Gribu dalīties gara darbā, kuru saņēmu šodien no kolēģiem - līdz šim visu laiku vislabākā kartīte ever! Autori - interaktīvo kolektīvs: Linda, Aigars, Agnese, Gints, Sintija, Gatis, Alīna, Dainis un Kristīne.
REIZ BIJA PASAULE BEZ LĪVAS - TUMŠA, BĒDĪGA, SKUMJA UN PLIEKANA. PASAULES IEDZĪVOTĀJI (INTERAKTĪVIE IEDZĪVOTĀJI) STAIGĀJA, DEGUNUS NOKĀRUŠI. Šādi, nokāruši degunus, iedzīvotāji nepamanīja no debesīm krītošu šūpuli. Šūpuli apvija īpašs īpašības vārdu vairogs un pašā šūpulī atradās kleitā ietērpta maza, skaista maratonskrējēja. Burvīgā meitene tika nosaukta par Līvu, jo tas bija interaktīvo iedzīvotāju viens no mīļākajiem vārdiem. Līva bernību pavadīja, ar savām dziesmām pieskandinot bulvārus un parkus. Bet bērnība kādreiz beidzas visiem, arī Līvai. Arī viņai pēc tiesas un taisnības tika ierādīta vieta zem Saules un pie loga, vienīgi darbarīka vēl trūka. Izstaigājusi tuvas un tālas zemes, apsildījusi degunu dažādās tautās (lasi burtiski un arī pārnestā nozīmē), Līvas ašās kājas vietu pie loga atrada interaktīvo karaļvalstī, kurā vienīgais darbarīks izrādījās pele un klaviere. Sirdsklauves pārvarot, daiļā maratonskrējēja ar skanīgo balsi daudz neprātoja, bet peli un klavieri lietā lika. Ar klavieri un peli Līva brīnumus dara. No parasta teksta tā mākslu rada un ciparu labirintos tā jūtas kā mājās. Pat kaijas, uz palodzes sēžot, skaudīgi noskatās, kā interaktīvajiem veicas, ka Līva mums ir. Kādu dienu Līvai ap sirdi bēdīgi bija, tāpēc ar skaisto dakteri viņa pāris vārdus mija. Interaktīvie bēdājās un skaļi sprieda, kā lai labo, ko lai dara? Un izdomāja ieteikt viņai klausīt, ko saka skaistais dakteris, kā arī vairāk ēst un atpūtu baudīt biežāk.
KOPSAVILKUMS (GADĪJUMAM, KAD NAV LAIKA LASĪT). REIZ BIJA PASAULE BEZ LĪVAS. TAD RADĀS LĪVA. UN VISIEM KĻUVA DAAAAUDZ LABĀK, GAIŠĀK UN PRIECĪGĀK :)
Droši vien sapratīs vien savējie, bet man likās tiiiik nenormāli mīļi! Ja tik priecīgs būs viss iesācies gads, tad saku - dzīve sākas tikai pēc ceturdaļgadsimta! =)
otrdiena, 2013. gada 26. marts
piektdiena, 2013. gada 15. februāris
Kadru romantika
Vispirms jau filmu Kadru romantika LKA jauktā kora Sōla izpildījumā mūzikā šovakar Spīķeru koncertzālē kopā ar pieaicinātajiem draugiem "Brokastis četratā", solistiem Zani Dombrovsku un Daumantu Kalniņu. Vienā vārdā - kapitāli! Vairāk vārdos...
Nu šis kolektīvs vienkārši IR fantastisks! Un, lai arī tā sastāvs gadu no gada mainās, kora kvalitāte tikai aug un kolektīva oriģinalitāte katrā uzstāšanās reizē priecē arvien vairāk. Šodien dzirdēju labāko Valentīna dienas koncertu, kādu jebkad esmu dzirdējusi Sōlas izildījumā (lai būtu godīga, jāatzīst, ka šis ir arī pirmais koncerts, kuru arī patiešām TIKAI klausījos, ja neskaita to pusotru takti, kuru Bacāns ļāva dziedāt līdzi). Atbilstoši koncerta un šī raksta nosaukumam Kadru romantika koristi paši bija izvēlējušies mūziku no filmām, kuru vēlētos atskaņot arī klausītājiem. Tad nu ampluā no latviešu līdz pat aizokeāna filmu šedevriem un tajās atskaņotās mūzikas. Koristi tik dedzīgi iejutušies priekšnesumā, profesionālie mūziķi tā aizrāvušies azartiskā priekā un humorpilnā muzicēšanā, ka pusotra stunda paskrien nemanot - man jo īpaši "aizķēra" ģitāru pavadījumā Veltījums no "Ziemassvētku jampadrača", Viņi dejoja vienu vasaru no "Elpojiet dziļi", tāpat popūrijs no filmas "Forest Gump", ak, un arī Hooked on a Feeling no "Reservoir Dogs", un vēl man patika, kā Rūdolfs (nu šis ir jau otrais kompliments viņam, pieminot savā rakstā...hi-hi...) "neuzkrītoši" dziedāja mikrafonā Dzeguzes balsī no "Elpojiet dziļi"...un vēl un vēl... man patika flautists, pianists, kontrabasa spēlmanis un sitaminstrumentu dīdītājs, man patika meiteņu sarkani uzkrāsotās lūpas un pietvīkušie vaigi koncerta beigās no prieka kopābūšanas uz skatuves, Latvijas mēroga filmu zvaigzne no "Ziemassvētku jampadrača" pasākuma režisora lomā, puiku aizrautība un sejas mīmika un neiztrūkstoši Eirovīzijas ārprāts koncerta noslēgumā! =) Un es ceru, ka skatītāju prieku kā gandarījumu par ieguldīto darbu sajuta arī paši koristi - jā, jā, mazākie klausītāji balkonā uz beigām pat sāka dancot līdzi! =)
Jā, un tā otra kadru romantika pašos koristos. Ir tik feini nākt uz Sōlas koncertiņiem, satiekot tajos arī bijušos Sōliešus - katrs ar savu kora stāstu un sajūtu. Ar savām atmiņām par superīgākajām ballītēm, braucieniem, konkursiem, zaudējumiem, vilšanos, uzvaras prieku un mūzikas izjūtu. Dažiem joprojām ar sajūtu - cik forši būtu kopā ar viņiem tur - uz skatuves! Nezinu, kā citiem, bet man Sōlas laiks ir bijis foršākais un kapitālākais dzīves posms. Jā. Atzīstos, ka man joprojām šis ir vis-vismīļākais koris, ka man joprojām ir smeldzīgi sāpīgi nestāvēt viņiem blakus uz podesta un man vēl ilgu laiku būs grūti sevi apmānīt, ka man tā visa nepietrūkst. Bet laiki mainās, nāk citi - noteikti spēcīgāki kadri, un vietu skaits 2. soprānu rindās ir tik, cik viņu ir. Lai nu kā - zinu, ka šis ir brīnišķīgs laiks tiem, kas bauda sōlidarizācijas posmu savā dzīves ceļā, un zinu, ka šis ir koris, kuru kadru maiņu noteikti nākšu klausīties vēl un vēl! Paldies, Sōlieši, par fantastisko lādiņu, ko sniedzāt šovakar! =)
Nu šis kolektīvs vienkārši IR fantastisks! Un, lai arī tā sastāvs gadu no gada mainās, kora kvalitāte tikai aug un kolektīva oriģinalitāte katrā uzstāšanās reizē priecē arvien vairāk. Šodien dzirdēju labāko Valentīna dienas koncertu, kādu jebkad esmu dzirdējusi Sōlas izildījumā (lai būtu godīga, jāatzīst, ka šis ir arī pirmais koncerts, kuru arī patiešām TIKAI klausījos, ja neskaita to pusotru takti, kuru Bacāns ļāva dziedāt līdzi). Atbilstoši koncerta un šī raksta nosaukumam Kadru romantika koristi paši bija izvēlējušies mūziku no filmām, kuru vēlētos atskaņot arī klausītājiem. Tad nu ampluā no latviešu līdz pat aizokeāna filmu šedevriem un tajās atskaņotās mūzikas. Koristi tik dedzīgi iejutušies priekšnesumā, profesionālie mūziķi tā aizrāvušies azartiskā priekā un humorpilnā muzicēšanā, ka pusotra stunda paskrien nemanot - man jo īpaši "aizķēra" ģitāru pavadījumā Veltījums no "Ziemassvētku jampadrača", Viņi dejoja vienu vasaru no "Elpojiet dziļi", tāpat popūrijs no filmas "Forest Gump", ak, un arī Hooked on a Feeling no "Reservoir Dogs", un vēl man patika, kā Rūdolfs (nu šis ir jau otrais kompliments viņam, pieminot savā rakstā...hi-hi...) "neuzkrītoši" dziedāja mikrafonā Dzeguzes balsī no "Elpojiet dziļi"...un vēl un vēl... man patika flautists, pianists, kontrabasa spēlmanis un sitaminstrumentu dīdītājs, man patika meiteņu sarkani uzkrāsotās lūpas un pietvīkušie vaigi koncerta beigās no prieka kopābūšanas uz skatuves, Latvijas mēroga filmu zvaigzne no "Ziemassvētku jampadrača" pasākuma režisora lomā, puiku aizrautība un sejas mīmika un neiztrūkstoši Eirovīzijas ārprāts koncerta noslēgumā! =) Un es ceru, ka skatītāju prieku kā gandarījumu par ieguldīto darbu sajuta arī paši koristi - jā, jā, mazākie klausītāji balkonā uz beigām pat sāka dancot līdzi! =)
Jā, un tā otra kadru romantika pašos koristos. Ir tik feini nākt uz Sōlas koncertiņiem, satiekot tajos arī bijušos Sōliešus - katrs ar savu kora stāstu un sajūtu. Ar savām atmiņām par superīgākajām ballītēm, braucieniem, konkursiem, zaudējumiem, vilšanos, uzvaras prieku un mūzikas izjūtu. Dažiem joprojām ar sajūtu - cik forši būtu kopā ar viņiem tur - uz skatuves! Nezinu, kā citiem, bet man Sōlas laiks ir bijis foršākais un kapitālākais dzīves posms. Jā. Atzīstos, ka man joprojām šis ir vis-vismīļākais koris, ka man joprojām ir smeldzīgi sāpīgi nestāvēt viņiem blakus uz podesta un man vēl ilgu laiku būs grūti sevi apmānīt, ka man tā visa nepietrūkst. Bet laiki mainās, nāk citi - noteikti spēcīgāki kadri, un vietu skaits 2. soprānu rindās ir tik, cik viņu ir. Lai nu kā - zinu, ka šis ir brīnišķīgs laiks tiem, kas bauda sōlidarizācijas posmu savā dzīves ceļā, un zinu, ka šis ir koris, kuru kadru maiņu noteikti nākšu klausīties vēl un vēl! Paldies, Sōlieši, par fantastisko lādiņu, ko sniedzāt šovakar! =)
sestdiena, 2013. gada 26. janvāris
Saulīte dancoja sudraba kalnā, zeltītas kurpītes kājiņā!
Ak, cilvēki, mīļie! Ejiet uz koncertiem! Smelties iedvesmu no koristu balsīm, pianistu pieskāriniem menlbaltajiem taustiņiem, orķestrantu spēles mākslas...
Folk into Classics Lielajā Ģildē ar Radio kori, Laimu Jansoni un Sinfonietta Rīga - tie, kuri šonedēļ iedvesmoja mani. Tikai 25 dziedātāji veido tādas kormūzikas pērles, ka skudriņas skrien. Rada gan komponisti (man šoreiz dikti patika Līgas Celmas "Debesu sēta" un Laimas Jansones "Spēka vārdi"), bet šie 2 kori (gan akadēmiskais koris Latvija, gan Radio koris) katru reizi, ierodoties uz koncertiem, liek sajust to īpašo - šķiet privilēģēto - sajūtu, ka dzīvoju valstiņā, kurā var baudīt patiesi augstas klases kormūziku. Lepnums par šo mūzikas latiņu Latvijā un prieks katru reizi dzirdēt kādu jaunatklājumu arī latviešu komponistu daiļradē.
Dziediet, radiet un lepojaties, ka esat latvieši! Iegādājieties biļetes uz Dziesmusvētkiem - arī tad, ja koru un deju pulkā nebūs Jūsu radi un draugi - arī tad! Un šogad īpaši tāpēc, ka virsdiriģents lielajos svētkos pirmo reizi būs arī mana vismīļākā kora diriģents. Bet ne tikai tāpēc! =)
Folk into Classics Lielajā Ģildē ar Radio kori, Laimu Jansoni un Sinfonietta Rīga - tie, kuri šonedēļ iedvesmoja mani. Tikai 25 dziedātāji veido tādas kormūzikas pērles, ka skudriņas skrien. Rada gan komponisti (man šoreiz dikti patika Līgas Celmas "Debesu sēta" un Laimas Jansones "Spēka vārdi"), bet šie 2 kori (gan akadēmiskais koris Latvija, gan Radio koris) katru reizi, ierodoties uz koncertiem, liek sajust to īpašo - šķiet privilēģēto - sajūtu, ka dzīvoju valstiņā, kurā var baudīt patiesi augstas klases kormūziku. Lepnums par šo mūzikas latiņu Latvijā un prieks katru reizi dzirdēt kādu jaunatklājumu arī latviešu komponistu daiļradē.
Dziediet, radiet un lepojaties, ka esat latvieši! Iegādājieties biļetes uz Dziesmusvētkiem - arī tad, ja koru un deju pulkā nebūs Jūsu radi un draugi - arī tad! Un šogad īpaši tāpēc, ka virsdiriģents lielajos svētkos pirmo reizi būs arī mana vismīļākā kora diriģents. Bet ne tikai tāpēc! =)
svētdiena, 2013. gada 20. janvāris
Tauta, kas dzied
Cik kapitāli atgriezties koncertu dzīves apritē un tuvoties brīdim, kad skai-tļot-āj j-kundzei atkal būs kormēģinājumu vakari! Ārprāts, cik ļoti pēc tā visa esmu sailgojusies un ārprāts, cik ilgi bez tā visa esmu izvilkusi...
Jāatzīst, ka nu jau ar mazliet apdomātu un piezemētu skatu atpakaļ, šķiet, ka pagājušā pusgadā veikta viena no lielākajām kļūdām mūžā, jau otrreiz (pirmoreiz, aizbraucot uz Zviedriju) pametot Sōlas dziedātāju rindas. Protams, tam visam apakšā bijusi izvēle par labu papildu darbiņam, kas reizēm arī nav mazsvarīgi, taču, redzot tā iznākumu un kopējo ieguvumu, šķiet, ka tā bijusi lielākā kļūda manā gadu griezumā. Kādā brīdī cilvēkam šķiet, ka "viņš ir pāraudzis to kora skaisto laiku", "kādā brīdī taču jākļūst nopietnam", un "droši vien atpakaļ uz kolektīvu velk vien sentiments"...Bet katru reizi, apmeklējot muzikas piesātinātu pasākumu, pārņem gandrīz vai smeldzīgi skumja sajūta, ka pati neesmu vairs šajā brīnumainajā - mūzikas radīšanas, nevis baudīšanas pusē. Saprotu, ka ir taču nesmuki metāties turp un atpakaļ (ar manu straujo dabu bieži izdaru un tikai tad domāju...), un saprotu, ka atgriezties Sōlā vēl vienu reizi būtu neglīti. Bet zinu, ka sirsniņā šis kolektīvs ar tā vadītāju vienmēr un visur paliks mans vis-vismīļākais koris... Nu lai nebeigtu rindkopu uz skumjās nots, atklāšu, ka savas kordziedātāja gaitas tomēr turpināšu citā kolektīvā - ar cerību, ka tas spēs aizpildīt to tukšuma sajūtu kormūzikas pasaulē un tās ilgas pēc sajūtas uz skatuves, kad skaties uz diriģenta rokām, baudi koristu muzicēšanu un pats aizpeldi kosmosā...jā, tās ir tās sajūtas, kuru dēļ vērts dzīvot, patiesi radot laimi-laimīti.
Dziesmu svētku brīnumu burvību varbūt būs jāmēģina baudīt, radot iespējas pieteikties kā brīvprātīgajam palīgam un koru karu baudīšana jau nu neiztrūkstoši! =)
Bet tauta, kas dzied, būs un pastāvēs. Arī mūžam sērīgie latvieši atceres dienās atrod jaunu pieeju. Gribas uzrakstīt komplimentu barikāžu atceres dienai veltītajam pasākumam 19. janvārī Pēterbaznīcā ar nosaukumu "Šūpuļdziesmas". Jo atcerēties un pieminēt var dažādi - un tā vietā lai uz skatuves kāptu vīri un blieztu Dārziņa smeldzīgākos gabalus (arī tie manā dziesmu listē liekas ļooooti skaisti), koncerta veidotāji to savirpina pavisam citādi - kā maigu, labestīgu, mierinošu un saudzējošu šūpuļdziesmu virknējumu. To šūpuļdziesmu, kuras dziedāja mātes, mierinot un iemidzinot tās satrauktās sirsniņas, kuras palikuša smājās, gaidot atpakaļ savus mīļos. Pieminot barikāžu aizstāvjus, atspoguļot to spēku, kas deva cerību tautai. Ar dziesmu cauri laikiem, jo tajā ir spēks. Trijnieka (brāļu Petrausku un Ievas paršas) performance tik izjusta, ka man visu koncerta laiku nepameta sajūta: "Ak, nu kaut atrastos kāds labvēlis vai sponsors, kas šo programmu ierakstītu arī CD ripulī! Manuprāt, tā būtu tik lieliska dāvana esošajām un topošajām māmiņām un, protams, jaunajai paaudzei!"
Lai nu kā, mana galva arvien vairāk piepildās ar idejām, kā mūzikas pasauli apvienot ar grāmatu pasauli, bet to realizēšanas iespējas gan pagaidām tik ātri neizkristalizējas. Nu laiks radīs - gan jau kāds augstāks spēks palīdzēs atrast to uzņēmību un drosmi, lai to visu no idejām reiz pārvērstu realitātē.
Jāatzīst, ka nu jau ar mazliet apdomātu un piezemētu skatu atpakaļ, šķiet, ka pagājušā pusgadā veikta viena no lielākajām kļūdām mūžā, jau otrreiz (pirmoreiz, aizbraucot uz Zviedriju) pametot Sōlas dziedātāju rindas. Protams, tam visam apakšā bijusi izvēle par labu papildu darbiņam, kas reizēm arī nav mazsvarīgi, taču, redzot tā iznākumu un kopējo ieguvumu, šķiet, ka tā bijusi lielākā kļūda manā gadu griezumā. Kādā brīdī cilvēkam šķiet, ka "viņš ir pāraudzis to kora skaisto laiku", "kādā brīdī taču jākļūst nopietnam", un "droši vien atpakaļ uz kolektīvu velk vien sentiments"...Bet katru reizi, apmeklējot muzikas piesātinātu pasākumu, pārņem gandrīz vai smeldzīgi skumja sajūta, ka pati neesmu vairs šajā brīnumainajā - mūzikas radīšanas, nevis baudīšanas pusē. Saprotu, ka ir taču nesmuki metāties turp un atpakaļ (ar manu straujo dabu bieži izdaru un tikai tad domāju...), un saprotu, ka atgriezties Sōlā vēl vienu reizi būtu neglīti. Bet zinu, ka sirsniņā šis kolektīvs ar tā vadītāju vienmēr un visur paliks mans vis-vismīļākais koris... Nu lai nebeigtu rindkopu uz skumjās nots, atklāšu, ka savas kordziedātāja gaitas tomēr turpināšu citā kolektīvā - ar cerību, ka tas spēs aizpildīt to tukšuma sajūtu kormūzikas pasaulē un tās ilgas pēc sajūtas uz skatuves, kad skaties uz diriģenta rokām, baudi koristu muzicēšanu un pats aizpeldi kosmosā...jā, tās ir tās sajūtas, kuru dēļ vērts dzīvot, patiesi radot laimi-laimīti.
Dziesmu svētku brīnumu burvību varbūt būs jāmēģina baudīt, radot iespējas pieteikties kā brīvprātīgajam palīgam un koru karu baudīšana jau nu neiztrūkstoši! =)
Bet tauta, kas dzied, būs un pastāvēs. Arī mūžam sērīgie latvieši atceres dienās atrod jaunu pieeju. Gribas uzrakstīt komplimentu barikāžu atceres dienai veltītajam pasākumam 19. janvārī Pēterbaznīcā ar nosaukumu "Šūpuļdziesmas". Jo atcerēties un pieminēt var dažādi - un tā vietā lai uz skatuves kāptu vīri un blieztu Dārziņa smeldzīgākos gabalus (arī tie manā dziesmu listē liekas ļooooti skaisti), koncerta veidotāji to savirpina pavisam citādi - kā maigu, labestīgu, mierinošu un saudzējošu šūpuļdziesmu virknējumu. To šūpuļdziesmu, kuras dziedāja mātes, mierinot un iemidzinot tās satrauktās sirsniņas, kuras palikuša smājās, gaidot atpakaļ savus mīļos. Pieminot barikāžu aizstāvjus, atspoguļot to spēku, kas deva cerību tautai. Ar dziesmu cauri laikiem, jo tajā ir spēks. Trijnieka (brāļu Petrausku un Ievas paršas) performance tik izjusta, ka man visu koncerta laiku nepameta sajūta: "Ak, nu kaut atrastos kāds labvēlis vai sponsors, kas šo programmu ierakstītu arī CD ripulī! Manuprāt, tā būtu tik lieliska dāvana esošajām un topošajām māmiņām un, protams, jaunajai paaudzei!"
Lai nu kā, mana galva arvien vairāk piepildās ar idejām, kā mūzikas pasauli apvienot ar grāmatu pasauli, bet to realizēšanas iespējas gan pagaidām tik ātri neizkristalizējas. Nu laiks radīs - gan jau kāds augstāks spēks palīdzēs atrast to uzņēmību un drosmi, lai to visu no idejām reiz pārvērstu realitātē.
svētdiena, 2012. gada 16. decembris
Pirmssvētku maratons - koncertos
Tā nu šogad sanācis, ka pats pirmssvētku laiks izvērties visai netipiski mierīgs (paldies, priekšniecībai! =) ), turklāt neplānoti, bet ar visai aktīvu koncertu apmeklējumu riņķi, kuru patiesi varētu nodēvēt par maratonu vai vismaz pusīti. Piekususi kā pēc īstiem pusmaratoniem? Pavisam noteikti nē, bet laimes hormonus sasmēlusies kā pēc gara, gara skrējiena gan!
Tad nu varu pavērtēt, ko šai pirmssvētku laikā klausītājiem piedāvā mūziķu pulciņš.
Par Sus Dungo meitēniem rakstīju jau iepriekšējā ierakstā - viegli, gaisīgi un atmosfērīgi silti.
Nedēļas riņķī tikuši arī divi kori. Viens no tiem vienmēr un visur - mans mīļākais koris - koris Sōla. Viņu 14. jubilejas koncerts Mazajā Ģildē ar nosaukumu "Fantāzija" kā obligātais apmeklējums pirmssvētku laikā ieplānots jau labu laiku ieriekš. Pirmo reizi šķiet, ka biļetes cena ir neadekvāti augsta, bet šīs sajūtas tikai PIRMS koncerta... Palīgos šoreiz Kaspars (tas, kurš Ādamsons) aicinājis arī Vidzemes kamerorķestri, Sergeju Jēgeru un Mārtiņu Zilbertu. Pirmajā daļā koris rāda savu a capella varēšanu, bet Zane Jančevska papildina ar mazliet skumju stāstu, kas šķiet kā īstais punktiņš, lai koncerts būtu patiešām ar Ziemassvētku noskaņu. Ausis, protams, spicējas, lai saprastu, kā koris skan tagad, kad pati kordziedāšanā esmu paņēmusi pauzi. Vislielāko komplimentu šoreiz nopelna Sōlas alti - tik kuplas un skanīgas balsis, kuras varu novērtēt kā "smeķīgākās", kādas šā kora izpildījumā jebkad esmu dzirdējusi! Jā, balansam mazliet pietrūkst soprānu dzidrums - bet šis tad varbūt lai kalpo arī kā reklāmas aicinājums visiem kristāldzirdajiem, dziedošajiem soprāniem - nebaidīties, droši zvanīt un pievienoties sōliešiem! Īpaši izdevusies koncerta otrā daļa, kurā muzicē jau orķestranti, kontratenors un pianists. Šķiet, ka enerģētiski uzvelkas visi - gan klausītāji, gan mūziķi. Un mana bauda, sēžot 2. rindā, vērojot diriģenta mūzikas stāstu - sarunājoties ar vijolniekiem, tad kori, tad solistu... skaisti un pacilājoši!
Turpinājumā Austrālijas māsiņas aicinājums uz koncertu Jaunajā Ģērtrūdes baznīcā "Vieglums neaprakstāms". Kates j-kundzi dikti vēlējos dzirdēt jau Sus Dungo sastāvā, bet šajā adventes laikā viņa papildinājusi Laura Valtera koncertu cilku, kas noslēdzās tepat - Rīgā. Atkal tāds īsts noskaņu koncerts, aicinot apstāties dzīves steigā un pabaudīt šo mirkli. Baznīcu silda svecīšu liesmiņas, bet mākslinieki - brīvi un atraisīti. Patiešām atklājums Laura sulīgais tembrs un kompliments visam pavadošajam sastāvām, to skaitā dejotājiem. Vienīgā meitēna balstiņa - tik oriģināla, īsta puķu-nošu vijolīte!
Sestdienas novakarē mani sagaida zvans no kordraudziņa ar aicinājumu aši, aši ielēkt vēl kādā svētku koncertā Sv. Jāņa baznīcā. Jauniešu kora Kamēr... "Da Pacem Domine" Jāņa Liepiņa vadībā. Kopumā gan sajūtas par šo koncertu visduālākās... pavisam noteikti cieņa jaunajam diriģentam par drosmi ielēkt kora mākslinieciskajā amatā kolektīvā, kurš jau gadiem nesis vārdu ne tikai kā labākais amatieru koris Latvijā, bet nesot kormūzikas kvalitātes karogu arī pasaules āres. Un cepuri nost - koris skan tikpat dzidri, tīri un kristālskanīgi kā jau pierasts dzirdēt šo kolektīvu (jā, jau automātiski piešķiru korim latiņu, kuru, ejot uz citu amatierkoru koncertiem, droši vien neuzstādītu...), izpildot arī daļu no pavasarī dzirdētā Mēness dziemsu cikla (šoreiz Paula, Maskata, Zemīša, Tiguļa jaunrade). Bet. Tomēr liekas, ka šis tomēr ir cits kolektīvs... laikam jau loģiski, ka kolektīvs ir kā spoguļattēls tā diriģentam. Tik ļoti sagaidīju to Sirmā brīnuma dzirksti, ko viņš allaž spēja uzburt, ka biju... jā, mazliet vīlusies. Kolektīvs joprojām uzbur milzīgu skaņu gradāciju un tā, un varbūt tāpēc, ka koncerta pamatā garīgā mūzika, bet tomēr mana subjektīvā klausītāja auss sagaida citu muzikalitāti un dzirksti. Ja tehniskajā izpildījumā Kamēr... Sōlai šoreiz ieliek, tad muzicēšanas mākslā pavisam otrādāk. Protams, uzsverot absolūtu subjektivitāti šim vērtējumam. Bet viens gan ir skaidrs - koru karu rīvēšanās 2013. gada pavasarī būs superinteresanta!
Un koncertu riņķa nobeigumā - fonds Viegli un viņu rīkotais pasākums Dzelceļa muzejā. Atkal muzicēšana no citas kvalitātes plauktiņa, bet šajā projektā tieši tur tas āķis - kāpt uz skatuves tik dažādiem mūziķiem un ne tikai, lai vienotos kopīgos labos darbos un vēstījumos. Tā sirsnīgi dzirdēt Artūru Irbi runājam Ziedoņa epifāniju un pēc tam pievienojoties arī dziesmās. Sus Dungo, Astronaut, Šipītis, Kaspars Zemītis, pats Kaupers un vēl un vēl... tik daudz feinu, vienkāršu un sirsnīgu dziemsiņu, ļaujot dziedāt līdzi ikvienam. "Balle" un "Bilžu rāmītis", un nedēļas kopsavilkums tik muzikāli pilns, ka ceru - šīs enerģijas būs pārpārēm un nekāda pirmssvētku steiga to vairs nespēs iztērēt!
Nu tad priekā par muzikāliem atvaļinājumiem! :) Vēlējums katram atrast kaut vienu vakaru vēl pirmssvētku drudzī, lai apmeklētu kādu muzikālu koncertiņu un priecētu ne tikai mūziķus ar viņu lielāko novērtējumu - smaidiem un aplausiem -, bet arī savu sirsniņu, atrodot to intīmo - dvēselisko svētku sajūtu!
Tad nu varu pavērtēt, ko šai pirmssvētku laikā klausītājiem piedāvā mūziķu pulciņš.
Par Sus Dungo meitēniem rakstīju jau iepriekšējā ierakstā - viegli, gaisīgi un atmosfērīgi silti.
Nedēļas riņķī tikuši arī divi kori. Viens no tiem vienmēr un visur - mans mīļākais koris - koris Sōla. Viņu 14. jubilejas koncerts Mazajā Ģildē ar nosaukumu "Fantāzija" kā obligātais apmeklējums pirmssvētku laikā ieplānots jau labu laiku ieriekš. Pirmo reizi šķiet, ka biļetes cena ir neadekvāti augsta, bet šīs sajūtas tikai PIRMS koncerta... Palīgos šoreiz Kaspars (tas, kurš Ādamsons) aicinājis arī Vidzemes kamerorķestri, Sergeju Jēgeru un Mārtiņu Zilbertu. Pirmajā daļā koris rāda savu a capella varēšanu, bet Zane Jančevska papildina ar mazliet skumju stāstu, kas šķiet kā īstais punktiņš, lai koncerts būtu patiešām ar Ziemassvētku noskaņu. Ausis, protams, spicējas, lai saprastu, kā koris skan tagad, kad pati kordziedāšanā esmu paņēmusi pauzi. Vislielāko komplimentu šoreiz nopelna Sōlas alti - tik kuplas un skanīgas balsis, kuras varu novērtēt kā "smeķīgākās", kādas šā kora izpildījumā jebkad esmu dzirdējusi! Jā, balansam mazliet pietrūkst soprānu dzidrums - bet šis tad varbūt lai kalpo arī kā reklāmas aicinājums visiem kristāldzirdajiem, dziedošajiem soprāniem - nebaidīties, droši zvanīt un pievienoties sōliešiem! Īpaši izdevusies koncerta otrā daļa, kurā muzicē jau orķestranti, kontratenors un pianists. Šķiet, ka enerģētiski uzvelkas visi - gan klausītāji, gan mūziķi. Un mana bauda, sēžot 2. rindā, vērojot diriģenta mūzikas stāstu - sarunājoties ar vijolniekiem, tad kori, tad solistu... skaisti un pacilājoši!
Turpinājumā Austrālijas māsiņas aicinājums uz koncertu Jaunajā Ģērtrūdes baznīcā "Vieglums neaprakstāms". Kates j-kundzi dikti vēlējos dzirdēt jau Sus Dungo sastāvā, bet šajā adventes laikā viņa papildinājusi Laura Valtera koncertu cilku, kas noslēdzās tepat - Rīgā. Atkal tāds īsts noskaņu koncerts, aicinot apstāties dzīves steigā un pabaudīt šo mirkli. Baznīcu silda svecīšu liesmiņas, bet mākslinieki - brīvi un atraisīti. Patiešām atklājums Laura sulīgais tembrs un kompliments visam pavadošajam sastāvām, to skaitā dejotājiem. Vienīgā meitēna balstiņa - tik oriģināla, īsta puķu-nošu vijolīte!
Sestdienas novakarē mani sagaida zvans no kordraudziņa ar aicinājumu aši, aši ielēkt vēl kādā svētku koncertā Sv. Jāņa baznīcā. Jauniešu kora Kamēr... "Da Pacem Domine" Jāņa Liepiņa vadībā. Kopumā gan sajūtas par šo koncertu visduālākās... pavisam noteikti cieņa jaunajam diriģentam par drosmi ielēkt kora mākslinieciskajā amatā kolektīvā, kurš jau gadiem nesis vārdu ne tikai kā labākais amatieru koris Latvijā, bet nesot kormūzikas kvalitātes karogu arī pasaules āres. Un cepuri nost - koris skan tikpat dzidri, tīri un kristālskanīgi kā jau pierasts dzirdēt šo kolektīvu (jā, jau automātiski piešķiru korim latiņu, kuru, ejot uz citu amatierkoru koncertiem, droši vien neuzstādītu...), izpildot arī daļu no pavasarī dzirdētā Mēness dziemsu cikla (šoreiz Paula, Maskata, Zemīša, Tiguļa jaunrade). Bet. Tomēr liekas, ka šis tomēr ir cits kolektīvs... laikam jau loģiski, ka kolektīvs ir kā spoguļattēls tā diriģentam. Tik ļoti sagaidīju to Sirmā brīnuma dzirksti, ko viņš allaž spēja uzburt, ka biju... jā, mazliet vīlusies. Kolektīvs joprojām uzbur milzīgu skaņu gradāciju un tā, un varbūt tāpēc, ka koncerta pamatā garīgā mūzika, bet tomēr mana subjektīvā klausītāja auss sagaida citu muzikalitāti un dzirksti. Ja tehniskajā izpildījumā Kamēr... Sōlai šoreiz ieliek, tad muzicēšanas mākslā pavisam otrādāk. Protams, uzsverot absolūtu subjektivitāti šim vērtējumam. Bet viens gan ir skaidrs - koru karu rīvēšanās 2013. gada pavasarī būs superinteresanta!
Un koncertu riņķa nobeigumā - fonds Viegli un viņu rīkotais pasākums Dzelceļa muzejā. Atkal muzicēšana no citas kvalitātes plauktiņa, bet šajā projektā tieši tur tas āķis - kāpt uz skatuves tik dažādiem mūziķiem un ne tikai, lai vienotos kopīgos labos darbos un vēstījumos. Tā sirsnīgi dzirdēt Artūru Irbi runājam Ziedoņa epifāniju un pēc tam pievienojoties arī dziesmās. Sus Dungo, Astronaut, Šipītis, Kaspars Zemītis, pats Kaupers un vēl un vēl... tik daudz feinu, vienkāršu un sirsnīgu dziemsiņu, ļaujot dziedāt līdzi ikvienam. "Balle" un "Bilžu rāmītis", un nedēļas kopsavilkums tik muzikāli pilns, ka ceru - šīs enerģijas būs pārpārēm un nekāda pirmssvētku steiga to vairs nespēs iztērēt!
Nu tad priekā par muzikāliem atvaļinājumiem! :) Vēlējums katram atrast kaut vienu vakaru vēl pirmssvētku drudzī, lai apmeklētu kādu muzikālu koncertiņu un priecētu ne tikai mūziķus ar viņu lielāko novērtējumu - smaidiem un aplausiem -, bet arī savu sirsniņu, atrodot to intīmo - dvēselisko svētku sajūtu!
svētdiena, 2012. gada 9. decembris
Vēstules no Sus Dungo
2. adventes muzikālā dāvaniņa no viņām – Sus Dungo meitenēm!
Jāatzīst, ka reklāmas kampaņa nostrādāja, pateicoties manai mazajai Austrālijas māsai – Kates j-kundzei, kura galu galā uz skatuves tā arī nekāpa, jo, cik noprotu (???), tomēr turpina sevis pilnveidošanu mākslās aizjūrās un veiksmīgi rada klātesamības efektu tepat blakus caur sociālajiem tīkliem. Un paldies viņai par to, jo diez vai būtu bāzusi laukā snīpi visai ziemīgajā novakarā, lai baudītu mazliet hipijisko noskaņu mūziku. Bet viņai adresētais-atnestais piparkūku vīriņš lai sūta sveicienus vismaz domās!
Pašas vēstules. Nu muzikālas un hipijbērnu ceļos sastopamas. Laikam jau nemaz īsti nedrīkst rakstīt vērtējumu vai kritiku šādai muzikālai savienībai un performancei, kurā izpaužas meitenīgā brīvība balstiņās/instrumentu skandināšanā un improvizācijas brīnumā. Bet vienmēr jau viss nevar briesmīgi un dikti patikt, galu galā mūzikā jau īstas vērtēšanas tabulas taču nav – esam tik dažādi un subjektīvās patīk/nepatīk robežas velkamas tik atšķirīgi. Bet, lai kāds būtu personīgais vērtējums (ļoti patika Sus Dungo, bet īsti neaizķēra solista daļa) par šīvakara uzstāšanos, cepuri nost meitenēm par viņu oriģinalitāti, personībām, iedvesmu salikt performancē savu redzējumu un sajūtu par mūzikas dzirkstelīti!=)
Atmosfēras ziņā – super! Tā silti un mājīgi, koncertiņš iesākas ar "putnu čivināšanu un svilpošanu", meitenēm iznākot no zāles tumšākajiem stūriem. Jā, uzreiz mazliet vilšanās, saprotot, ka vijoles meiteni un viņas inčīgo balsi šodien nedzirdēsim. Bet nu tomēr – mans šāsdienas atklājums – akordeons! Šķiet, ka tieši tas dod to smeķi šī ansamblīša jau tā plašajā pārstāvēto instrumentu klāstā – šoreiz arfa, ģitāras, bungas, flauta, akordeons, klavieres un, protams, neaizmirstot balss iespējas. Ļoti aizķēra akordeonistes Lienes izpildījums un arī -viņas balss. Tikpat ļoti, cik sulīgais Diānas balss tembrs – super! Dzirdot grupas "hitus" – "Balle" un "Laiks" – smaids līdz ausīm un gribas dziedāt līdzi. Tāpat jauki, kā tikām iesaistīti arī mēs – klausītāji –, radot lietus skaņas, plaukšķinot un rībinot kājas, kas beigu beigās tika pārvērsts vēlējumā, sadzirdēt ne tikai lietus pakšķēšanu, bet klusumā sadzirdēt arī sniega skaņas...jā. Tā gaisīgi, skaisti un ar noskaņu – kā jau dūdiņmeitenēm raksturīgi. Klausies, ļaujies domām aizplūst ārpus ikdienas rāmjiem – mūzikas terapija skrienošajiem un stresainajiem. Mans vēlējums – katram palikt pie saviem talantiem. Ja labāk skan flautiņa vai klavieres, tās arī jāspēlē, nemēģinot sacensties duetā ar spēcīgākas balss īpašnieku. Kā jau mūzikā – nav jau latiņas skaļāk/ātrāk/tālāk...eksperimentējam un meklējam labāko balansu. Lai veicas!
Paldies, meitēni susdungo.lv, par šo jauko noskaņu vakaru – lai priecīgi arī Jums! =)
Muzikālajā nobeigumā Sus Dungo "Laiks":
http://www.youtube.com/watch?v=mSD1bvx6VDA
Jāatzīst, ka reklāmas kampaņa nostrādāja, pateicoties manai mazajai Austrālijas māsai – Kates j-kundzei, kura galu galā uz skatuves tā arī nekāpa, jo, cik noprotu (???), tomēr turpina sevis pilnveidošanu mākslās aizjūrās un veiksmīgi rada klātesamības efektu tepat blakus caur sociālajiem tīkliem. Un paldies viņai par to, jo diez vai būtu bāzusi laukā snīpi visai ziemīgajā novakarā, lai baudītu mazliet hipijisko noskaņu mūziku. Bet viņai adresētais-atnestais piparkūku vīriņš lai sūta sveicienus vismaz domās!
Pašas vēstules. Nu muzikālas un hipijbērnu ceļos sastopamas. Laikam jau nemaz īsti nedrīkst rakstīt vērtējumu vai kritiku šādai muzikālai savienībai un performancei, kurā izpaužas meitenīgā brīvība balstiņās/instrumentu skandināšanā un improvizācijas brīnumā. Bet vienmēr jau viss nevar briesmīgi un dikti patikt, galu galā mūzikā jau īstas vērtēšanas tabulas taču nav – esam tik dažādi un subjektīvās patīk/nepatīk robežas velkamas tik atšķirīgi. Bet, lai kāds būtu personīgais vērtējums (ļoti patika Sus Dungo, bet īsti neaizķēra solista daļa) par šīvakara uzstāšanos, cepuri nost meitenēm par viņu oriģinalitāti, personībām, iedvesmu salikt performancē savu redzējumu un sajūtu par mūzikas dzirkstelīti!=)
Atmosfēras ziņā – super! Tā silti un mājīgi, koncertiņš iesākas ar "putnu čivināšanu un svilpošanu", meitenēm iznākot no zāles tumšākajiem stūriem. Jā, uzreiz mazliet vilšanās, saprotot, ka vijoles meiteni un viņas inčīgo balsi šodien nedzirdēsim. Bet nu tomēr – mans šāsdienas atklājums – akordeons! Šķiet, ka tieši tas dod to smeķi šī ansamblīša jau tā plašajā pārstāvēto instrumentu klāstā – šoreiz arfa, ģitāras, bungas, flauta, akordeons, klavieres un, protams, neaizmirstot balss iespējas. Ļoti aizķēra akordeonistes Lienes izpildījums un arī -viņas balss. Tikpat ļoti, cik sulīgais Diānas balss tembrs – super! Dzirdot grupas "hitus" – "Balle" un "Laiks" – smaids līdz ausīm un gribas dziedāt līdzi. Tāpat jauki, kā tikām iesaistīti arī mēs – klausītāji –, radot lietus skaņas, plaukšķinot un rībinot kājas, kas beigu beigās tika pārvērsts vēlējumā, sadzirdēt ne tikai lietus pakšķēšanu, bet klusumā sadzirdēt arī sniega skaņas...jā. Tā gaisīgi, skaisti un ar noskaņu – kā jau dūdiņmeitenēm raksturīgi. Klausies, ļaujies domām aizplūst ārpus ikdienas rāmjiem – mūzikas terapija skrienošajiem un stresainajiem. Mans vēlējums – katram palikt pie saviem talantiem. Ja labāk skan flautiņa vai klavieres, tās arī jāspēlē, nemēģinot sacensties duetā ar spēcīgākas balss īpašnieku. Kā jau mūzikā – nav jau latiņas skaļāk/ātrāk/tālāk...eksperimentējam un meklējam labāko balansu. Lai veicas!
Paldies, meitēni susdungo.lv, par šo jauko noskaņu vakaru – lai priecīgi arī Jums! =)
Muzikālajā nobeigumā Sus Dungo "Laiks":
http://www.youtube.com/watch?v=mSD1bvx6VDA
sestdiena, 2012. gada 13. oktobris
Par atkalsatikšanos
Tāpat kā aprit gads mācību ceļiem, aprit gads, kopš brīnumainās tikšanās grāmatnīcā un samīļošanās ar izcilizcilo personību - Māri Sirmo. Ar, paldies, teikšanu cilvēkam, kuru apbrīnoju un cienu par savu degsmi uz mūziku un veidu, kā viņš to nodot arī mums, klausītājiem.
Atkaltikšanās kora "Latvija" 70 gadu jubilejas un komponista Ērika Ešenvalda autorkoncertā. Nezinu, vai kādreiz spēšu šādus koncertus reiz raksturot kā citādi... tomēr atkal gribas teikt un rakstīt IZCILI! Iedvesmojoši, pacilājoši, neaprakstāmi lidojoši un mazliet sirreāli, baudot fantastiska latviešu komponista daiļradi, profesionāla kora izpildījumu (un kuros joprojām mīt fantastiskā dzirksts, kas parasti raksturīga tikai amatieru kolektīviem!!!), kuru visu balansē Sirmā diriģenta roka.
Ļoti žēl, ka tā arī neizdevās iegādāt savā īpašumā programmiņu, un, ja kāds lasītājs būtu ar mieru, pārpirktu to pa dubultu samaksu un vēl zeltainu rudens ābolu bonusā! Tāpēc īsti precīzi raksturot skaņdarbus šoreiz nespēšu. Tomēr. Sēdēju, klausījos, atkal kā netipisks kormūzikas klausītājs pāris reižu koncerta laikā nobirdinot asaru no emocionālā mūzikas saviļņojuma un domāju, cik fantastiski, ka dzīvoju šai laikā, šai valstī un ir dota tā iespēja baudīt klātienē šīs latviešu mūzikas pērles! Kas, kas!? gan gaidāms no Ešenvalda turpmākā daiļrades devuma, ja jau tagad no tik jauna komponista autorkoncerta mūsu pašu "kūtrajā" publikā cilvēki pēc koncerta ceļas kājās un ar aplausu vētru tīri vai gāž lielo Aulu riņķī...
Emocionāli spēcīgāka noteikti šķita koncerta otrā daļa. Ik pa brīdim mēģināju sev atzīmēt -šīs nav, Kamēr..., bet koris Latvija - laiku pa laikam jūtams Sirmā rokas pieskāriens un koncepts, ko reiz jau esmu redzējusi/dzirdējusi izcilākā Latvijas amatieru kora izpildījumā. Tomēr skaisti jau tāpat: "Aizej, lietiņ", "Stādīju ieviņu", "Tāls ceļš", "Mazais bilžu rāmītis" ar smukā frakā Kauperu pašu solista lomā (jāatzīst, ka šī skaņdarba izpildījums tomēr prasa mazliet jauneklīgāku Kamēr...jauniešu izpildījumu), humorisks "Seši mazi bundzinieki" skaņdarbs. Skaistais kormūzikā slēpjas arī absolūtā vienkāršībā, četrbalsīgā salikumā vai unisonā, turklāt, ja to vēl izpilda tāāādas basu balsis!
Un, protams, klausītāju lutināšana koncerta pirmajā daļā ar "Leģenda par iemūrēto sievu" un diemžēl bez programmiņas pagaidām nenosauktiem citiem skaņdarbiem. Komponists spēlējas ar skaņām, ko rada pirksta riņķošana ap glāzes maliņu ar ūdeni, vijoles skaņām, kas imitē durvju eņģu čīkstēšanu un balss iespēju amplitūdām. Cik gan plašs kormūzikas krāsainības iespēju diapazons!
Atkalsatikšanās bez visas samīļošanās liek atkal un atkal teikt, paldies, šīm mūsu tautiņas izcilībām - komponistam, koristiem, māksliniekiem Kauperam, Zaļupem un diriģentam par to saviļņojumu un iedvesmu, ar kuru nu ilgam laikam uzlādēti tik daudzi klausītāji!
Atkaltikšanās kora "Latvija" 70 gadu jubilejas un komponista Ērika Ešenvalda autorkoncertā. Nezinu, vai kādreiz spēšu šādus koncertus reiz raksturot kā citādi... tomēr atkal gribas teikt un rakstīt IZCILI! Iedvesmojoši, pacilājoši, neaprakstāmi lidojoši un mazliet sirreāli, baudot fantastiska latviešu komponista daiļradi, profesionāla kora izpildījumu (un kuros joprojām mīt fantastiskā dzirksts, kas parasti raksturīga tikai amatieru kolektīviem!!!), kuru visu balansē Sirmā diriģenta roka.
Ļoti žēl, ka tā arī neizdevās iegādāt savā īpašumā programmiņu, un, ja kāds lasītājs būtu ar mieru, pārpirktu to pa dubultu samaksu un vēl zeltainu rudens ābolu bonusā! Tāpēc īsti precīzi raksturot skaņdarbus šoreiz nespēšu. Tomēr. Sēdēju, klausījos, atkal kā netipisks kormūzikas klausītājs pāris reižu koncerta laikā nobirdinot asaru no emocionālā mūzikas saviļņojuma un domāju, cik fantastiski, ka dzīvoju šai laikā, šai valstī un ir dota tā iespēja baudīt klātienē šīs latviešu mūzikas pērles! Kas, kas!? gan gaidāms no Ešenvalda turpmākā daiļrades devuma, ja jau tagad no tik jauna komponista autorkoncerta mūsu pašu "kūtrajā" publikā cilvēki pēc koncerta ceļas kājās un ar aplausu vētru tīri vai gāž lielo Aulu riņķī...
Emocionāli spēcīgāka noteikti šķita koncerta otrā daļa. Ik pa brīdim mēģināju sev atzīmēt -šīs nav, Kamēr..., bet koris Latvija - laiku pa laikam jūtams Sirmā rokas pieskāriens un koncepts, ko reiz jau esmu redzējusi/dzirdējusi izcilākā Latvijas amatieru kora izpildījumā. Tomēr skaisti jau tāpat: "Aizej, lietiņ", "Stādīju ieviņu", "Tāls ceļš", "Mazais bilžu rāmītis" ar smukā frakā Kauperu pašu solista lomā (jāatzīst, ka šī skaņdarba izpildījums tomēr prasa mazliet jauneklīgāku Kamēr...jauniešu izpildījumu), humorisks "Seši mazi bundzinieki" skaņdarbs. Skaistais kormūzikā slēpjas arī absolūtā vienkāršībā, četrbalsīgā salikumā vai unisonā, turklāt, ja to vēl izpilda tāāādas basu balsis!
Un, protams, klausītāju lutināšana koncerta pirmajā daļā ar "Leģenda par iemūrēto sievu" un diemžēl bez programmiņas pagaidām nenosauktiem citiem skaņdarbiem. Komponists spēlējas ar skaņām, ko rada pirksta riņķošana ap glāzes maliņu ar ūdeni, vijoles skaņām, kas imitē durvju eņģu čīkstēšanu un balss iespēju amplitūdām. Cik gan plašs kormūzikas krāsainības iespēju diapazons!
Atkalsatikšanās bez visas samīļošanās liek atkal un atkal teikt, paldies, šīm mūsu tautiņas izcilībām - komponistam, koristiem, māksliniekiem Kauperam, Zaļupem un diriģentam par to saviļņojumu un iedvesmu, ar kuru nu ilgam laikam uzlādēti tik daudzi klausītāji!
Abonēt:
Ziņas (Atom)