt īpaši emocionāli tāpēc, ka Mocarta mesu bijis tas gods un fantastiskā iespēja dziedāt pāris gadus atpakaļ Francijā kopā ar manu joprojām mīļāko kori - kori Sōla.
Par izrādi "Amadejs" agrāk neko īpaši nebiju dzirdējusi, un uz izrādi gāju absolūti nesagatavojusies, zinot vien to, ka tā ir par Mocartu un to, ka abas ar draudzenīti – šobrīd kā nedziedošas koristes un mūzikas skolas beidzējas – nevaram bez šīs mūzikas mākslas izdzīvot. Vajag kā ēst – ja ne uz skatuves, tad vismaz kā skatītājām/klausītājām.
Viesrežisora Pītera Šefera (Lielbritānija) izrāde kā izcils "spēriens" manu domu virpulim. Pusstundu pēc izrādes biju tāāādā emociju gammā, ka jau paspēju to nodēvēt par visu laiku vislabāko izrādi, kādu esmu redzējusi. Mazliet ar vēsāku prātu šo godu Jaunā Rīgas teātra izrādei "Ziedonis un Visums" tomēr neatņemu, bet jāatzīst, ka šis ir pats spilgtākais, ko esmu baudījusi Dailē. Skudriņas skrēja pār ķermeni gan aktierspēles, gan Mocarta spēcīgās mūzikas dēļ...varbūt īpaši emocionāli tāpēc, ka Mocarta mesu bijis tas gods un fantastiskā iespēja dziedāt pāris gadus atpakaļ Francijā kopā ar manu joprojām mīļāko kori - kori Sōla.
Manuprāt, izrādes "sāls" meklējams galvenokārt nevis Mocarta dzīvesstāstā, kas, protams, ir pietiekami interesants un pārsteidzošs, bet tieši Saljēri tēla personības iekšējo dēmonu cīņā. Saljēri arī bijis talantīgs itāļu komponists, taču, uz skatuves parādoties Mocartam, jūt ārkārtīgi milzīgu skaudību, greizsirdību, atriebību. Viņš spēj novērtēt Mocarta fenomenālo talantu, taču tam blakus jūt savu mazsvarīgumu, nepilnību un vairs nespēj novērtēt savu unikalitāti, uzskatot sevi tikai par viduvējību, par kuru pēc nāves cilvēce nekad vairs neatcerēsies. Cīņa ar iekšējiem dēmoniem, dzīves vērtībām, cīņa par savu vietu dzīvē un vietu ļaužu atmiņās paaudžu paaudzēs. Kas notiek ar cilvēku, kurš tik lielā mērā ar savu milzīgo greizsirdību palīdzējis Mocartam ātrāk nonākt aizsaulē, pats nodzīvo vēl ilgi pēc ģeniālā komponista nāves, bet saprot, ka pasaule viņu atcerēsies tikai kā slepkavu?...ārkārtīgi spēcīgs izrādes noslēgums, kuru precīzi gan nocitēt neizdosies, bet vārdi "visu zemju viduvējības, kas dzīvo un vēl tikai piedzims, es piedodu jums jūsu grēkus. Āmen," mulsinoši stindzinošā atmosfērā iedarbojās tik spēcīgi, ka burtiski minūti paliku ar vaļā muti. Skatītāju neviltoti aplausi un mana sirreālā sajūta, ko panācis lielisks mākslinieku darbs. Izcila!!! Artūra Skrastiņa aktierspēle un atziņa, ka šo izrādi labprāt noskatītos vēlreiz. Vienīgais mīnuss ir izrādes garums 3,5 stundas, kas tomēr šķiet mazliet par daudz. Citādi varu teikt vien lielu, paldies, aktieru komandai un režisoram par tāāādu sajūtu buķeti nedēļas noslēgumā!
Noslēdzu nedēļu ar atmodinātu iekšējo atziņu, ka bez mūzikas nevaru. Tajā tomēr ir kas mistiski spēcīgs. Ir paņemta pauze kordziedāšanā, bet skaidrs, ka ar dziedāšanu dušā ilgi vairs neizvilkšu...mūzika rada to pasaules burvību un mistiku, kuras dēļ vien vērts dzīvot! Pasauli vada un maina izcilības, tai skaitā Mocarts. Mūzikas izcilību un pašas mūzikas priekšā padodos visai dzīves racionalitātei – lai dzīvo nošu pasaule!
svētdiena, 2012. gada 2. septembris
Gada aplis
Tik banāli un patiesi - cik gan ātri skrien laiks! Pagājis tieši gads, kopš tās pārlaimīgās dienas, kad iegriezos Latvijā uz pāris dieniņām no Zviedrijas, lai būtu klāt savu superdraudziņu nozīmīgajā - kāzu dienā. Tik neiedomājami ātri apriņķojis tas gads, svinot jau papīra kāzas. Neiedomājami ātri, jo stundu pa stundai varētu atstāstīt tās dienas notikumus un sajūtas - nolaižoties mazajā, mīļajā Rīgas lidostā, satiekot ģimeni, skrienot caur friziersaloniem, lai paspētu uz bazmīcas ceremoniju un turpmāko mazās pasakas lidojumu visas dienas garumā.
Kaut kā tieši šis, nevis aizbraukšanas datums no Latvijas liekas tāds atskaites punkts gada riņķim. Varbūt tāpēc, ka tūdaļ, tūdaļ arī skolas sākums, kurš man pirmo reizi pēc ļoooooti gariem gadiem tomēr nesāksies ar skolas gaitām. Pārdomāju, kas gan paspējis notikt šī gada laikā. Un patiesībā neiedomājami daudz - sākot ar lielo mācīšanās iedvesmu veselu semestri, mazliet stresaino periodu ziemā ar nosaukumu "ko es gribu darīt šai dzīvē?", turpinot ar atgriešanos grāmatu pasaulē - fantastiskā kolektīvā un deguna apostīšanu Amerikas kontinentā olimpiādes laikā vasarā. Daudz un dikti. Bet viennozīmīgi - laimīga. Laimīga, ka dzīvoju šeit - Latvijā. Ar vēlmi darīt labu tieši šai sabiedrībai un zemītei. Laimīga ar iespēju skriet rīta skrējienu šaipus lielajam dīķim, just saules vitamīnu devu un sajūtu, ka dzīvo!!! joprojām turpinot peldēšanās sezonu jūras viļņos. Sajūtu, ka esi īstajā vietā un laikā. Arī pēc gada. Novēlējums sev un Tev - lai šī sajūta nepamet ne dienu, vienalga kurā punktā atzīmējot atskaites mirkli!
Ar fanstastisko rudens smaržu - jaunā nedēļas riņķī, virpulī un cita cikla iesākumā! =)
Kaut kā tieši šis, nevis aizbraukšanas datums no Latvijas liekas tāds atskaites punkts gada riņķim. Varbūt tāpēc, ka tūdaļ, tūdaļ arī skolas sākums, kurš man pirmo reizi pēc ļoooooti gariem gadiem tomēr nesāksies ar skolas gaitām. Pārdomāju, kas gan paspējis notikt šī gada laikā. Un patiesībā neiedomājami daudz - sākot ar lielo mācīšanās iedvesmu veselu semestri, mazliet stresaino periodu ziemā ar nosaukumu "ko es gribu darīt šai dzīvē?", turpinot ar atgriešanos grāmatu pasaulē - fantastiskā kolektīvā un deguna apostīšanu Amerikas kontinentā olimpiādes laikā vasarā. Daudz un dikti. Bet viennozīmīgi - laimīga. Laimīga, ka dzīvoju šeit - Latvijā. Ar vēlmi darīt labu tieši šai sabiedrībai un zemītei. Laimīga ar iespēju skriet rīta skrējienu šaipus lielajam dīķim, just saules vitamīnu devu un sajūtu, ka dzīvo!!! joprojām turpinot peldēšanās sezonu jūras viļņos. Sajūtu, ka esi īstajā vietā un laikā. Arī pēc gada. Novēlējums sev un Tev - lai šī sajūta nepamet ne dienu, vienalga kurā punktā atzīmējot atskaites mirkli!
Ar fanstastisko rudens smaržu - jaunā nedēļas riņķī, virpulī un cita cikla iesākumā! =)
Abonēt:
Ziņas (Atom)