Rīta prieks =

= pirmais sniegs! Ir, ir, ir! Tas nekas, ka ceļā līdz universitātei tas jau paspējis izkust. Gandrīz nesaredzami mazas pārsliņas debesujums dāvāja jau vakara pastaigā ar suņuku, bet tomēr negribējās sameloties...šorīt tas neapšaubāmi ir klāt! Oficiāli atklāju sniega prieka sezonu Stokholmā!:)

Dziesmā ir spēks

Vai arī Jums pēdējās nedēļas un dienas līdz kam gaidītam allaž velkas dubultlēni?...man šī sajūta pirms gada noslēguma Latvijā gaidīšanas velkas pat vēl lēnāk. Sajūtu ir daudz un dažādu, tāpat sazīmējas gada kopsavilkums un iespējamie dzīves ceļa turpmākie ritējumi.
 Tā laimes sajūta, kas viennozīmīgi bija pārņēmusi mani visu vasaras periodu, kaut kur ir mazliet noslēpusies. Lai arī cenšos to ķert rokā. Tā nu arī šai nedēļas nogalē mēģināju ķert ko skaistu dvēselītei. Koncertā ar nosaukumu "Dziedi līdzi", kura vienīgie un galvenie izpildītāji ir paši klausītāji. Pie ieejas tiek izdalīti bukletiņi ar dziesmu vārdiem un tad nu pārpilnās baznīcas klausītāji patiesi arī maina lomas-dzied vīri, tad meitenes, tad bērni, tad tie, kam pāri 50desmit...īstenībā nenormāli jauki un pozitīvi, mazliet iepazīstot arī zviedru tradicionālās Zssvētku dziesimņas. Vienīgi tās sajūtas. Sirds pušu vai plīst, kad dziedam "I'm dreaming of a white Christmas". Nevaru izskaidrot-vai skumjas, ka šogad nesniedzu šīs sajūtas klausītājiem kora rindās, vai, ka neesmu starp savējiem un nepiedalos piparkūku mīklas gatavošanas procesā vai kā...meklēju gaišumu, mieru, bet atrodu tikai neaprakstāmu ilgošanos. Tamdēļ nu arī šo koncertu līdz galam nenoklausījos, nemēģinot uzzināt, kā jutīšos, skanot pēdējai "Stilla natt, heliga natt" melodijai...
Bet tomēr mūzikā ir kas tāds, kas palīdz. Vismaz uz mirkli.
Bet, lai skanošs - un atšķirībā no mana gala - mierpilns un priecīgs Tev šis pirmssvētku laiks!

Pirmās svecītes svētkos

Neticami, bet fakts - klāt jau pirmās adventes svētdiena! Zviedrijas atmosfēru jau labu laiku atpakaļ ļauži mēģina ieksutināt Ziemassvētku noskaņās. Katras mājas bēniņi un garāžas tiek izrevidēti, lai atrastu spožākās lampiņas un virtenes, lai piedalītos neoficiālā sacensībā par gaišāko / krāšņāko / gaumīgāko noformējumu...Loke ir absolūti neapmierināts, jo mums ar Lottu ir nostāja-neko ātrāk par pirmo adventi laukā nevilksim...Bet nu patiesi esam absolūti alternatīva ģimenes māja vispārējai noskaņai. Ziemassvētku eglītes rotā ne tikai vecpilsētas katru (patiešām katru!) mājas stūri, bet arī ārpus pilsētas ciematiņu centrālos laukumus, bibliotēku un bērnudārzu ieejas. Vecpilsētā, kā jau lielākajā daļā Eiropas pilsētu, slejas svētku tirdziņu būdiņas ar iespēju baudīt kakao smaržu un iekrist mazu nieciņu-prieciņu iegādes kārdinājumā. Un, protams, veikalu plauktos slejas piparkūku plašie sortimenti un Julmust (kkas līdzīgs mūsu kvasam) - Zssvētku limonādes.
Jāatzīst gan, ka man tādas svētku sajūtas joprojām nav. Laikam jau tas sniega iztrūkums, jo arī mums, līdzīgi kā Latvijā, joprojām valda silta rudens noskaņa. Lai arī ar mazo mēģinājām radīt ziemas noskaņu, atklājot slidošanas sezonu, īstai noskaņai vēl kaut kā pietrūkst...No otras puses, varbūt nemaz nevajag to noskaņu, vismaz pagaidām ne, jo, godīgi, izdzirdot kioskā zssvētku dziesmiņu repertuāru - un turklāt Sōlas rindās izpildītu, sariešas asaras un, ja vien iespējams, metos aši laukā...
Aizsākot šo, jāatzīst, ka reizēm joprojām netieku galā ar savu "Latvijas-laimes zemes" sindromu...bet nu cik iespējams, vismaz šeit centīšos par to nerakstīt-pietiek jau pāris tuvākajiem cilvēkiem, kurus laiku pa laikam ar šīm sajūtām traucēju.
Šī bija mana mazā-laimes pēcpusdiena. Nolēmu doties uz koncertu vecpilsētas sirdī. Pirmkārt, prieks, ka no-līdz beidzot esmu dzirdējusi Hedneļa mesu (jāatzīst, ka šis noteikti nav mans mīļākais komponists, bet, lai to uzzinātu, tas tomēr ir jādzird). Otrkārt, prieks, ka atklāju fantastisku kori - jā, jā, to pašu, kurā mēģināju rudens pusē iestāties un no kura mani laipni "atšuva"...nu ne bez pamata. Koris gandrīz 3 stundu koncertā ne reizi vien lika skudriņām caurskriet caur ķermeni: alti - nu tiiik sulīgas un "altīgas" balsis, soprāni-vienkārši kā ēņģeļi vīteroja pa nošu augšām un puiši...vispār bez komentāriem-baznīcas jumtu nocēla...Un, treškārt, kāds tur no debesmaliņas laiku pa laikam piespēlē man tos mazos brīnumiņus, lai nemēģinātu aizmirst par dzīves priecāšanās spēli. Biļete, kura šim pasākumam bija ne vairāk ne mazāk kā biļetes vērta ceļam uz Latviju Zssvētkos, iekrita manā īpašumā vienkārši tāpat - par paldies...
Skola, skola...atkal mazliet saspringti, bet, šķiet, neesmu minējusi, cik forši patiesībā universitāte rūpējas par drūmās noskaņas gaišināšanu-vakaros vai pat pēcpusdienās, kad ripinām caur alejām metro virzienā, kur jau tā izgaismoto ceļu gaišina arī sveces. Un forši lekciju noslēgumi (jāatzīst gan - ne visi), kuros pieņemts lektoram applaudēt: man liekas riktīgi feini, ka studenti spēj ne tikai ņemt, bet vismaz šādi pateikt paldies arī par otra cilvēka darbu.
Atsākas arī mans vasaras mājas periods - būs interesanti, kā to visu izdosies samenedžēt...bet ar nepacietību gaidu pirmos viesus restorānos un Akes kulināros brīnumdarbus...biju pilnīgā šokā, ieraugot pērnā gada fotogrāfijas...varbūt izdosies ko noķert bildēs arī šogad un dalīties arī ar Jums!
Bet šovakar - gaišas pirmās adventes noskaņas vēlējumi arī Tev!:)

Sometimes things that challenge us the most define us & challenges keep us moving

Tā nu sagaidīts ilgi gaidītais eksāmena rezultāts -> pozitīvs, lai veiktu lielās, plānotās programmu pārmaiņas. Un tomēr skai-tļot-āj j-kundze to nedarīs. Šai nedēļā, kurā bija iespēja savilkt visus plusus un mīnusus, "pa lielam" jau īstu skaidrību neieviesa. Tā jau ir, ka nekad īsti nezināsim, kas mums gala beigās pēc augstkolas gaitām sagaidīs dzīvē. Un jebkurš no virzieniem var vest savus plusus un mīnusus. Esmu veikusi googlēšanas sesijas ar pieprasītākajām profesijām tuvākajos gados LV un ārpus tās, mēģinājusi ielikt sevi 10 gadu perspektīvā, uzklausījusi padomus no visdažādākajām pusēm, mēģinājusi saprast, kamdēļ tad 5 gadus mācījos matemātiku, nevis tikai 3 - ekonomiku, ja tagad pārietu uz ekonomistiem, līdz šovakar ar Lotu nonācām pie secinājuma, ka man jākļūst par politiķi un jāsāk apgūt valodas...hi-hi...tā jau varu nonākt arī līdz mājturības kursiem...

Bet šobrīd uzvar iekšējais velniņš, kurš neļauj izvēlēties vieglāko ceļu. Godīgi - par vieglu liekas ekonomikas lekcijas, kurās īsti nav izaicinājumu...bet finanšu matemātikas zemūdenes akmeņi ir vilinoši tieši tāpēc, ka rada izaicinājumu sev tos atkost. Un galu galā - ceru, ka mana lielākā un pareizākā izvēle jau tika izdarīta, izvēloties jaunu pieredzi citā valstī, mēģinot pavērot dzīvi no pavisam cita skatpunkta. Tā nu - turpinām finansu labirintus!

Iededz svecīti arī Tu!

Vienalga, kur šobrīd atrodies - Dzimtenē, Eiropas plašajās ārēs vai pat citā kontinentā, aizdedz svecīti! Lai tās gaišums un siltums sasilda ja ne Daugavmalas mūri, tad Tavu sirsniņu  - noteikti! Arī man šogad jāiztiek bez atmosfēras krastmalā, bet domās noteikti esmu tur! Un, ja vēl vari uzspēt, noteikti pa ceļam  iegriezies Anglikāņu baznīcā ap 20.30 - Tevi noteikti sasildīs arī kāds sveiciens no kora Austrums un kora Sōla!:)
Mana dāvana Tev svētkos šeit: http://www.youtube.com/watch?v=JCAakhvNeTE

Balansējot starp diviem, var palikt bešā...

Ai, ai, draudziņi, ja varētu Jums klātienē stāstīt šīs nedēļas notikumus! Nu apmēram tā - ja paliek par garlaicīgu, tad skait-ļot-āj j-kundze pati sadomā sev problēmas, tās savāra un tad mēģina no tās putras kārpīties laukā...
Viss sākās ar to, ka manī nākusi apgaismība par to, ka programmu, kuru šobrīd apgūstu, patiesībā nepavisam nav tai jomā, kur vēlētos sevi redzēt nākotnē. Mani joprojām pievelk cipari, cipari un rēķini, bet pa lielam...nu šobrīd finanšu matemātikā intersanti ir tiktāl, cik saprotu tīri matemātisko pusi. Bet pati finansu joma - nu nepavisam...Lai neapvainojas visi tie, kas ar patiesu interesi strādā šai jomā, jo katram jau savs lauciņš dzīvē. Pēc būtības man nepatīk šī "lielā naudas spēle", manipulējot no vienas ķešas otrā, reāli naudai neradot nekādu segumu. Bet nu apzinos arī, ka cilvēki ar spēcīgām matemātikas zināšanām tur ir vajadzīgi un visu cieņu viņu prāta spējām to visu apgūt.
Tā nu nonākusi pie secinājuma, ka, mācoties jau maģistros, kas nu galīgi nav spiesta lieta, urbjos cauri kam tādam, kas galīgi nesaista, samulsu. Esmu svešā zemē, veiksmīgi tikusi visai labā augstskolā un saprotu, ka nesaprotu, ko lai dara. Un tad jauši-nejauši esmu izvēlējusies kursu arī ekonomikas fakultātē. Un pēkšņi liekas, ka tieši tas ir tas, kas būtu jāturpina mācīties. Iekšēji vēl izcīnu ar sevi cīņas par pārdomām, vai pēc tiem 2 gadiem Latvijai būs vajadzīgs vēl viens ekonomists, kuri jau tā ir pārprodukcijā. Un vēl prestižs-ekonomists vai finansu matemātiķis...esmu es tipisks jaunietis, kas tik bieži nesaprot, vai darām dzīvē īstās lietas īstajā vietā un laikā.
Un te nu sākas podi.

• Iepriekšējā nedēļa 

Joprojām neesmu reģistrēta uz ekonometrijas kursu, kurš ir pats interesantākais, ko līdz šim šeit esmu sākusi mācīties. Manas finanšu matemātikas programmas koordinatore Viņa, acīmredzot, ir uz mani "uzēdusies" un nevēlas ar mani komunicēt, neatbildot uz e-pastiem un telefona zvaniem. Bet neatbild arī uz citu fakultāšu koordinatoru telefona zvaniem. Man, godīgi, īsti nemaz negribas viņu satikt, jo domāju, ka esmu izkritusi viņas lasītās lekcijas kursa eksāmenā. Problēmas rada fakts, ka neesmu reģistrēta, jo tas nozīmē, ka nevaru tikt pie kursa materiāliem, mājasdarbiem utt.

• Sestdiena

Lielā vieglprātībā skraidu pa Upsalu un priecājos par visu uz pasaules. Neesmu reģistrēta.

• Svētdiena

Neesmu reģistrēta. Varbūt Viņai nepatīk cilvēki no Baltijas? Un varbūt tomēr jāpārmaina porgramma? Nu ekonomisti taču vienmēr darbu dabūs!

• Pirmdiena

Neesmu reģistrēta. Nē, viss-eju pie ekonomikas fakultātes vadītāja runāt!... Nokavēju pieņemšanas laiku.

• Otrdiena

Rīts. Neesmu reģistrēta. Sākas obligātais finansu kurss. Palīgā!!! NEKO nesaprotu...atveru grāmatu, mocos, mocos un aizveru. Izrādās - visi mani kursabiedri izvēlējušies citu obligāto finansu kursu. Šo ieteica Viņa septembra sākumā. Neko nenojaušot, arī izvēlējos, bet izrādās, ka to apmeklē tikai studenti pirms maģistra darba rakstīšanas kā pašu advansētāko kursu.
Pusdienlaiks. Neesmu reģistrēta.Viss. Šodien gan pāreju uz citu programmu. Tāpat esmu par vāju finansēm. Aizrakstu ekonomikas fakultātes vadītājam, kurš nekavējoties atbild, ka "noteikti, katrā laikā, tikai atnāciet ar diplomu".
Vakars. Esmu reģistrēta. Esmu samērā veiksmīgi nolikusi Viņas eksāmenu.

• Trešdiena

Vienmēr, kārtīgi izskrienoties, dūša atkal gaisā. Nu parasti taču tik ātri nepados! Varbūt tomēr tās finanses? Cītīgi autobusā veru vaļā biezo finansu grāmatas ķieģeli. Autobuss negaidīti strauji bremzē, knapi izvairoties no avārijas, aizsviežot grāmatu metru tālāk. Uztveru to kā zīmi - finansēm nē.
Eju pie ekonomikas fakultātes vadītāja. Uzmetot aci diplomam, viņš nomurmina apmēram "jā, nu jā, nē nu labs students jūs esat, bet nu matemātiķis un ekonomikas kredītpunktu tā kā trūkst... Nu paskatīsimies, kā būsiet nolikui Makroekonomikas eksāmenu oktobra beigās (rezultāti gaidāmi tuvākās nedēļas laikā), tad nāciet, parunāsim vēlreiz". Bāc. Makroekonomikas eksāmenam mācījos pāris pēdējās naktis, jo "lielais mācīšanās" laiks tika saorganizēts tais 5 dienās, kurās ciemojos Latvijā un lielākoties pārlaimīga skraidīju, baudot Rīgas atmosfēru. Un šis būs tas pagrieziena punkts, kas visu izšķirs?
Vakars. Brīnišķīgs Framest koncerts Radio mājā, kurā iekļūstu ne jau kā parastais mirstīgais. Blati, blati, galvenais ir izlikties, ka viss ir tieši tā, kā tas paredzēts...Uz mirkli aizmirstos uz visu uz pasaules, ieslīgstot mūzikas skaņās. Tas bija patiesi brīnišķīgi!... Malači tie jaunieši!:)

• Ceturtdiena

Atkal briesmīgais finansu kurss. Saprotu, ka pagaidām manas zināšanas ir zem katras kritikas, lai to apmeklētu. Re-reģistrējos no šī. OOO. Nu jau esmu palikusi uz puskāju arī finansu programmā. Eju pie Viņas, nesatieku. Fakultātes direktors ir ļoti laipns, bet nevar palīdzēt un sūta pie Viņas. Viņas nav. Rakstu e-pastu ar SOS! Eju uz otru finansu kursu ar saviem kursabiedriem. Viņa izrādās čakarē visus.
Pēcpusdiena. Viņa atsūta e-pastu, ka diena pilna ar tikšanām, nevar man palīdzēt, tāpēc jāgriežas pie fakultātes direktora, kurš sūtīja pie Viņas.
Stāsts vēl nav galā. Bet sajūta, kurā, mēģinot izvēlēties starp divām programmām, vari palikt  bez nevienas, nepavisam ne no patīkamākajām...
Bet! Visu ar humoru! Šīs nedēļas notikumus caur smaida prizmu noteikti palīdzēja uzturēt Džeroma "Trīs vīri laivā", kuri tiek izvilkti metro braucienos, lai smietos daudz un dikti...un atļautos smieties arī skaļi...Dzīve ir tik inčīga, "tomēr visam ir savas ēnas puses, kā teica kāds vīrs pēc savas sievasmātes nāves, kad viņam piesūtīja rēķinu par apbedīšanas izdevumiem."
Un kā p.s.-> http://www.youtube.com/watch?v=dYxn5BlYLNM meitene, kurai aplam daudz vaļas ļauts...la-la-lā...varbūt, bet tamdēļ tik skaista dziesmiņa arī Jums!:)

Upsalas iekarošana

Eh, atkal atgriežos Zvierdijas baudīšanas zonā!:) Un tas ļoti priecē, citādi varbūt mazliet par ilgu biju iestrēgusi Latvijas "laimes zemes" zonā...tāda tā noteikti ir, bet šis taču ir laiks, kurā jāmēģina baudīt viss, ko piedāvā šī zeme un satiktie cilvēki.
Arī mēs šeit nedēļu atpakaļ ieguvām "papildu" stundu, bet attiecīgi arī tādu tumsu, kāda Latvijā bija ierasta sliktākajā gadījumā Zssvētku nedēļā. Kopumā tas rada visai sirreālu sajūtu un laikam jau mazu šoku organismam, kas cīnās pats ar sevi

un nesaprot, vai gadījumā ap septiņiem vakarā jau nebūtu laiks doties gulēt vai vienkārši jāiemācās dzīvot naktī...
Bet sestdiena ir sestdiena-jābauda! Atradu foršu kompāniju un aizbraucu uz kaimiņpilsētu Upsalu. Ļoti skaista pilsētiņa, neskatoties uz miglaini rudenīgo noskaņu, kas nu pārņemusi novembra dienas. Ceturtā lielākā pilsēta Zviedrijā, taču lielākā katedrāle valstī. Iespaidīga izmēros, bet vairāk jau noskaņa, apsēžoties kādā no aizmugures soliem...nu tā foršā, kad ir tik mierīgi, ka stipri jāsaņemas, lai atkal dotos laukā, un noteikti koncertos ieskanas fantastiski!

 Pilsēta-pazīstama kā studentu pilsēta ne bez iemesla - milzīga bibliotēka, universitātes komplekss. Ēka patiesi skaista, mazliet atgādinot Jelgavas studentu mājas.

Vienīgi ar ceļabiedriem tā arī nesapratām, kamdēļ tā atrodas tieši pretī kapiem. Jā, pat negribētos iedomāties atmosfēru, kad lekciju telpu, bibliotēkas vai pat kafējnīcas skatu caur logiem aptur kapu kopu kapakmeņi...

Lai nu kā,  pilsēta patiesi jauka - parku parki un plašs, skaists botāniskais dārzs.

Kā jau visur šai valstī - arī riteņotāji un arī kaķi...kurus nesastapām, bet tie noteikti šeit ir daudz, jo viņiem ierīkota pat īpaša ielas pāreja...

Maza, nu maza gan liekas pēc Stokholmas plašumiem un varbūt pat iekšējs prieks, ka manas mācību gaitas tomēr aizveda Stokholmas virzienā, jo doma par izglītošanos Zviedrijā patiesībā sākās tieši ar šo pilsētiņu.
Visādā ziņā, paldies, aktīvajiem un atsaucīgajiem ceļabiedriem par kompāniju!

Un vakara turpinājumā vēl lielāks prieks, kas patiesi iedevis lielu dzirksti laikam šeit un dzīvei kopumā! Par to jau turpinājumā citā rakstā...

Ak, jā! Nu prieciņu šodien daudz - nākamais jau 9. novembrī muzikālā baudījumā tiešā sūtījumā no Latvijas-Framest!:)

Pasaki, paldies!

Latvija ir brīnumzeme! Nu ir! Pat neskaitot to, ka Latvijas gaisā restartēju savas sagurušās sajūtas pēc mācību maratona nepilnas pusdienas laikā, Latvijas brīnums, vērtība ir mūsu cilvēki. Katru vienu, kuru rindas kārtībā šeit satieku, dod tāāādu enerģijas lādiņu! Jūs esat brīnišķīgi un paldies Jums par to!:) Ļoti ceru, ka nevienam no Jums to neesmu aizmirsusi pateikt arī klātienē!
Un tas paldies ir jāsaka...jo tam otram tas var būt tik svarīgs un nozīmīgs, dodot stimulu jauniem darbiem, projektiem un kapitālu ideju realizācijām. Bet varbūt tikai pusminūtes smaidam, un arī tad man par to prieks!
Pasaki paldies Mārim Sirmajam - par viņa fantastisko talantu, milzīgo darbu, kuru viņš iegulda latviešu kormūzikas nešanai ārpus Latvijas un garīgi piepildot mūsu - latviešu dvēselītes...saņēmos un pārkāpu savu latvieša stīvumu, šo paldies arī pasakot tai brīnumainajā mirklī, kad esmu Latvijā un Latvijā ir šis kordiriģents un abi vienā laikā satiekamies grāmatnīcā...un saņemu pretī ...samīļošanos ar tāāāādu Latvijas un pasaules personību! Apbrīnoju talantus, kuri savā būtībā ir tik vienkārši un atvērti pret ikvienu! Paldies, ka mēs visi kopā veidojam šo brīnumaino tautu un kultūru!:)

Dzīve nav rozīne - dzīve ir sinusoīda!

Nē, nu nevaru tagad iztikt bez savas sajūsmas dalīšanās ar Tevi, lasītāj! Ir darbadienas vidus – darba ļauži strādā un cītīgi studenti man apkārt bibliotēkā urbjas kladēs, bet es...es ņemu un dalos priekā!:)

Patiesībā iepriekšējā nedēļas nogale bija īsti skāba...biju viennozīmīgi nonākusi „otrajā krīzē”, kā to nosauca kāds man tuvs cilvēks (pirmā esot pēc trim nedēļām, otrā - pēc 3 mēnešiem, trešā – pēc pāris gadiem, kad esi ārpus dzimtenes...jipī!!! Tātad šī bija pēdējā, jo pagaidām ilgāk kā šos divus gadus Zviedrijā negrasos palikt) vai vienkārši sajūtu sinusoīdas pašā minimuma punktā. Nu tas brīdis, ka saproti, ka tā ir šā brīža dzīve, nevis milzīgs sajūsmas piedzīvojums, kurā arvien vairāk sāk pietrūkt Latvijas draudziņu... Nu no sērijas-viss šeit ir fantastiski, tikai zviedrus metro stacijās varētu nomainīt latvieši...Bet kaut kādā dzīves momentā esmu iemācījusies runāt, kad ir problēma vai vienkārši bēdīgi. Pat neskaitot visas tās iedvesmas vēstules, kuras saņēmu no Jums, Latvijā un ne tikai, saņēmu arī īstu atbalstu no zviedru ģimenes, un pamazām kārpos pa to līkni atkal augšup vai vismaz neslīdu zemāk. Un izrādās, ka dažas manas raudulīgās vēstules iedvesmojušas citus īstai zelta rudens baudīšanai Latvijā! Tad jau laikam tādas jāraksta biežāk? :D...

Rudens krāsas atkal liekas fantastiski košas, brūnie kastaņi universitātes alejās un manās kabatās arvien spožāki un atkal ir iemesls skaitīt nedēļas un dienas, kad varēšu ciemoties mājās, jo kabatu silda ne tikai kastaņi, bet arī biļetes...cik maz gan vajag, lai sajustu tāāādu prieku!:))

sēņu laikā nesēņo

Ne velti šī bloga nosaukums ir tieši tāds, kāds tas ir. Tas, ka kādu laiku korī Sōla paņemts mākslinieciskais pārtraukums, nemaina to, ka šis ir, bija un būs mans mīļākais koris sirdī, dvēselē un visur citur, kur vien var iedomāties! Paldies diriģentam, kurš reiz mani uzņēma šai kolektīvā un ieveda superpasaulītē, kurā smelties tik daudz mūzikas, iedvesmas, dzīves priecāšanās prasmes un satikt tik daudz lielisku cilvēku! Un paldies šim pašam diriģentam un Madarai par tik lielisko sajūtu, kura radīja Stokholmu šovakar par tik latvisku un Sssōlīgāku pilsētu! Man ir prieks, ka pazīstu tik uzņēmīgas un ambiciozas personības, un turēšu īkšķus, lai plāni, kas saistās ne tikai ar šīvakara jauko kompāniju, bet visu Sōlu nākamvasar vainagojas ar izdošanos!:) Lai skanīgi mēģinājumi!
Mani kormēģinājumi pagaidām ir visai komiski...nu vajag man tipiskam latviešu pārstāvim to kordziedāšanu. Varbūt nosaukšu to drīzāk tā - esmu vēl ceļā uz savu kolektīvu šeit, Zviedrijā. Par tuvākajiem koncertiem došu ziņas - pagaidām plānotājā tādu nav...
Citādi esmu absolūti iekļāvusies studentu plūsmā. Pēc lekcijām karoju (nu labi, skrienu), lai iegūtu labāko vietu bibliotēkā, jo studētgribošo tiiiik daudz, ka vietas pēcpusdienās visiem pat nesanāk... Atmosfēra studijām ir vienkārši neaprakstāmi fantastiska un motivējoša! Pat nesaprotu, kā reiz Latvijā to augstskolas apmeklēšanu reiz varēju nosaukt par studijām...nu patīk man šeit!!!
Vienīgais, kas nu rītos liek saraut snīpi, ir patiesi aukstais laiks...bet nu aptinu šalli, atceros, ka esmu ziemeļos, skrienu garām baraviku mežam, tās pat neievērojot, un, steidzot skolas virzienā, ienirstu kafijas smaržā...kas, kas var būt labāks par šo dzīvi!?

Pirmā pusīte ārpus LV

Beidzot pievarēts arī pirmais pusmaratons sacensībās Zviedrijā. Kā jau pirmo reizi ārpusē - sajūtas īpašas! Tik daudz skrējēju (12'000), 8 starta koridori, miljons aktīvu un priecīgu līdzjutēju (labākie divi, protams, no Latvijas), gandrīz 100% perfekta organizācija...un tiiiiik saulaina diena! Varat vien iedomāties uz kāda endofrīna viļņa šobrīd atrodos!
Nu klusais mērķītis jau vienmēr tādam skriešanas amatierim kā es ir noskriet savu personisko rekordu. Vienalga, kurā vietā, bet kaut par sekundi uzlabot to laiku...nu neizdevās šoreiz. Bet vienalga esmu priecīga. Kopumā mans visu laiku otrais labākais rezultāts (1.47.46), 2 minūtes labāk nekā pavasarī Rīgā un līdz personiskajam rekordam nieka trīs minūtes. 497. meitene no 3648 meitenēm, savā vecuma grupā 348-ā, vidējais ātrums 5.07 min/km. Ņemot vērā vēl kalnu lejas, kādas Latvijas trasēs ir stipri mazāk, esmu patiesi priecīga! Pirmo reizi izskrēju trasi ar pulsometru, mazliet sašokējos, ka vidējais pulss bijis 184 sitieni/minūtē...nu traki netrenēta joprojām tā mana sirsniņa. Bet vismaz uztrenēta uz baudīšanu - kaut kā liekas, ka īpaši ātrāk arī nekad neskriešu, bet toties ar kādu kaifu uztveru to iespēju kopā ar tik daudz citiem aktīvistiem baudīt mūsu svētkus!:)

Vai ir dzīve pēc?...nu ir!

Ciemošanās ārzemēs paskrējusi tiiik ātri, ka pat acis nepamirkšķināju...vai drīzāk neaizvēru, jo šīs 2.5 dienas izvērtās par ballīšu virpuli, kurā miegs jau nu ir pēdējais, par ko rūpēties...
Ziniet, esmu tomēr tas citiem uz nerviem krītošais eksemplārs, kas raud pie katra mazākā emocionālā stāvokļa, ārpus dzimtenes kļūst home sick un nekaunās to parādīt arī citiem...Droši vien uz tā milzīgā gaidīšanas viļņa, viss šis laiks pavadīts nemainīgā smaida stāvoklī. Latvijas meži un āres, nolaižoties lidostā, liekas skaistākie pasaulē. Ģimene - pati lieliskākā pasaulē, gatava pakārtot it visu, lai palīdzētu samendžēt visu to, ko biju saplānojusi paspēt. Mani dziedošie draugi tikpat dziedoši un enerģijas pilni, kā allaž, ieskandinot Torņkalna baznīcas sienas un kāzinieku sirdis.

 Manas ži-fē j-kundzes tikpat spridzīgas kā allaž. Mans draudziņu superpāris vēl vienotāks kā allaž-nu jau arī uzvārda ziņā.

 Mazā, mazā Rīgā-tāda nu tā kļuvusi manās sajūtās, bet vēl mīļāka un omulīgāka nekā iepriekš. Un manas mājas, mana dzimtene - nemainīgi tur - Latvijā! Paldies Jums visi, kurus satiku un kurus arī nepaspēju satikt!
Vienīgais skumīgais mirklis tai svētdienas rītā, kad brīvprātīgi piespeidu kārtā tiec iesēdināts mašīnā, kas ceļo uz lidostas pusi...lai atkal birtu asaras kā pupas un nesaprastu, kamdēļ jābrauc prom no tās vietas, kur jūties tiiik laimīgs! Likās, ka lidostas un ostas ir tās vietas, kuras sākšu ienīst, un zinu, ka šī sajūta nemainīsies nekad, lai cik miljons reižu nāksies piedzīvot šo atvadīšanās mirkli. Bet dzīve turpinās. Ir labi tur, kur mēs ESAM, jo arī šeit, Zviedirjā, jūtos brīnišķīgi!:) Turklāt-paldies arī visiem īkšķu turētājiem. Pirmajā eksāmenā esmu aizstāvējusi sevi godam un zviedru valodas kursus apmeklēšu jau advansētākā līmenī par iesācējiem. Life is a miracle!:))
P.S. Bilžu birums pagaidām vēl jāuzgaida, bet noteikti padalīšos, ņemot vērā fotogrāfa neaprakstāmo talantu, kurš iemūžināja mirkļus!;)

Study hard & have fun!

Mana iepazīšanās ar universitātes sistēmu Zviedrijā Tevi, lasītāj, droši vien vairs nepārsteigs, jo, kā allaž rakstu: kā man patīk zviedri!!! Beidzot klāt arī nedēļa, lai vērtu vaļā Aulas durvis un sāktu saprast, kur tad īsti esmu iegrābusies...
Šodien šķita, ka noteikti neesmu izvēlējusies pareizo studiju programmu. Tā vietā, lai studētu matemātiku, vajadzētu ķerties klāt pie menedžmenta, jo vēlētos kļūt par studentu apvienības galveno koordinatoru Latvijā, lai saorganizētu tik lielisku internacionālo studentu uzņemšanu, kāda tiek veidota šeit.
Neskatoties uz to, ka apmēram 4000 studentu (!!!) joprojām nav, kur dzīvot (kārtējais apliecinājums, kādā laimes krekliņā dzīvoju, jo šais četros tūkstošos neiekļaujos), ikviens var sajusties gaidīts un aprūpēts. Tik daudz informācijas stūru un pretimnākošu darbinieku, speciāli organizētas ekskursiju tūres, mentoru programmas, busu tūres uz IKEA, lai "nabaga" studenti, kuriem izdevies tikt kopmītņu gaiteņos, varētu radīt savu ikdienu kaut nedaudz krāsaināku. Lielajā info dienā nepārtraukta kurlmēmo tulku klātbūtne-tas ir fantastiski, kā viņi nodrošina augstākās izglītības pieeju ikvienam! Tā jau lielo satraukumu par visu nezināmo, kas sagaida, zviedri lieliski prot pārvērst fantastiskos svētkos un eiforijas vilnī. Protams, viņi domā arī par nākotni un laikus brīdina par garastāvokļa sinusoīdas kritumu, kas gaidāms, kad viss sāks apnikt, un par "briesmīgajām" zviedru ziemām un to, ka ziemā tumšs paliks jau 4os, un steidzami informē par psihologu, bet "ballīšu pārkarsušajiem" par tuvāko mediķu telefonu numuriem, kuri grūtos rītos būs gatavi palīdzēt ar vitamīniem bagātu ābolīti...nu ziniet! Lielākā daļa info man vairs nebija jaunums, pateicoties vērtīgajai vasaras pieredzei, tomēr ar tādu baudu ļāvos būt par muļķa nezinīti, kam visu vajag izstāstīt...
Jāatzīst, ka nu gan mana vasaras ballīte galā. Nākamnedēļ sākas mācības, no kurām, protams, esmu jau paspējusi sabīties. Visi profesori izskatās un izklausās tik pārgudri, bet vēl pārgudrāki liekas mani kursabiedri...un! Nākamnedēļ mans pirmais eksāmens! Turiet īkšķus!

Kā priekos, tā bēdās...

Ar šo vēlējos vien nosūtīt sveicienus visiem maniem draugiem, kuri šogad jau paspējuši vai tūlīt, tūlīt iestūrēs laulību ostā. Un, protams, kā paldies, ka ir lielisks iemesls, lai veselas 2 dienas pavisam drīz ciemotos arī Latvijā!:)

Nezinu, vai tā trāpījies tikai man, bet tieši šis gads ir iezīmējies ar nepieredzēti lielu kāzu atzīmēšanas gadu: manu draugu lokā veseli 7 pāri! Protams – skumji, ka nevarēju un nevarēšu būt kopā ar Jums šajos svētkos, bet no sirds priecājos, ka neiet jau mūsu valstiņā tik slikti. Dzīve iet uz augšu, bikses krīt uz leju, bet galvenais, ka spējam dzīves virpulī atrast prieku, draudzību un mīlestību! Priekā!:)

Gēteborgas spaidi-iespaidi

Tā nu vasara pamazām ieripo noslēguma tūrē. Arī ļaužu plūsmas vasaras mājās sarūk arvien krasāk, kas rada mazliet sentimenta sajūtu, bet no otras puses devusi mūsu trijotnei (Lottai, Lokem un man) brīvu nedēļu pirms skolas sākuma nākamnedēļ, lai apciemotu Gēteborgu.
Ir ļoti grūti salīdzināt un izvērtēt, kura no līdz šim iepazītajām pilsētām Zviedirjā patiktu vairāk-katrai sava rozīnīte. Gēteborgas pievilcība slēpjas tās pilsētas centra romantikā. Man tā noteikti pievilka ar atmosfēru, kas tik ļoti atgādināja Rīgas šarmu. Un turklāt - noteikti tieši par godu mūsu ierašanās notikumam visu nedēļu varējām baudīt kultūras dienu sesiju, kas ietvēra sevī koncertus, teātrus, atrakcijas un vēl, un vēl, un vēl...

Jāatzīst, ka ārpus centra šai pilsētai ir īsts rūpnīcu un tehnoloģiju centru rajonu spiedogs. Nu no vienas puses jau tikai atzīstami, jo Gēteborga ir visas Zviedrijas ekonomikas pamatīgs balsts. No otras puses - caur tūrista acīm ārpus centra īsti patīkamas atmosfēras nav (nu vai arī man netrāpījās īstais rajons). Tādi īsti dzīvojamie rajoni, kā mūsu Ziepniekkalns vai Imanta, parādot arī pilsētas negatīvās puses ar bezpajumtniekiem, netīrību un mazliet nedrošību, ja sadomā mājup doties stipri pēc pusnakts.
Tomēr - nedēļa pagājusi uz pozitīvas - īstas atpūtas nots, iepazīstot Gēteborgas vecpilsētu,

 iepirkšanās labirintus (tik grūti nekrist kārdinājumā!),

baudot kultūru un šodien arī īstā pārbaudījumu tūrē atrakciju parkā. Tas viennozīmīgi ir apskates vērts gan lieliem, gan maziem, jo noprotu, ka tas ir lielākais Skandināvijā. Šeit notiek koncerti, to apmeklējuši nu milzumsdaudz pasaules slavenu mūziķu, personību, kuras savu ciemošanos iemūžina ar roku nospiedumiem un parakstu. Tomēr manas ievērības cienīgs fotogrāfijai nevis Michael Jackson, ABBAS vai vēl kāda cita, bet supermeitenes (Zviedru vieglatlētes) Karolīnas Kluftas paraksts.

 Malači, jo mēģina saglabāt un restaurēt pašus senākos karuseļus un atrakcijas, kopumā radot tādu mazo ārpuslaika pasaulīti: milzīgs parks ar romantiskām lampiņām un skulptūrām, strūklakām,  saldumu pārbagātību un vēderu kutinošām atrakcijām. Jā, varbūt tāpēc, ka patiesībā nekad īsti tādas neesmu baudījusi, likās, ka šodien ir tā diena, kad miršu...smaidu...

šis - koka atrakciju monstrs lika manam vēderam mest tāāādus kūleņus un smadzenēm tāāādus pārbaudījumus, ka kārtīgu gaisa vilcienu spēju veikt tikai pēc 6 minūšu mokām, mēģinot piespiest sevi ELPOT!
Fantastiska atmosfēra mājupceļā - tramvajos (tie ir kapitāli - arī tādi seni, seni, kuros par vēlmi izkāpt jāsignalizē, paraustot aukliņu):

 vietējie ņem un dzied tieši tāpat kā mēs pēc dziesmusvētkiem!:) Tā ka kaut kas no LV svētkiem tieši šobrīd vismaz atmosfēras ziņā ticis arī manam baudījumam!:)

Zvaigžņu lietus!

 Tas bija tikpat skaisti kā pērnvasar Dubultu pludmalē, ietinoties guļammaisā, pļāpājot ar mazo draudziņu Egijas j-kundzi un vērojot neskaitāmu zvaigžņu lietu...šoreiz tepat jūras krastā pie restorāna un pēcāk mājas dārzā, ko izgaismoja vien mēness un 4 dārza lampiņas (tās visas savietotas kastē, kurā aug 3 burkāni un 1 salāts, jo Loke domā, ka tā mūsu dārzeņu kvantums izaugs ātrāk-jo saņem gaismas enerģiju arī naktī...). Retoriski kopā ar Joel mēģinājām minēt, kāpēc tieši šai naktī mirst tik daudz zvaigžņu...lai nu kā, birums bija tik liels, ka pie piektās vairs nenāca prātā neviena vēlēšanās, jo patiesībā jau pietiktu tikai ar vienu:”Lai piepildās visas manas vēlēšanās!” Un ziniet? Tās piepildās, jo esmu Zviedrijā!:)

Vērojot debesjumu, domās klīstu no šī krasta uz otru, bet zinu, ka skumjām nav pamata. Mana teorija par dzīvi nemainās: mēs piedzimstam vieni, dzīvojam vieni un aiziesim no šīs pasaules vieni. Mums jāmācās sadzīvot pašam ar sevi, izbaudīt vientulību un laiku ar sevi, bet, neskatoties uz to, ir lieliski, ka pa vidu šai vientulībai ir tik daudz brīnišķīgu mirkļu, kurus baudīt, un cilvēku, kurus satikt!

Miegs šonakt nenāk pat ar zviedru avīzes palīdzību-droši vien tāpēc, ka diennakti iepriekš esmu nogulējusi veselas 36 (!!!) stundas pēc kārtas...neizspruku arī es no vīrusa, kas piemeklēja gan manu mazo draugu, gan visus viņa draugus...

Tā nu esmu nogulējusi iespēju aizbraukt uz Gotlandi. Izrādās- prāmis uz salu atrodas tieši mums vistuvāk esošajā ostā Nynashamn, kur piestāj arī kuģi no Ventspils. Un visu vasaru nezināju, ka „mazā mīļā krāpnieciņa” pilsēta patiesībā ir gandrīz ar roku aizsniedzama...

Bet lai nu štrunts par Gotlandi! Nākamnedēļ braucu uz Gēteborgu!:))

Paldies, ciemiņam!:))

Liekas, ka šoreiz viss tiek pateikts ar virsrakstu...man bija 2 fantastiskas dienas, kurās runāju LATVISKI, un tas bija neaprakstāmi lieliski! Mana sirsniņa pukst straujāk, bet atkal atvadu asaras ostā aizdzenā vējš un satikšanās prieks atkal ar mazāko no maniem draugiem.
Gardākie saldumi nāk no Skrīveriem (atkal jaunumi!!! aizbrauc arī Tu līdz Kalnciema ielas veikaliņam!), sulīgākie āboli nāk no pārdaugavas dārziem, jaukākās sarunas ir par latviešu kultūru un ciešākie skāvieni ir tie, kuri nāk no sirds!:) Paldies, paldies, paldies!:))

Lieliskās vasaras turpinājums

Mana dzīve ir kapitāla! Nē-ne rožu dārzs, bet rozīne, tomēr tiiiik garda...

 Zviedru valodas prasmes progresē pamazām. Protams, ne tik strauji, kā biju iedomājusies sākumā (plāns bija jau pēc mēneša komunicēt TIKAI zviedriski), bet cenšos. Vairāk gan tas attiecas uz saprašanu – pati zviedriski runāju tikai ar Loke un dažreiz ar vecākiem, jo vietējie tik labi komunicē angliski, ka, saprotams, nemoka mani...ceru, ka līdz mācību sākumam, kad vajadzēs pārslēgties tikai uz angļu mēli, spēšu saprast pietiekami, lai citiem būtu jāizvēlas cita telpa, ja gribētu mani aprunāt...hi-hi...

Joprojām nemainu savas domas par to, ka bērni šeit ir pārlutināti. Vai varbūt formulējums būtu – visatļautība. Nevaru pat iedomāties, kas notiek bērnudārzos vai skolās, kur satiekas visi šie „mazie kingi” un „mājas bosi”. Bet varbūt es neko nesaprotu no bērnu audzināšanas...Un, saprotams, viņi ir tik pat mīļi kā citās pasaules malās.

Par godu pirmajai augusta dienai vai vēl kam citam šodien tiku pie pusbrīvas dienas, kuru steidzu izmantot lieliskā riteņizbraucienā. Aizripināju līdz pilsētai Nynhasamn. Patiesībā jau neko daudz vairāk kā vietējo baznīciņu neapskatīju, bet šoreiz bauda vairāk no manām sapņu vasaru aktivitātēm.

 Tādas miniatūrās piedzīvojumu sacensības: no rīta 20 km kross, 15 minūšu pauze, lai ielektu dušā, īsta lavierēšana no mājas, lai suns nesadomātu pievienoties dienas ceļojumam, un ripināšana pa kalnu lejām!!! Paldies visiem komandas biedriem un citiem personāžiem (gan jau īstais lasītājs sevi atpazīs) par to, ka iemācīja man atlaist tās bremzes (...nu šoreiz tiešā nozīmē), un izbaudīt vēju, kas svilpo ausīs, traucoties ar tāāādu ātrumu, ka vēders kut! Vajag man šo sajūtu, lai izjustu, ka tā ir īsta vasariņa. Pa ceļam pāris bildes, lai rastos priekšstats par ainavām un tipiskām vasaras mājiņām šeit, kas paveras manos rīta skrējienos.

Neesmu ticīga, bet baznīcas ir vietas, kuras cenšos apmeklēt ikvienā vietā, kur ierodos. Atrodu tur klusumu, mieru un enerģiju. Padomāju par to, kā iet, kā gribētos, lai ietu, vienmēr iedomājos par Sōlu un saprotu, ka mūzika ir tā, kuras šobrīd pietrūkst visvairāk. Vienalga-klausoties vai radot to pašai. Vēl viens ķeksītis dvēselei, par kuru parūpēties, tuvojoties rudens sezonai.

Atpakaļceļā vēl gadījās pa ceļam biškopja māja. Kā jau bitenieka meita, nevarēju neapstāties un neiegādāties vietējo bišu gardumu...

Lieliskam ceļojuma noslēgumam-pelde jūrā, kas nu arī man kļuvusi pavēsa, bet spītīgi visiem stāstu, cik silts ūdens bija...

Jā-nevaru nepievienot vēl vienu aļņa bildi. Viņi ir vienkārši unikāli! Šo satikām kādas privātmājas ābeļu dārzā un uz mūsu fotosesiju un runāšanos nepacēla ne ausi...

Citādi jau dzīvojos. Jā, ir lietas, par kurām dusmojos/raizējos/netieku galā. Bet tāpēc jau tās tiek dotas, lai risinātu!

Nesteidzies notikumiem pa priekšu!

Virsraksts vairāk iedvesmai man pašai...tikai vakar saņēmu no LV puses diplomu par veiksmīgu 5 gadu nobeigtu tūri Latvijas Universitātē un jau šodien gribēju veiksmīgi noslēgt reģistrēšanās procesu Stokholmā. Neizdevās. Izrādās, ka man vēl jāgaida īpaša uzaicinājuma vēstule un tikai tad varēšu kļūt par vienu no 50 000 lielā studentu pulka. Bet tik ļoti gribas uzsākt studenta gaitas, ka šķiet-šādas vēlmes nav bijis pat skolas gados, kad šaušalīgi gribējās sākt skolu, lai beigtos zemeņu vagošana laukos...Universitātes atmosfēra ir fantastiska, un šodien iedomājos, ka visu vasaru pavadu tādā kā iemīlēšanās sajūtā - visu laiku atrodas kkas par, ko priecāties un sajūsmināties! Un nekur jau tā skola nepazudīs.
Jāatzīst gan, ka Stokholmas ļaužu pūlis centrā man tomēr ir par lielu - pēc pāris stundu klejošanas, jūtos kā labirintā, no kura netieku laukā, un laimīgi uzelpoju, kad tieku līdz Universitātes plašumiem vai mājām Gustavberg rajonā, kas vairāk atgādina Ķīpsalas/Mežaparka/Jūrmalas sajaukumu.
Ak, jā! Skrējēji! Tie ir visur - gan kompanjoni, kurus satieku rītos, gan nesaskaitāmajos Stokholmas parkos, gan pilsētas burzmā. Nu ir šī vieta kā radīta man!:) Jāatzīst gan, ka pietrūkst vasaras sezonas sacensību garšas, kas, šķiet, motivē visvairāk. Un nekas tuvāks kā Stokholmas pusmaratons 17. septembrī pagaidām nav ieplānots. Tomēr tas, ka skrietmīļotāju ir tik daudz, liek pielikt soli, jo apzinos, ka negribēšu palikt pēdējā, un gluži, kā LV, ierindoties tīri atzīstamā vietā ar īsta "svētdienas skrējēja treniņiem", neizdosies...no otras puses, arvien vairāk sāk likties, ka process (rīta enerģija/jauni maršruti/laimes hormonu uzņemšana) kļuvis daudz svarīgāks nekā minūšu skaitīšana personīgo rekordu tabuliņā.
Un pati jaukākā šīsdienas ziņa, ka pēc 2 nedēļām man būs mazas brīvdienas, kuras jau paspēju saplānot, jo ieradīsies ciemiņi no LV!:)) jipīīī...papsēju visu saorganizēt 10 minūšu laikā un tikai pēc tam sāku domāt, ka būtu varējusi arī aiztraukties līdz Kuldīgai un, turpinot tradīcijas, norikšot arī vasaras viskarstāko pusmaratonu, bet ko nu vairs...man būs ciemiņi!:))

Sestdienas prieciņi

Uznācis mazs sagurums no šīs vasaras notikumiem un pieredzes, un tā vien prasās pēc mazas pauzes - nu vismaz 24 stundu garumā, kurā varētu atvilkt elpu no manas otras - zviedru ģimenes. Bet mazu atelpu un atkal mazu dzirkstelīti šodien deva iespēja parunāties latviski. Ne tikai telefoniski, bet pa īstam! Nezināju, cik daudz prieciņa tas var dot!:) Tātad - ziedoju šārīta skrējienu ceļam uz LV vēstniecību, lai izpildītu arī savu pilsoņa pienākumu.

Ceru, ka tas ietilpst arī Tavos dienas plānos-vienalga ar "+" vai "-" paust savu attieksmi!
Otrs prieciņš par melleņu pilno mežu Stokholmas piepilsētā - un neviens, neviens tās nelasa! Labi man - lai kaut pusstundu varētu iekrist odziņu mētrās!:)

Stokholmas tūre nr. 2

Tā nu šodien esmu tikusi pie brīvas dienas, kuru beidzot izmantoju kā kārtīgs tūrists, saliekot ķeksīšus visos obligātajos apskates objektos. Šķiet, ka esmu iztērējusi miljons naudiņas, bet sarēķināju, ka patiesībā esmu ietaupījusi divkāršu diennakts kartes biļetes cenu (iesaku iegādāt šo Stockholm card visiem, kuri dodas baudīt Zviedrijas galvaspilsētu, kas iekļauj sevī gan 80 apskates objektu ieejas maksas, gan transporta izdevumus!!!)...un kopumā šodien esmu izklaidējusies un transportā nobraukusi apmēram 100 Latvijas naudiņas, bet samaksājusi trīsreiz mazāk. Turklāt noteikti ietaupīju neiegādājoties, lai arī vēl pāris dienas domājot par Vagabon sapņu kediņām, kuru, kā par spīti, tieši mana izmēra vairs nebija...
Ak, jā, pirms rakstu tālāk - beidzot atceros un atvainojos visiem fotomākslas mīļotājiem, pazinējiem un lietpratējiem par šajā blogā atrodajamiem brīnumiem...man šaušalīgi nepatīk fotogrāfēt un vēl vairāk fotogrāfēties, bet, tā kā nav neviena, kam uzticēt šo pienākumu, nākas vien kkā tikt galā pašai, atrisinot tikai otro no problēmām...:D
Nu joprojām nebeidzu jūsmot par šo valsti un zviedriem. Viņi ir tādi malači un var būt patiesi lepni par sevi! Nekautrējos to šodien teikt arī viņiem pašiem, sakot paldies par piedāvātajām iespējām iepazīt viņu kultūru.
Vāsas muzejs-jā, droši vien, ja esi bijis Stokholmā-esi bijis arī šeit un neko jaunu neatklāšu. Un tomēr - nu iespaidīgs tas vraks, milzīgs darbs, to izceļot no jūras dzelmēm un atjaunojot; ārkārtīgi interesantas ekspozīcijas un filmiņas par kuģa bojāeju un vraka atjaunošanu mūsdienās.

Bērnu publikai turpat blakus- Astridas Lindgrēnes muzejs...

Bet jāatzīst, ka ne tikai mazajiem...šī bija pirmā vieta, kur likās - nu pasaulīt! kā var uztaisīt kaut ko tik feinu - arī lielākiem bērniem par...nu...tik lieliem bērniem kā man. Iesēdies imitētā vilcieniņā, klausies stāstus un ceļo caur Pepijas, Karlsona, Ronjas, trollīša Mumina, Lendbergas Emīla un brāļu Lauvassiržu pasaulēm. Nu tik kapitāli pārdomāts-līdz pēdējam sīkumam...

Ziemeļu muzejs ar ārkārtīgi daudzveidīgu ekspozīciju un interešu loku, bet manam stundas tempam uz katru muzeju šī ēka būtu jāiekļauj otrreizējam apmeklējumam.

Brīvdabas muzejs gan vairāk tāds ķeksītis-no sērijas, ja jau esmu šeit, tad jāizskrien cauri-iespieda rokās arī akvārija muzeja biļeti, kas interesēja vēl mazāk (čūskas un rāpuļi, un brr...), bet lemūriņi, kurus iespēja pat paglaudīt, gan jauki.

Tālāk traucu uz man sirdij tuvākām ēkām - koncerthalli un operu. Sviestmaizes likuma dēļ šodien, kā jau pirmdienā, iespēja tikt operā nebija. (Šī iemesla dēļ rindā vēl vesels lērums galeriju/muzeju, kurus noteikti būtu vērts apmeklēt citrreiz.) Varbūt mazs sagurums, kas lika sapiktoties un gandrīzvai mest mieru muzeju ķemmēšanai, tomēr...saņēmos (esmu taču trennēta!!!...hi-hi...) un metos ķert busu, lai uzspētu uz pēdējo tūri pilsētas halles apskatei.

Šis izrādījās dienas lielākais pārsteigums-šķita, ka tā nu ir kārtējā boooring vieta, kurp dodas vien tipiski vācu tūristi...Bet ekskursija izrādījās tik interesanta, ka šī viennozīmīgi tiek atzīta par dienas lieliskāko stundu. Ēka ir samērā jauna (atklāta pagājušā gs. sākumā), bet stāsti par un ap to (galvenokārt ēkas arhitektu) - kā no anekdošu krājumiem. Nu labi, varbūt man trāpījās ārkārtīgi harismātiska un humorīgā gide. Šeit notiek bankets pēc Nobela prēmijas oficiālās (gan jau zināt arī Jūs un zināju arī pirms tam, bet joprojām piktojos, ka to nevar saņemt matemātiķi...) pasniegšanas Koncerthallē.

 Trepes izvēlējusies arhitekta sieva (viņai tika izveidoti 3 trepju šabloni, kurus viņa vairākas nedēļas testēja ar savām augstpapēžu kurpēm un savu garāko vakarkleitu, izvēloties visoptimālāko kāpņu augstumu, materiālu, lai nemisētos un nepakluptu), jo kā nekā - šo trepju galvenā funkcija taču ir, lai dāmām būtu ērti...tāds tad nu ir rezultāts!

Veseli stāsti par ēkas arhitektūru, tās tapšanu, mākslu, kuru veidojuši paši prinči, zelta istabu, kas izmaksājusi 18 miljardus zviedru kronnu (nezinu, cik tā būtu izmaksājusi mūsdienu naudiskā izteiksmē...), 

stāsti par oficiantēm, kurām lielajā banketā Nobela pasniegšanas dienā trīc rokas aiz atbildības (jo ceremoniju taču translē TV un internetā un nedrīkst misēties, apkalpojot karaļpāri) un kurām aiz muguras gatavībā stāv rezerves meitenes, lai vajadzības gadījumā nomainītos, ja rokas trīcētu pārlieku daudz; un vēl, un vēl, un vēl. Vārdu sakot, brauc un izbaudi pats!:)

Dienas noslēgumā vēl pēdējā stunda pirms muzeju slēgšanas, lai izskrietu cauri (patiesi izskrietu) karaļpilij. Nu šis patiesi tāds ķeksītis.

Bet diena tik fantastiska, tik piesātināta, ka lietus mājupceļā liekas kā lielisks atveldzējums...nu gan lieku punktu un beidzot dodos laukā! Kas, kas gan var būt labāks kā svaigs gaiss un vakara skrējiens!? :)
p.s. Mans galvenais mērķis, kāpēc esmu šeit, nav aizmirsts. Universitāti esmu jau izpētījusi, lai arī jūtos tajā kā skudriņa - milzīgi milzīgajā ēkas un parku kompleksā...mācības, līdzīgi, kā LV, sākas pašās augusta beigās. Līdz tam gan vēl jāuzspēj nokārtoto visas formalitātes-un tad jau aiziet! Atkal mācību virpulī!:)

Vasaras pilnbriedā

Nemanot paskrējis jau pirmais mēnesis otrpus jūrai (lai arī kas gan ir otrpus, jo otrpus šobrīd esat Jūs, lasītāji...:D ). Vasariņa lutina ne pa jokam-ne tikai ar iespēju baudīt peldes jūrā, bet arī ar tik brūnu iedegumu, kāds, šķiet, man nekad nav bijis. Tas gan visticamāk tamdēļ, ka nekad nav bijusi iespēja tik daudz laika pavadīt ārpus telpām...
Ko skai-tļot-ājs dara vasarās? Gatavojas ziemai...un kāpēc, lai to nedarītu arī šeit? Tā nu šodien esmu pārsteigusi nevienu vien zviedru, kuri laiku pa laikam apstājās, lai apjautātos, ko gan mēģinu atrast šajā kokā...

Daba pilna ar košumu, un arī šogad Z-ssvētku dāvanu maisiņā no manis vari sagaidīt aromātiaku saujiņu veselībai. Ceru, ka liepziedu tējas šeit garšo tikpat labi kā Latvijā!:)
Vakar devos mazā izbraucienā ar kuģi uz salu. Nu tipisku zviedru atpūtas mājiņu salu, kur ar auto aizkļūt nemaz nav iespējams...

Nu ir šim dzīvesstilam kaut kāds šarms - mazas rūķīšu mājiņas ar jūtamu mākslinieku roku pieskārienu.

Pārsteidzošais bija fakts, ka izrādās - šī sala vēl Padomju Savienības pastāvēšanas laikā bijusi armijas specdienesta apmešanās vieta, kas nozīmē, ka vēl pirms gadiem 20 šī bija aizliegtā zona tūristiem no PSRS. Neesmu vēl pārbaudījusi, bet "viena tante teica", ka pat šobrīd googles tante kartē met laukā šai salai melnu apzīmējumu...bet pazemes tuneļi un bunkuri tur ir joprojām, par ko nezinātājs pat nevarētu nojaust...

Ar Loke jau kļūstam daudz sirsnīgāki draugi, par ko liecina man gatavoti piena kokteiļi brokastīs, dalīšanās ar saldējumu un lūgumi vakaros lasīt grāmatas-neskatoties uz manu "brīnišķīgo " izrunu. Jāatzīst gan, ka laiku pa laikam par sevi liek atgādināt mājas-pārsvarā gan sapņos. Bet ar prieku turpinu iepazīt šo valsti un ģimeni!

Brīvdienas!!!:)

Beidzot nopelnītas arī pirmās 2 brīvās dienas, kuras steidzu izmantot Stokholmas iepazīšanai un izpētei. Pagaidām sāku tikai ar garām pastaigām un atmosfēras baudīšanu, muzeju apmeklēšanu atliekot uz vēlāku laiku.

Nu patīk man šeit – arī pilsētā. Cilvēki (vietējie) galvaspilsētas sirdī gan vairāk skrejoši un ne tik smaidīgi, bet visnotaļ izskatīgi, kopti, slaidi un stilīgi. Īsta parāde, vērojot biznesa ļaudis uzvalkos un stilīgās kediņās uz retro riteņiem, traucoties cauri sastrēgumiem! Protams, vecpilsēta pilna tūristu un tiem paredzētu vilinošu veikaliņu, kuru kārdinājumam tik grūti pretoties...bet atmosfēra patiesi jauka! 

Šaurās ieliņas atgādina Francijas apmeklējumu pagājušovasar.

Ik uz stūra maza kafejnīca, kur baudīt nesteidzīgu ficka un pārsteidzoši daudz krievu tautības tūristu. Nezinu, kāpēc to šodien īpaši ievēroju, bet liekas, ka viņu šeit ir patiesi daudz, par ko liecina kaut vai tirgotāji augļu/ziedu tirdziņā pie koncerthalles, kuri mēģināja mani uzrunāt gan zviedriski, gan angliski, gan krieviski...

Saldumu veikalā nostalģiski jauks skats-kā sveicienos no mājām!

Sākumā ieraudzīju veikala uzrakstu...

 un pēc tam arī sapņu vietu, kur varbūt reiz strādāt!? Katrā ziņā man patīk šis salikums...

Bet  visvairāk jau jūsmoju par tām salu-saliņām-pussalām, tiltiem un kuģiem, kas kopā viedo to atmosfēru, kuru bauuuuuudu!

Arī rītdiena mana brīvdiena-mēģināšu beidzot ko baudīt arī no kultūras dzīves-kas var būt labāks par kormūzikas koncertu baznīcā tieši man piešķirtajā brīvdienā?:)