Tā nu šogad sanācis, ka pats pirmssvētku laiks izvērties visai netipiski mierīgs (paldies, priekšniecībai! =) ), turklāt neplānoti, bet ar visai aktīvu koncertu apmeklējumu riņķi, kuru patiesi varētu nodēvēt par maratonu vai vismaz pusīti. Piekususi kā pēc īstiem pusmaratoniem? Pavisam noteikti nē, bet laimes hormonus sasmēlusies kā pēc gara, gara skrējiena gan!
Tad nu varu pavērtēt, ko šai pirmssvētku laikā klausītājiem piedāvā mūziķu pulciņš.
Par Sus Dungo meitēniem rakstīju jau iepriekšējā ierakstā - viegli, gaisīgi un atmosfērīgi silti.
Nedēļas riņķī tikuši arī divi kori. Viens no tiem vienmēr un visur - mans mīļākais koris - koris Sōla. Viņu 14. jubilejas koncerts Mazajā Ģildē ar nosaukumu "Fantāzija" kā obligātais apmeklējums pirmssvētku laikā ieplānots jau labu laiku ieriekš. Pirmo reizi šķiet, ka biļetes cena ir neadekvāti augsta, bet šīs sajūtas tikai PIRMS koncerta... Palīgos šoreiz Kaspars (tas, kurš Ādamsons) aicinājis arī Vidzemes kamerorķestri, Sergeju Jēgeru un Mārtiņu Zilbertu. Pirmajā daļā koris rāda savu a capella varēšanu, bet Zane Jančevska papildina ar mazliet skumju stāstu, kas šķiet kā īstais punktiņš, lai koncerts būtu patiešām ar Ziemassvētku noskaņu. Ausis, protams, spicējas, lai saprastu, kā koris skan tagad, kad pati kordziedāšanā esmu paņēmusi pauzi. Vislielāko komplimentu šoreiz nopelna Sōlas alti - tik kuplas un skanīgas balsis, kuras varu novērtēt kā "smeķīgākās", kādas šā kora izpildījumā jebkad esmu dzirdējusi! Jā, balansam mazliet pietrūkst soprānu dzidrums - bet šis tad varbūt lai kalpo arī kā reklāmas aicinājums visiem kristāldzirdajiem, dziedošajiem soprāniem - nebaidīties, droši zvanīt un pievienoties sōliešiem! Īpaši izdevusies koncerta otrā daļa, kurā muzicē jau orķestranti, kontratenors un pianists. Šķiet, ka enerģētiski uzvelkas visi - gan klausītāji, gan mūziķi. Un mana bauda, sēžot 2. rindā, vērojot diriģenta mūzikas stāstu - sarunājoties ar vijolniekiem, tad kori, tad solistu... skaisti un pacilājoši!
Turpinājumā Austrālijas māsiņas aicinājums uz koncertu Jaunajā Ģērtrūdes baznīcā "Vieglums neaprakstāms". Kates j-kundzi dikti vēlējos dzirdēt jau Sus Dungo sastāvā, bet šajā adventes laikā viņa papildinājusi Laura Valtera koncertu cilku, kas noslēdzās tepat - Rīgā. Atkal tāds īsts noskaņu koncerts, aicinot apstāties dzīves steigā un pabaudīt šo mirkli. Baznīcu silda svecīšu liesmiņas, bet mākslinieki - brīvi un atraisīti. Patiešām atklājums Laura sulīgais tembrs un kompliments visam pavadošajam sastāvām, to skaitā dejotājiem. Vienīgā meitēna balstiņa - tik oriģināla, īsta puķu-nošu vijolīte!
Sestdienas novakarē mani sagaida zvans no kordraudziņa ar aicinājumu aši, aši ielēkt vēl kādā svētku koncertā Sv. Jāņa baznīcā. Jauniešu kora Kamēr... "Da Pacem Domine" Jāņa Liepiņa vadībā. Kopumā gan sajūtas par šo koncertu visduālākās... pavisam noteikti cieņa jaunajam diriģentam par drosmi ielēkt kora mākslinieciskajā amatā kolektīvā, kurš jau gadiem nesis vārdu ne tikai kā labākais amatieru koris Latvijā, bet nesot kormūzikas kvalitātes karogu arī pasaules āres. Un cepuri nost - koris skan tikpat dzidri, tīri un kristālskanīgi kā jau pierasts dzirdēt šo kolektīvu (jā, jau automātiski piešķiru korim latiņu, kuru, ejot uz citu amatierkoru koncertiem, droši vien neuzstādītu...), izpildot arī daļu no pavasarī dzirdētā Mēness dziemsu cikla (šoreiz Paula, Maskata, Zemīša, Tiguļa jaunrade). Bet. Tomēr liekas, ka šis tomēr ir cits kolektīvs... laikam jau loģiski, ka kolektīvs ir kā spoguļattēls tā diriģentam. Tik ļoti sagaidīju to Sirmā brīnuma dzirksti, ko viņš allaž spēja uzburt, ka biju... jā, mazliet vīlusies. Kolektīvs joprojām uzbur milzīgu skaņu gradāciju un tā, un varbūt tāpēc, ka koncerta pamatā garīgā mūzika, bet tomēr mana subjektīvā klausītāja auss sagaida citu muzikalitāti un dzirksti. Ja tehniskajā izpildījumā Kamēr... Sōlai šoreiz ieliek, tad muzicēšanas mākslā pavisam otrādāk. Protams, uzsverot absolūtu subjektivitāti šim vērtējumam. Bet viens gan ir skaidrs - koru karu rīvēšanās 2013. gada pavasarī būs superinteresanta!
Un koncertu riņķa nobeigumā - fonds Viegli un viņu rīkotais pasākums Dzelceļa muzejā. Atkal muzicēšana no citas kvalitātes plauktiņa, bet šajā projektā tieši tur tas āķis - kāpt uz skatuves tik dažādiem mūziķiem un ne tikai, lai vienotos kopīgos labos darbos un vēstījumos. Tā sirsnīgi dzirdēt Artūru Irbi runājam Ziedoņa epifāniju un pēc tam pievienojoties arī dziesmās. Sus Dungo, Astronaut, Šipītis, Kaspars Zemītis, pats Kaupers un vēl un vēl... tik daudz feinu, vienkāršu un sirsnīgu dziemsiņu, ļaujot dziedāt līdzi ikvienam. "Balle" un "Bilžu rāmītis", un nedēļas kopsavilkums tik muzikāli pilns, ka ceru - šīs enerģijas būs pārpārēm un nekāda pirmssvētku steiga to vairs nespēs iztērēt!
Nu tad priekā par muzikāliem atvaļinājumiem! :) Vēlējums katram atrast kaut vienu vakaru vēl pirmssvētku drudzī, lai apmeklētu kādu muzikālu koncertiņu un priecētu ne tikai mūziķus ar viņu lielāko novērtējumu - smaidiem un aplausiem -, bet arī savu sirsniņu, atrodot to intīmo - dvēselisko svētku sajūtu!
svētdiena, 2012. gada 16. decembris
svētdiena, 2012. gada 9. decembris
Vēstules no Sus Dungo
2. adventes muzikālā dāvaniņa no viņām – Sus Dungo meitenēm!
Jāatzīst, ka reklāmas kampaņa nostrādāja, pateicoties manai mazajai Austrālijas māsai – Kates j-kundzei, kura galu galā uz skatuves tā arī nekāpa, jo, cik noprotu (???), tomēr turpina sevis pilnveidošanu mākslās aizjūrās un veiksmīgi rada klātesamības efektu tepat blakus caur sociālajiem tīkliem. Un paldies viņai par to, jo diez vai būtu bāzusi laukā snīpi visai ziemīgajā novakarā, lai baudītu mazliet hipijisko noskaņu mūziku. Bet viņai adresētais-atnestais piparkūku vīriņš lai sūta sveicienus vismaz domās!
Pašas vēstules. Nu muzikālas un hipijbērnu ceļos sastopamas. Laikam jau nemaz īsti nedrīkst rakstīt vērtējumu vai kritiku šādai muzikālai savienībai un performancei, kurā izpaužas meitenīgā brīvība balstiņās/instrumentu skandināšanā un improvizācijas brīnumā. Bet vienmēr jau viss nevar briesmīgi un dikti patikt, galu galā mūzikā jau īstas vērtēšanas tabulas taču nav – esam tik dažādi un subjektīvās patīk/nepatīk robežas velkamas tik atšķirīgi. Bet, lai kāds būtu personīgais vērtējums (ļoti patika Sus Dungo, bet īsti neaizķēra solista daļa) par šīvakara uzstāšanos, cepuri nost meitenēm par viņu oriģinalitāti, personībām, iedvesmu salikt performancē savu redzējumu un sajūtu par mūzikas dzirkstelīti!=)
Atmosfēras ziņā – super! Tā silti un mājīgi, koncertiņš iesākas ar "putnu čivināšanu un svilpošanu", meitenēm iznākot no zāles tumšākajiem stūriem. Jā, uzreiz mazliet vilšanās, saprotot, ka vijoles meiteni un viņas inčīgo balsi šodien nedzirdēsim. Bet nu tomēr – mans šāsdienas atklājums – akordeons! Šķiet, ka tieši tas dod to smeķi šī ansamblīša jau tā plašajā pārstāvēto instrumentu klāstā – šoreiz arfa, ģitāras, bungas, flauta, akordeons, klavieres un, protams, neaizmirstot balss iespējas. Ļoti aizķēra akordeonistes Lienes izpildījums un arī -viņas balss. Tikpat ļoti, cik sulīgais Diānas balss tembrs – super! Dzirdot grupas "hitus" – "Balle" un "Laiks" – smaids līdz ausīm un gribas dziedāt līdzi. Tāpat jauki, kā tikām iesaistīti arī mēs – klausītāji –, radot lietus skaņas, plaukšķinot un rībinot kājas, kas beigu beigās tika pārvērsts vēlējumā, sadzirdēt ne tikai lietus pakšķēšanu, bet klusumā sadzirdēt arī sniega skaņas...jā. Tā gaisīgi, skaisti un ar noskaņu – kā jau dūdiņmeitenēm raksturīgi. Klausies, ļaujies domām aizplūst ārpus ikdienas rāmjiem – mūzikas terapija skrienošajiem un stresainajiem. Mans vēlējums – katram palikt pie saviem talantiem. Ja labāk skan flautiņa vai klavieres, tās arī jāspēlē, nemēģinot sacensties duetā ar spēcīgākas balss īpašnieku. Kā jau mūzikā – nav jau latiņas skaļāk/ātrāk/tālāk...eksperimentējam un meklējam labāko balansu. Lai veicas!
Paldies, meitēni susdungo.lv, par šo jauko noskaņu vakaru – lai priecīgi arī Jums! =)
Muzikālajā nobeigumā Sus Dungo "Laiks":
http://www.youtube.com/watch?v=mSD1bvx6VDA
Jāatzīst, ka reklāmas kampaņa nostrādāja, pateicoties manai mazajai Austrālijas māsai – Kates j-kundzei, kura galu galā uz skatuves tā arī nekāpa, jo, cik noprotu (???), tomēr turpina sevis pilnveidošanu mākslās aizjūrās un veiksmīgi rada klātesamības efektu tepat blakus caur sociālajiem tīkliem. Un paldies viņai par to, jo diez vai būtu bāzusi laukā snīpi visai ziemīgajā novakarā, lai baudītu mazliet hipijisko noskaņu mūziku. Bet viņai adresētais-atnestais piparkūku vīriņš lai sūta sveicienus vismaz domās!
Pašas vēstules. Nu muzikālas un hipijbērnu ceļos sastopamas. Laikam jau nemaz īsti nedrīkst rakstīt vērtējumu vai kritiku šādai muzikālai savienībai un performancei, kurā izpaužas meitenīgā brīvība balstiņās/instrumentu skandināšanā un improvizācijas brīnumā. Bet vienmēr jau viss nevar briesmīgi un dikti patikt, galu galā mūzikā jau īstas vērtēšanas tabulas taču nav – esam tik dažādi un subjektīvās patīk/nepatīk robežas velkamas tik atšķirīgi. Bet, lai kāds būtu personīgais vērtējums (ļoti patika Sus Dungo, bet īsti neaizķēra solista daļa) par šīvakara uzstāšanos, cepuri nost meitenēm par viņu oriģinalitāti, personībām, iedvesmu salikt performancē savu redzējumu un sajūtu par mūzikas dzirkstelīti!=)
Atmosfēras ziņā – super! Tā silti un mājīgi, koncertiņš iesākas ar "putnu čivināšanu un svilpošanu", meitenēm iznākot no zāles tumšākajiem stūriem. Jā, uzreiz mazliet vilšanās, saprotot, ka vijoles meiteni un viņas inčīgo balsi šodien nedzirdēsim. Bet nu tomēr – mans šāsdienas atklājums – akordeons! Šķiet, ka tieši tas dod to smeķi šī ansamblīša jau tā plašajā pārstāvēto instrumentu klāstā – šoreiz arfa, ģitāras, bungas, flauta, akordeons, klavieres un, protams, neaizmirstot balss iespējas. Ļoti aizķēra akordeonistes Lienes izpildījums un arī -viņas balss. Tikpat ļoti, cik sulīgais Diānas balss tembrs – super! Dzirdot grupas "hitus" – "Balle" un "Laiks" – smaids līdz ausīm un gribas dziedāt līdzi. Tāpat jauki, kā tikām iesaistīti arī mēs – klausītāji –, radot lietus skaņas, plaukšķinot un rībinot kājas, kas beigu beigās tika pārvērsts vēlējumā, sadzirdēt ne tikai lietus pakšķēšanu, bet klusumā sadzirdēt arī sniega skaņas...jā. Tā gaisīgi, skaisti un ar noskaņu – kā jau dūdiņmeitenēm raksturīgi. Klausies, ļaujies domām aizplūst ārpus ikdienas rāmjiem – mūzikas terapija skrienošajiem un stresainajiem. Mans vēlējums – katram palikt pie saviem talantiem. Ja labāk skan flautiņa vai klavieres, tās arī jāspēlē, nemēģinot sacensties duetā ar spēcīgākas balss īpašnieku. Kā jau mūzikā – nav jau latiņas skaļāk/ātrāk/tālāk...eksperimentējam un meklējam labāko balansu. Lai veicas!
Paldies, meitēni susdungo.lv, par šo jauko noskaņu vakaru – lai priecīgi arī Jums! =)
Muzikālajā nobeigumā Sus Dungo "Laiks":
http://www.youtube.com/watch?v=mSD1bvx6VDA
sestdiena, 2012. gada 13. oktobris
Par atkalsatikšanos
Tāpat kā aprit gads mācību ceļiem, aprit gads, kopš brīnumainās tikšanās grāmatnīcā un samīļošanās ar izcilizcilo personību - Māri Sirmo. Ar, paldies, teikšanu cilvēkam, kuru apbrīnoju un cienu par savu degsmi uz mūziku un veidu, kā viņš to nodot arī mums, klausītājiem.
Atkaltikšanās kora "Latvija" 70 gadu jubilejas un komponista Ērika Ešenvalda autorkoncertā. Nezinu, vai kādreiz spēšu šādus koncertus reiz raksturot kā citādi... tomēr atkal gribas teikt un rakstīt IZCILI! Iedvesmojoši, pacilājoši, neaprakstāmi lidojoši un mazliet sirreāli, baudot fantastiska latviešu komponista daiļradi, profesionāla kora izpildījumu (un kuros joprojām mīt fantastiskā dzirksts, kas parasti raksturīga tikai amatieru kolektīviem!!!), kuru visu balansē Sirmā diriģenta roka.
Ļoti žēl, ka tā arī neizdevās iegādāt savā īpašumā programmiņu, un, ja kāds lasītājs būtu ar mieru, pārpirktu to pa dubultu samaksu un vēl zeltainu rudens ābolu bonusā! Tāpēc īsti precīzi raksturot skaņdarbus šoreiz nespēšu. Tomēr. Sēdēju, klausījos, atkal kā netipisks kormūzikas klausītājs pāris reižu koncerta laikā nobirdinot asaru no emocionālā mūzikas saviļņojuma un domāju, cik fantastiski, ka dzīvoju šai laikā, šai valstī un ir dota tā iespēja baudīt klātienē šīs latviešu mūzikas pērles! Kas, kas!? gan gaidāms no Ešenvalda turpmākā daiļrades devuma, ja jau tagad no tik jauna komponista autorkoncerta mūsu pašu "kūtrajā" publikā cilvēki pēc koncerta ceļas kājās un ar aplausu vētru tīri vai gāž lielo Aulu riņķī...
Emocionāli spēcīgāka noteikti šķita koncerta otrā daļa. Ik pa brīdim mēģināju sev atzīmēt -šīs nav, Kamēr..., bet koris Latvija - laiku pa laikam jūtams Sirmā rokas pieskāriens un koncepts, ko reiz jau esmu redzējusi/dzirdējusi izcilākā Latvijas amatieru kora izpildījumā. Tomēr skaisti jau tāpat: "Aizej, lietiņ", "Stādīju ieviņu", "Tāls ceļš", "Mazais bilžu rāmītis" ar smukā frakā Kauperu pašu solista lomā (jāatzīst, ka šī skaņdarba izpildījums tomēr prasa mazliet jauneklīgāku Kamēr...jauniešu izpildījumu), humorisks "Seši mazi bundzinieki" skaņdarbs. Skaistais kormūzikā slēpjas arī absolūtā vienkāršībā, četrbalsīgā salikumā vai unisonā, turklāt, ja to vēl izpilda tāāādas basu balsis!
Un, protams, klausītāju lutināšana koncerta pirmajā daļā ar "Leģenda par iemūrēto sievu" un diemžēl bez programmiņas pagaidām nenosauktiem citiem skaņdarbiem. Komponists spēlējas ar skaņām, ko rada pirksta riņķošana ap glāzes maliņu ar ūdeni, vijoles skaņām, kas imitē durvju eņģu čīkstēšanu un balss iespēju amplitūdām. Cik gan plašs kormūzikas krāsainības iespēju diapazons!
Atkalsatikšanās bez visas samīļošanās liek atkal un atkal teikt, paldies, šīm mūsu tautiņas izcilībām - komponistam, koristiem, māksliniekiem Kauperam, Zaļupem un diriģentam par to saviļņojumu un iedvesmu, ar kuru nu ilgam laikam uzlādēti tik daudzi klausītāji!
Atkaltikšanās kora "Latvija" 70 gadu jubilejas un komponista Ērika Ešenvalda autorkoncertā. Nezinu, vai kādreiz spēšu šādus koncertus reiz raksturot kā citādi... tomēr atkal gribas teikt un rakstīt IZCILI! Iedvesmojoši, pacilājoši, neaprakstāmi lidojoši un mazliet sirreāli, baudot fantastiska latviešu komponista daiļradi, profesionāla kora izpildījumu (un kuros joprojām mīt fantastiskā dzirksts, kas parasti raksturīga tikai amatieru kolektīviem!!!), kuru visu balansē Sirmā diriģenta roka.
Ļoti žēl, ka tā arī neizdevās iegādāt savā īpašumā programmiņu, un, ja kāds lasītājs būtu ar mieru, pārpirktu to pa dubultu samaksu un vēl zeltainu rudens ābolu bonusā! Tāpēc īsti precīzi raksturot skaņdarbus šoreiz nespēšu. Tomēr. Sēdēju, klausījos, atkal kā netipisks kormūzikas klausītājs pāris reižu koncerta laikā nobirdinot asaru no emocionālā mūzikas saviļņojuma un domāju, cik fantastiski, ka dzīvoju šai laikā, šai valstī un ir dota tā iespēja baudīt klātienē šīs latviešu mūzikas pērles! Kas, kas!? gan gaidāms no Ešenvalda turpmākā daiļrades devuma, ja jau tagad no tik jauna komponista autorkoncerta mūsu pašu "kūtrajā" publikā cilvēki pēc koncerta ceļas kājās un ar aplausu vētru tīri vai gāž lielo Aulu riņķī...
Emocionāli spēcīgāka noteikti šķita koncerta otrā daļa. Ik pa brīdim mēģināju sev atzīmēt -šīs nav, Kamēr..., bet koris Latvija - laiku pa laikam jūtams Sirmā rokas pieskāriens un koncepts, ko reiz jau esmu redzējusi/dzirdējusi izcilākā Latvijas amatieru kora izpildījumā. Tomēr skaisti jau tāpat: "Aizej, lietiņ", "Stādīju ieviņu", "Tāls ceļš", "Mazais bilžu rāmītis" ar smukā frakā Kauperu pašu solista lomā (jāatzīst, ka šī skaņdarba izpildījums tomēr prasa mazliet jauneklīgāku Kamēr...jauniešu izpildījumu), humorisks "Seši mazi bundzinieki" skaņdarbs. Skaistais kormūzikā slēpjas arī absolūtā vienkāršībā, četrbalsīgā salikumā vai unisonā, turklāt, ja to vēl izpilda tāāādas basu balsis!
Un, protams, klausītāju lutināšana koncerta pirmajā daļā ar "Leģenda par iemūrēto sievu" un diemžēl bez programmiņas pagaidām nenosauktiem citiem skaņdarbiem. Komponists spēlējas ar skaņām, ko rada pirksta riņķošana ap glāzes maliņu ar ūdeni, vijoles skaņām, kas imitē durvju eņģu čīkstēšanu un balss iespēju amplitūdām. Cik gan plašs kormūzikas krāsainības iespēju diapazons!
Atkalsatikšanās bez visas samīļošanās liek atkal un atkal teikt, paldies, šīm mūsu tautiņas izcilībām - komponistam, koristiem, māksliniekiem Kauperam, Zaļupem un diriģentam par to saviļņojumu un iedvesmu, ar kuru nu ilgam laikam uzlādēti tik daudzi klausītāji!
sestdiena, 2012. gada 29. septembris
Amadejs
Nu jau kādu laiciņu biju pavisam palaidusies – ne koncerti, ne izrādes (tas gan mazliet vairāk sezonas pātraukuma dēļ) – vien darbi, darbi, darbi. Tā nu beidzot izdevies šo "nekulturālo" periodu veiksmīgi pārtraukt. Un jāatzīst, ka patiesi negaidīti – perfekti!
Par izrādi "Amadejs" agrāk neko īpaši nebiju dzirdējusi, un uz izrādi gāju absolūti nesagatavojusies, zinot vien to, ka tā ir par Mocartu un to, ka abas ar draudzenīti – šobrīd kā nedziedošas koristes un mūzikas skolas beidzējas – nevaram bez šīs mūzikas mākslas izdzīvot. Vajag kā ēst – ja ne uz skatuves, tad vismaz kā skatītājām/klausītājām.
Viesrežisora Pītera Šefera (Lielbritānija) izrāde kā izcils "spēriens" manu domu virpulim. Pusstundu pēc izrādes biju tāāādā emociju gammā, ka jau paspēju to nodēvēt par visu laiku vislabāko izrādi, kādu esmu redzējusi. Mazliet ar vēsāku prātu šo godu Jaunā Rīgas teātra izrādei "Ziedonis un Visums" tomēr neatņemu, bet jāatzīst, ka šis ir pats spilgtākais, ko esmu baudījusi Dailē. Skudriņas skrēja pār ķermeni gan aktierspēles, gan Mocarta spēcīgās mūzikas dēļ...varbūt īpaši emocionāli tāpēc, ka Mocarta mesu bijis tas gods un fantastiskā iespēja dziedāt pāris gadus atpakaļ Francijā kopā ar manu joprojām mīļāko kori - kori Sōla.
Par izrādi "Amadejs" agrāk neko īpaši nebiju dzirdējusi, un uz izrādi gāju absolūti nesagatavojusies, zinot vien to, ka tā ir par Mocartu un to, ka abas ar draudzenīti – šobrīd kā nedziedošas koristes un mūzikas skolas beidzējas – nevaram bez šīs mūzikas mākslas izdzīvot. Vajag kā ēst – ja ne uz skatuves, tad vismaz kā skatītājām/klausītājām.
Viesrežisora Pītera Šefera (Lielbritānija) izrāde kā izcils "spēriens" manu domu virpulim. Pusstundu pēc izrādes biju tāāādā emociju gammā, ka jau paspēju to nodēvēt par visu laiku vislabāko izrādi, kādu esmu redzējusi. Mazliet ar vēsāku prātu šo godu Jaunā Rīgas teātra izrādei "Ziedonis un Visums" tomēr neatņemu, bet jāatzīst, ka šis ir pats spilgtākais, ko esmu baudījusi Dailē. Skudriņas skrēja pār ķermeni gan aktierspēles, gan Mocarta spēcīgās mūzikas dēļ...varbūt īpaši emocionāli tāpēc, ka Mocarta mesu bijis tas gods un fantastiskā iespēja dziedāt pāris gadus atpakaļ Francijā kopā ar manu joprojām mīļāko kori - kori Sōla.
Manuprāt, izrādes "sāls" meklējams galvenokārt nevis Mocarta dzīvesstāstā, kas, protams, ir pietiekami interesants un pārsteidzošs, bet tieši Saljēri tēla personības iekšējo dēmonu cīņā. Saljēri arī bijis talantīgs itāļu komponists, taču, uz skatuves parādoties Mocartam, jūt ārkārtīgi milzīgu skaudību, greizsirdību, atriebību. Viņš spēj novērtēt Mocarta fenomenālo talantu, taču tam blakus jūt savu mazsvarīgumu, nepilnību un vairs nespēj novērtēt savu unikalitāti, uzskatot sevi tikai par viduvējību, par kuru pēc nāves cilvēce nekad vairs neatcerēsies. Cīņa ar iekšējiem dēmoniem, dzīves vērtībām, cīņa par savu vietu dzīvē un vietu ļaužu atmiņās paaudžu paaudzēs. Kas notiek ar cilvēku, kurš tik lielā mērā ar savu milzīgo greizsirdību palīdzējis Mocartam ātrāk nonākt aizsaulē, pats nodzīvo vēl ilgi pēc ģeniālā komponista nāves, bet saprot, ka pasaule viņu atcerēsies tikai kā slepkavu?...ārkārtīgi spēcīgs izrādes noslēgums, kuru precīzi gan nocitēt neizdosies, bet vārdi "visu zemju viduvējības, kas dzīvo un vēl tikai piedzims, es piedodu jums jūsu grēkus. Āmen," mulsinoši stindzinošā atmosfērā iedarbojās tik spēcīgi, ka burtiski minūti paliku ar vaļā muti. Skatītāju neviltoti aplausi un mana sirreālā sajūta, ko panācis lielisks mākslinieku darbs. Izcila!!! Artūra Skrastiņa aktierspēle un atziņa, ka šo izrādi labprāt noskatītos vēlreiz. Vienīgais mīnuss ir izrādes garums 3,5 stundas, kas tomēr šķiet mazliet par daudz. Citādi varu teikt vien lielu, paldies, aktieru komandai un režisoram par tāāādu sajūtu buķeti nedēļas noslēgumā!
Noslēdzu nedēļu ar atmodinātu iekšējo atziņu, ka bez mūzikas nevaru. Tajā tomēr ir kas mistiski spēcīgs. Ir paņemta pauze kordziedāšanā, bet skaidrs, ka ar dziedāšanu dušā ilgi vairs neizvilkšu...mūzika rada to pasaules burvību un mistiku, kuras dēļ vien vērts dzīvot! Pasauli vada un maina izcilības, tai skaitā Mocarts. Mūzikas izcilību un pašas mūzikas priekšā padodos visai dzīves racionalitātei – lai dzīvo nošu pasaule!
svētdiena, 2012. gada 2. septembris
Gada aplis
Tik banāli un patiesi - cik gan ātri skrien laiks! Pagājis tieši gads, kopš tās pārlaimīgās dienas, kad iegriezos Latvijā uz pāris dieniņām no Zviedrijas, lai būtu klāt savu superdraudziņu nozīmīgajā - kāzu dienā. Tik neiedomājami ātri apriņķojis tas gads, svinot jau papīra kāzas. Neiedomājami ātri, jo stundu pa stundai varētu atstāstīt tās dienas notikumus un sajūtas - nolaižoties mazajā, mīļajā Rīgas lidostā, satiekot ģimeni, skrienot caur friziersaloniem, lai paspētu uz bazmīcas ceremoniju un turpmāko mazās pasakas lidojumu visas dienas garumā.
Kaut kā tieši šis, nevis aizbraukšanas datums no Latvijas liekas tāds atskaites punkts gada riņķim. Varbūt tāpēc, ka tūdaļ, tūdaļ arī skolas sākums, kurš man pirmo reizi pēc ļoooooti gariem gadiem tomēr nesāksies ar skolas gaitām. Pārdomāju, kas gan paspējis notikt šī gada laikā. Un patiesībā neiedomājami daudz - sākot ar lielo mācīšanās iedvesmu veselu semestri, mazliet stresaino periodu ziemā ar nosaukumu "ko es gribu darīt šai dzīvē?", turpinot ar atgriešanos grāmatu pasaulē - fantastiskā kolektīvā un deguna apostīšanu Amerikas kontinentā olimpiādes laikā vasarā. Daudz un dikti. Bet viennozīmīgi - laimīga. Laimīga, ka dzīvoju šeit - Latvijā. Ar vēlmi darīt labu tieši šai sabiedrībai un zemītei. Laimīga ar iespēju skriet rīta skrējienu šaipus lielajam dīķim, just saules vitamīnu devu un sajūtu, ka dzīvo!!! joprojām turpinot peldēšanās sezonu jūras viļņos. Sajūtu, ka esi īstajā vietā un laikā. Arī pēc gada. Novēlējums sev un Tev - lai šī sajūta nepamet ne dienu, vienalga kurā punktā atzīmējot atskaites mirkli!
Ar fanstastisko rudens smaržu - jaunā nedēļas riņķī, virpulī un cita cikla iesākumā! =)
Kaut kā tieši šis, nevis aizbraukšanas datums no Latvijas liekas tāds atskaites punkts gada riņķim. Varbūt tāpēc, ka tūdaļ, tūdaļ arī skolas sākums, kurš man pirmo reizi pēc ļoooooti gariem gadiem tomēr nesāksies ar skolas gaitām. Pārdomāju, kas gan paspējis notikt šī gada laikā. Un patiesībā neiedomājami daudz - sākot ar lielo mācīšanās iedvesmu veselu semestri, mazliet stresaino periodu ziemā ar nosaukumu "ko es gribu darīt šai dzīvē?", turpinot ar atgriešanos grāmatu pasaulē - fantastiskā kolektīvā un deguna apostīšanu Amerikas kontinentā olimpiādes laikā vasarā. Daudz un dikti. Bet viennozīmīgi - laimīga. Laimīga, ka dzīvoju šeit - Latvijā. Ar vēlmi darīt labu tieši šai sabiedrībai un zemītei. Laimīga ar iespēju skriet rīta skrējienu šaipus lielajam dīķim, just saules vitamīnu devu un sajūtu, ka dzīvo!!! joprojām turpinot peldēšanās sezonu jūras viļņos. Sajūtu, ka esi īstajā vietā un laikā. Arī pēc gada. Novēlējums sev un Tev - lai šī sajūta nepamet ne dienu, vienalga kurā punktā atzīmējot atskaites mirkli!
Ar fanstastisko rudens smaržu - jaunā nedēļas riņķī, virpulī un cita cikla iesākumā! =)
trešdiena, 2012. gada 27. jūnijs
Liepziedu smaržas reibumā!
Jā, tieši liepziedu pirmā reibinošā smarža pašā Rīgas centrā pie 1. ģimnāzijas pēc garumgaras darbadienas ir tā, kas sapurina un liek ar jaunu sparu, enerģiju un prieku ļauties dzīves virpulim!
Vēl tikai nedēļa un pamodīšos jau pavisam citā kontinentā...neticami, cik ātri tas viss pienāca...vēl neticamāk liekas, kur atradīsies laiks līdz tam nostartēt atlikušajos koncertos, nenobastot mēģinājumus, sameklēt ceļasomas un beidzot-beidzot paskatīties, uz kurieni tad mēs īsti dodamies! Ak, jā - tam pa vidu vēl paspēt pārlekt pavisam oficiāli no eksakto redakcijas un interaktīvo ar Mazbērna kopšanas grāmatu - paradokss, paradoksa galā...hi-hi...nē, nu ļoti jauka grāmatiņa un cenšos no sirds. Tikai lasītāj! Ja kādreiz gadīsies to pašķirstīt, lūdzu, neesi bargs pret superpaātrinātā procesa rezultātu...būt vai nebūt? manā izteiksmē paspēt vai nepaspēt? palaist uz druku pēdējā termiņa dienā un dienu pirms iekāpšanas lidmašīnā...eh, saprotams jau šis viss domu labirints droši vien tikai man pašai...
Lai nu kā, šī vasara noteikti pavisam citādāka nekā iepriekšējā...ne miņas no zviedru idilliskās vasaras vides, toties vasaras skaistāko svētku svinēšana dubultā-droši vien tāpēc, ka pagājušogadu nekā. Maģiskas enerģijas uzņemšana pašos Saulgriežos Drustu Piltiņkalnā ar deviņu loku labirintu, dziedāšanu, dancošanu, sirreāli skaistu saulītes sagaidīšanu un peldēšanu pa pliko ezerā kā lādiņš visam nākošajam gadam. Un ne par kripatiņu sliktāka arī paša Jāņu rīta saulītes sagaidīšana, veroties ugusnkura liesmiņās, tepat, galvaspilsētā... un, protams, visas vasaras eiforijas epicentrā- tikšana mana vismīļākā kora sastāvā virzienā uz Pasaules koru olimpiādi Sinsinati! Nekādi ikdienas darbi vai ķibeles vairs nespēj noslāpēt prieka dzirksti, kas mutuļo un sprakšķ arvien dedzīgāk!
Dzīves virpuļdārzs patiesi atkal ar brīnišķīgo rozīņgaršu-priekā-vasarā! =)
pirmdiena, 2012. gada 30. aprīlis
3 dienas braukt uz Jūrmalu, bet jūru tā arī neredzēt...
Viss sākās ar piektdienas pēcpusdienu, kad gaiss likās tiiik silts, ka būtu grēks to vienkārši pavadīt mājā. Tā kā skriešana (kā jau dažs labs ar izbrīnu būs konstatējis) vairs galīgi nav manu aktivitāšu topa augšgalā, nolēmu, ka nav lieliskākas iespējas, kā vilkt laukā no šķūnīša velo un ripināt uz Jūrmalu. Tāds gaiss, saules gaisma un...kling, kling, kling, caurdurta riepa jau Zolitūdē. Brīnišķīgi. Autovadītāji! Lūdzu, esiet atsaucīgāki benzīntankos un arī uz ielām, lai palīdzētu tikt galā ar šādām ķibelēm...
Mēģinājums numur 2 - sestdien. Ripinu, ripinu, tiekot jau līdz Babītei, kad pēkšņi nolemju griezt iekšā pa labi ceļā uz Vārnukrogu, un, lai arī Lielupe pie Baltās kāpas arī ir īsta miera osta un kļūst par visai interesantu galamēŗķi, atkal no jūras nekā...
Tad nu saņemos svētdien un ripinu vēl drusku tālāk - uz Ķemeriem. Ar ceļabiedru nolemjam, ka turpceļā nekādus "līkumus" no mērķa nemetīsim. Šķiet, ka šai ciemā līdz šim esmu bijusi vien caurbraucot, asociējot to ar briemīgo sēravota smaržu...bet vai nu deguns bija pavisam aizkritis vai visu nomāca pavasara gaiss, tomēr nekā tamlīdzīga šoreiz nemanīju. Nu vispār jau sanatorijām vieta kā radīta - vēl saglabājušās cakainās lapenītes, alejas, parki. Mana favorīte - Emīla Dārziņa iela - nosaukuma dēļ, protams. Tomēr tāda romantiski sirreāla sajūta, jo to visu krāšņo pārsvarā tikai tūristu vai vietējo pudeles brāļu publika. Jā, nu bet topa tops - kāpiens uz vecās, tā arī neuzceltās sanatorijas jumta. Gandrīz kā piedzīvojumu sacensībās - punkts noteikti būtu noslēpts vistālākajā stūrī un parasti graustu, cietokšņu un pamestu māju apmeklējums saistītos ar rikšošanu bariņā pavisam "legāli". Šoreiz gandrīz salecāmies, sadzirdot, ka pretī pa kāpnēm nāk vēl kāds...lieki piebilst, ka arī otrs tūristu pārītis tāpat...hi-hi...Bet nu skats augšā noteikti kāpiena vērts...Vienīgi skumji, ka sanatorijas liktenis tā arī palicis gaisā karājoties - manas skaitļotāja smadzenes nespēj pat iedomāties, cik miljonu būtu nepieciešami tās nojaukšanai vai vēl mazāk - tās celtniecības pabeigšanai...
Kā jau pavasarī, nesprotami paskrējis laiks un ripinām atpakaļ. Lieki piebilst, cik plāns tagad, vakarā, liekas no rīta izvēlētais ietērps - vējš svilpo tik skaudri, ka no aukstuma sāk vilkt krampji. Lieki pārsimt metri līdz jūriņai taču būtu izšķērdība...tā nu no šī horizonta joprojām nekā. Būs jāmēģina vēlreiz!
svētdiena, 2012. gada 18. marts
Nu patīk man tas latviskais!
Latvija, latvietība, latviskais - par, par, par. Vienmēr esmu bijusi patriotiska, bet par tādu laikam no sirds kļuvu, dzīvojot ārpus dzimtenes.
Vēl pirms gada nekad nebūtu ticējusi, ka ar tādu prieku un nepacietību gaidīšu uzstāšanos koru skatē! Tik vien kā 3 dziesmiņas ķeksītim dziesmusvētku virsdiriģentu priekšā: no sērijas, ka nekur neesam pazuduši un drusku meldiju tā kā arī joprojām noturēt varam. Nu labi - vēl drusku samērošanās ar citiem kolektīviem, lai arī liekas, ka šādā veidā jau īsti tos koru līmeņus starpposmu gados līdz svētkiem Mežaparkā salīdzināt īsti nevar. Laikam pēdējo reizi tādu satraukumu un saviļņojumu izjutu vien pēdējos koru karos, kad ar Sōlu izdevās uztaisīt mazu "sensāciju", nemaz nenobālot, uz dēļiem kāpjot uzreiz pēc kora Kamēr...Bet ziniet! Arī šai pavasarīgajā pelēkumā ir tik nenormāli forša sajūta, ka tūdaļ, tūdaļ varēsim pucēties tautastērpos, pīt viena otrai bizes, kārtot puišu lakatiņus, krāsot sarkanas lūpas un skandināt dziesmusvētku repertuāru. Sarosīšanās mēģinājumos - latviešu kormūzikas komponistu klasika, tautasdziesmu apdares - un, ja vēl saņemamies un dziedam no galvas...! Droši vien sajūtas, kad citos krastos youtubā skaties, piemēram, Gaismas pils ierakstu no Mežaparka estrādes un birdini asaras, liek ar pilnīgi citu degsmi gaidīt šādas muzicēšanas iespējas. Nu ir, ir tā mūsu valstiņai vērtība, ka vismaz reizi gadā varam sarosīties Aulas gaiteņos, lai skandinātu tās skanīgākās un melodiskākās kormūzikas pērles! Lasītāj, nākam dziedāt vai vismaz klausīties!
Tikpat liels prieks dzirdēt un baudīt to, kā jaunie talanti spēj to latvisko nišu parādīt gan mums pašiem, gan ar vārdu nest pasaulē. Latvian Voices - talantīgu meiteņu vokālais ansamblis, kas nupat, nupat uzstājies Spīķeru koncertzālē, lai turpinātu koncertus arī turnejā Eiropā un izdevušas arī disku "Tā kā taka". Patika ļoti, ļoti - tieši tā odziņa, kā atbilstoši kolektīva nosaukumam meitenes spējušas parādīt to īpašo, kas raksturīgs mūsu Latvijas platuma grādiem. Gan mazliet etnisko un folklorīgo, varbūt pieļaujot pat mazliet šņācoņu balstiņās - zināmāku un mazliet aizmirstāku tautasdziesmu apdarēs, gan parādot spēju dziedāt akadēmiski precīzi, dziedoši, variējot ar krāsain-krāsainu repertuāru. Un vēl vizuāli tik pārdomātais - "mūsdienu latviskais" tēls: visām klāt piepītās, mazliet mežonīgās bizes, garie brunči un sarkanās pastaliņas-kā punkts uz i. Rada sajūtu, ka spējam to latvisko gan saglabāt, gan adaptēt jaunajam un mūsdienīgajam, šim raksturojumam noteikti piepulcinot arī koklētāju Laimu Jansoni, kas lieliski papildināja un dažādoja koncerta programmu. Nu malači, meitenes!
Nu ir, ir taču tai latviskajā kaut kāds sāls...un man garšo-pat ļoti!
Vēl pirms gada nekad nebūtu ticējusi, ka ar tādu prieku un nepacietību gaidīšu uzstāšanos koru skatē! Tik vien kā 3 dziesmiņas ķeksītim dziesmusvētku virsdiriģentu priekšā: no sērijas, ka nekur neesam pazuduši un drusku meldiju tā kā arī joprojām noturēt varam. Nu labi - vēl drusku samērošanās ar citiem kolektīviem, lai arī liekas, ka šādā veidā jau īsti tos koru līmeņus starpposmu gados līdz svētkiem Mežaparkā salīdzināt īsti nevar. Laikam pēdējo reizi tādu satraukumu un saviļņojumu izjutu vien pēdējos koru karos, kad ar Sōlu izdevās uztaisīt mazu "sensāciju", nemaz nenobālot, uz dēļiem kāpjot uzreiz pēc kora Kamēr...Bet ziniet! Arī šai pavasarīgajā pelēkumā ir tik nenormāli forša sajūta, ka tūdaļ, tūdaļ varēsim pucēties tautastērpos, pīt viena otrai bizes, kārtot puišu lakatiņus, krāsot sarkanas lūpas un skandināt dziesmusvētku repertuāru. Sarosīšanās mēģinājumos - latviešu kormūzikas komponistu klasika, tautasdziesmu apdares - un, ja vēl saņemamies un dziedam no galvas...! Droši vien sajūtas, kad citos krastos youtubā skaties, piemēram, Gaismas pils ierakstu no Mežaparka estrādes un birdini asaras, liek ar pilnīgi citu degsmi gaidīt šādas muzicēšanas iespējas. Nu ir, ir tā mūsu valstiņai vērtība, ka vismaz reizi gadā varam sarosīties Aulas gaiteņos, lai skandinātu tās skanīgākās un melodiskākās kormūzikas pērles! Lasītāj, nākam dziedāt vai vismaz klausīties!
Tikpat liels prieks dzirdēt un baudīt to, kā jaunie talanti spēj to latvisko nišu parādīt gan mums pašiem, gan ar vārdu nest pasaulē. Latvian Voices - talantīgu meiteņu vokālais ansamblis, kas nupat, nupat uzstājies Spīķeru koncertzālē, lai turpinātu koncertus arī turnejā Eiropā un izdevušas arī disku "Tā kā taka". Patika ļoti, ļoti - tieši tā odziņa, kā atbilstoši kolektīva nosaukumam meitenes spējušas parādīt to īpašo, kas raksturīgs mūsu Latvijas platuma grādiem. Gan mazliet etnisko un folklorīgo, varbūt pieļaujot pat mazliet šņācoņu balstiņās - zināmāku un mazliet aizmirstāku tautasdziesmu apdarēs, gan parādot spēju dziedāt akadēmiski precīzi, dziedoši, variējot ar krāsain-krāsainu repertuāru. Un vēl vizuāli tik pārdomātais - "mūsdienu latviskais" tēls: visām klāt piepītās, mazliet mežonīgās bizes, garie brunči un sarkanās pastaliņas-kā punkts uz i. Rada sajūtu, ka spējam to latvisko gan saglabāt, gan adaptēt jaunajam un mūsdienīgajam, šim raksturojumam noteikti piepulcinot arī koklētāju Laimu Jansoni, kas lieliski papildināja un dažādoja koncerta programmu. Nu malači, meitenes!
Nu ir, ir taču tai latviskajā kaut kāds sāls...un man garšo-pat ļoti!
trešdiena, 2012. gada 29. februāris
Un tad nomirst naivums
Tad, kad savā "večiņas vecumā" vairs netici, ka ir iespējams mainīt to, ko jau izlēmi pēc 14 vai 18 gadu vecuma, vai vēl pēc kādas mazas neizdošanās...tad, kad burvīgi saulainā īpašā-tikai reizi četros gados-dienā saproti, ka sapņi paliek sapņiem, un jūties "nolemts" tam, ko ar savu apzinīgumu tik tālu esi aizvedis. Bet sirsniņā zini, ka vēlies ko citu, bet esi pakļāvies "tā taču nedara" normai un vairs netici...tad-tad arī noslāpst, nokalst un nomirst tas naivums... Dzīvo nu to savu "pareizo" dzīvi...Draugi, mīļie! Nedomājiet, bet klausiet savai sirdsbalsij pēc iespējas ātrāk, jo kam gan vērti tie "pareizie" ceļi, ja tie nav tavējie?
pirmdiena, 2012. gada 27. februāris
Amatieris pret profesionāli
Hobijs pret profesiju / amatieris pret profesionāli - kurš kuru? Šoreiz koru kontekstā.
Cik gan bieži nākas dzirdēt vērtējumu, ka mūzikas lauciņā profesionālis nekad nesniegs tādu muzikālu baudījumu un dzirksti kā no amatiera emocionālās pašatdeves. Nezinu. Var jau būt, ka profesionāļu pieredze diendienā, gadu no gada uzstājoties ar visdažādāko repertuāru kādā brīdī rada pieradumu (?), apnikumu (?) un neizskaidrojamam mūzikas enerģijas lidojumam vairs neizdodas pakļauties. Var jau būt, tomēr mana pārliecība, ka tas, kurš reiz pakļāvies mūzikas varai, nekad to vaļā nelaidīs, un šī atdeve mūzikas mākslai vienkārši nespēj pazust, neatkarīgi no piederības profesionāļu vai amatieru pusei.
Profesionāļu pusē Radio kora izpildītais Brāmsa Vācu rekviēms Lielajā Ģildē. Parasti klausāms kora un liela simfoniskā orķestra pavadījumā (pirms pāris gadiem izdevās šādu versiju klausīt Brēmenē) - šoreiz divu fantastisku pianistu (man jaunatklājumi) - Diānas Ketleres un Reiņa Zariņa Diānas - pavadībā. Pašai interesanti pirmo reizi klausīt kori nevis Kļavas, bet Putniņa vadībā - un jāatzīst, ka kora varēšana kā allaž nepieviļ ne mirkli. Tikai 25 balsis - un kāda spēju amplitūda!!! Fantastika! Nu nespēju piekrist profesionāļu kritķiem...pat šādā - diezgan smagā mūzikā - koris spēj pārliecināt ar fantastiskiem kontrastiem un enerēģētisku nospriegojumu. Lai arī pašai personīgi negāja pie sirds soprāna solistes dziedājums, apbrīnojama mūziķu savstarējā smalkjūtīgā sadarbība-koris-pianisti-solisti-diriģents...
Otrā - amatieru pusē - šoreiz koris Kamēr...Lai arī jāatzīst, ka Latvijas kontekstā un kopumā jau šo kori nevaram - nu nevaram īsti ierindot amatieru vai profesionāļu pusē. Tas ir un paliek ārpus lejkādas "kategorijas", gadu gaitā izkopjot savu īpašo muzicēšanu. "Mēness dziesmu" cikls ir kā turpinājums pāris gadus iepriekš tapušajam "Pasaules Saules dziesmu" ciklam, kurā radīt skaņdarbus tieši korim Kamēr...tika aicināti pasaulslaveni komponisti. Šoreiz ar savu daiļradi izpausties aicināti tika tieši latviešu komponisti un jaunie mākslinieki.
Kopumā koncerts 3 (!!!) stundu garumā kārtējo reizi liek klausītājam izjust ārkārtīgu cieņu un apbrīnu, par to ko Māris Sirmais spēj panākt ar milzīgu darbaspēku un iedvesmu, strādājot ar pārsvarā jau neprofesionāliem jauniešiem, kuri tik un tā spēj savu vokālo sniegumu izstrādāt gandrīz līdz pilnībai. Pārsteigums koncerta pirmajā daļā par K. Orfa operas "Mēness" uzvedumu. Tieši tā - veselu uzvedumu! Izstrādāts līdz pēdējam sīkumam - no skatuves izkārtojuma, horeogrāfijas un, protams, muzikālas noslīpētības. Jāatzīst, ka pašai personīgi pirmā daļa kopumā gan likās mazliet neiederīga (vai varbūt kā kormūzikas klausītājs gaidīju ko citu?), jo, lai arī jāatzīst katra viena ieguldītais milzīgais darbs, īsti nesapratu, kamdēļ ko tādu Kamēriešiem uzvest? Kaut kā tas viss atgādināja tādu kā žetonvakara atrādīšanos...bet, iespējams, ļoti neordinārs vērtējums, ņemot vērā klausītāju sajūsmu. Noteikti tas, ko nācu baudīt, ar dubultīgu uzviju tika sniegts otrajā daļā ar ražīgu papildinājumu latviešu a capella kormūzikas bagātībai. Fantastiski Celmas, Tiguļa, Ešenvalda, Maskata darbi! Jāatzīst, ka mūsdienu mūzikas jauninājumi laikam beidzot radījuši pārsātinājumu ar ārprātīgi sarežģītām konkursu cienīgām partijām, izmantojot visdažādākos izteiksmes līdzekļus - savdabīgas tembru skaņas, virstoņus, dažnedažādas ritma iespējas, popsīgus, roķīgus piesitienus un absolūtus "netoņus"...pēc Karlsona un jaunās mākslinieces Skuķes darbiem (visu cieņu komponistiem!) likās, ka nu gan prasās visvienkāršākā "Pūt Vējiņu" melodiska līnija četrbalsīgā salikumā...Protams, baudījums, klausoties mūzikā un veroties jauniešu degsmes acīs, tik un tā. Koncerta noslēgums paņem uz urrā-A.Sējāna Cosmos stilā izstrādāta kompozīcija ar O. Vācieša dzejoli par baiso Šlopster-Klopsteru - nu kapitāli!!! Smaids un mazliet paralēles ar Cosmosiešu uzvedumu pāris gadus atpakaļ ar teatrālo "Rūķītis un Mežavecis" uzvedumu. Suģestējoši un iedvesmojoši - paldies, paldies, paldies!
Muzikālais baudījums nu iedvesmos ilgu laiku - un ne par vienu kapeiku nespēju to kā Olimpiskās spēlēs novērtēt vairāk par labu vienam vai otram kolektīvam - uzvara paliek mūzikas pusē.
Cik gan bieži nākas dzirdēt vērtējumu, ka mūzikas lauciņā profesionālis nekad nesniegs tādu muzikālu baudījumu un dzirksti kā no amatiera emocionālās pašatdeves. Nezinu. Var jau būt, ka profesionāļu pieredze diendienā, gadu no gada uzstājoties ar visdažādāko repertuāru kādā brīdī rada pieradumu (?), apnikumu (?) un neizskaidrojamam mūzikas enerģijas lidojumam vairs neizdodas pakļauties. Var jau būt, tomēr mana pārliecība, ka tas, kurš reiz pakļāvies mūzikas varai, nekad to vaļā nelaidīs, un šī atdeve mūzikas mākslai vienkārši nespēj pazust, neatkarīgi no piederības profesionāļu vai amatieru pusei.
Profesionāļu pusē Radio kora izpildītais Brāmsa Vācu rekviēms Lielajā Ģildē. Parasti klausāms kora un liela simfoniskā orķestra pavadījumā (pirms pāris gadiem izdevās šādu versiju klausīt Brēmenē) - šoreiz divu fantastisku pianistu (man jaunatklājumi) - Diānas Ketleres un Reiņa Zariņa Diānas - pavadībā. Pašai interesanti pirmo reizi klausīt kori nevis Kļavas, bet Putniņa vadībā - un jāatzīst, ka kora varēšana kā allaž nepieviļ ne mirkli. Tikai 25 balsis - un kāda spēju amplitūda!!! Fantastika! Nu nespēju piekrist profesionāļu kritķiem...pat šādā - diezgan smagā mūzikā - koris spēj pārliecināt ar fantastiskiem kontrastiem un enerēģētisku nospriegojumu. Lai arī pašai personīgi negāja pie sirds soprāna solistes dziedājums, apbrīnojama mūziķu savstarējā smalkjūtīgā sadarbība-koris-pianisti-solisti-diriģents...
Otrā - amatieru pusē - šoreiz koris Kamēr...Lai arī jāatzīst, ka Latvijas kontekstā un kopumā jau šo kori nevaram - nu nevaram īsti ierindot amatieru vai profesionāļu pusē. Tas ir un paliek ārpus lejkādas "kategorijas", gadu gaitā izkopjot savu īpašo muzicēšanu. "Mēness dziesmu" cikls ir kā turpinājums pāris gadus iepriekš tapušajam "Pasaules Saules dziesmu" ciklam, kurā radīt skaņdarbus tieši korim Kamēr...tika aicināti pasaulslaveni komponisti. Šoreiz ar savu daiļradi izpausties aicināti tika tieši latviešu komponisti un jaunie mākslinieki.
Kopumā koncerts 3 (!!!) stundu garumā kārtējo reizi liek klausītājam izjust ārkārtīgu cieņu un apbrīnu, par to ko Māris Sirmais spēj panākt ar milzīgu darbaspēku un iedvesmu, strādājot ar pārsvarā jau neprofesionāliem jauniešiem, kuri tik un tā spēj savu vokālo sniegumu izstrādāt gandrīz līdz pilnībai. Pārsteigums koncerta pirmajā daļā par K. Orfa operas "Mēness" uzvedumu. Tieši tā - veselu uzvedumu! Izstrādāts līdz pēdējam sīkumam - no skatuves izkārtojuma, horeogrāfijas un, protams, muzikālas noslīpētības. Jāatzīst, ka pašai personīgi pirmā daļa kopumā gan likās mazliet neiederīga (vai varbūt kā kormūzikas klausītājs gaidīju ko citu?), jo, lai arī jāatzīst katra viena ieguldītais milzīgais darbs, īsti nesapratu, kamdēļ ko tādu Kamēriešiem uzvest? Kaut kā tas viss atgādināja tādu kā žetonvakara atrādīšanos...bet, iespējams, ļoti neordinārs vērtējums, ņemot vērā klausītāju sajūsmu. Noteikti tas, ko nācu baudīt, ar dubultīgu uzviju tika sniegts otrajā daļā ar ražīgu papildinājumu latviešu a capella kormūzikas bagātībai. Fantastiski Celmas, Tiguļa, Ešenvalda, Maskata darbi! Jāatzīst, ka mūsdienu mūzikas jauninājumi laikam beidzot radījuši pārsātinājumu ar ārprātīgi sarežģītām konkursu cienīgām partijām, izmantojot visdažādākos izteiksmes līdzekļus - savdabīgas tembru skaņas, virstoņus, dažnedažādas ritma iespējas, popsīgus, roķīgus piesitienus un absolūtus "netoņus"...pēc Karlsona un jaunās mākslinieces Skuķes darbiem (visu cieņu komponistiem!) likās, ka nu gan prasās visvienkāršākā "Pūt Vējiņu" melodiska līnija četrbalsīgā salikumā...Protams, baudījums, klausoties mūzikā un veroties jauniešu degsmes acīs, tik un tā. Koncerta noslēgums paņem uz urrā-A.Sējāna Cosmos stilā izstrādāta kompozīcija ar O. Vācieša dzejoli par baiso Šlopster-Klopsteru - nu kapitāli!!! Smaids un mazliet paralēles ar Cosmosiešu uzvedumu pāris gadus atpakaļ ar teatrālo "Rūķītis un Mežavecis" uzvedumu. Suģestējoši un iedvesmojoši - paldies, paldies, paldies!
Muzikālais baudījums nu iedvesmos ilgu laiku - un ne par vienu kapeiku nespēju to kā Olimpiskās spēlēs novērtēt vairāk par labu vienam vai otram kolektīvam - uzvara paliek mūzikas pusē.
svētdiena, 2012. gada 26. februāris
Mamutu medības
Esat kādreiz satikuši Mamutu? Nē...?! Nu mēs, 2 koki un citi zvēri, arī ne, tāpēc neatlika nekas cits kā ļauties kārdinājumam to satikt, tuklāt sniegā, mežā, naktī un saliedētības pārbaudē.
Šoreiz neierasti kuplā piecinieka sastāvā sestdienas vakarā traucam piedzīvojumos uz Ogres Zilajiem kalniem. Komandas gars kā allaž kareivīgs, un sarunas sarakstē un vēlāk mašīnā par tēmām - vai pēc finiša saņemam medaļas un bez gulēšanas dodamies mājās vai varbūt uzreiz pirms starta paņemam medaļas :D...ak jā, kaut kas arī par plānotajiem vidējiem ātrumiem, ar kādiem dažs labs pat pusmaratonus nav veicis, kur nu vēl mežā un brikšņos, bet ko gan komandas gara ietekmē nepaveiksi! Dažs labs jau paspēj izčikāties, kurš vajadzības gadījumā līdīs pēc kontrolpunkta āliņģi, bet vēl kāds cits komandas monstriņš steidz nepilnas stundas laikā miedziņā atjaunot enerģijas krājumus jau pēc 18 km veikta pārgājiena...Komanda gatava startam!
Dalībnieku skaits - neierasti liels! Jau paspējam novērtēt pretiniekus un ar mazu vilšanos secināt, ka laikam tās medaļas uzreiz savākt nedrīkstam...hi-hi...Nu tad aiziet-mežā! Pirmais celiņš laukā no skolas teritorijas, pārsimt metri vēl pa apgaismotām Ogres ieliņām - un aidā! brienam sniegā, ūdenī un par sausām kājām tuvāko 8 stundu laikā varam aizmirst. Ceļā gaida 6 lielie kontrolpunkti ar 2 uzdevumiem katrā no tiem, kuriem pa ceļam varam mēģināt atrast arī hintus - papildnorādes, kas varētu palīdzēt uzdevumu veikšanai. Pirmo neatrodam...nu nekas. Tiksim galā tāpat. Uzspēlējam kerlingu un jau pirmajā posmā saņemam iespēju izpausties roņiem. Jānis kā varonis metas pirmajā, tad otrajā un sviestmaižu likuma dēļ nākas mesties arī trešajā āliņģī, lai veiksmīgi tomēr atrastu apslēpto dārgumu-pagali. Juhū! Aši, aši - drēbes virsū un rikšojam tālāk! Tā - mums tomēr vajag tās papildonrādes (būtu pirms tam atraduši - būtu pieticis ar vienu ledainā ūdens āliņģi...). Neatrodam...hmm...tā laikam ir zīme, ka vairāk nemeklēsim...Otrais punkts ar līdzsvara noturēšanas pārbaudi komandai kopā un iespēja izmēģināt prasmes traukties ar vienriteni...sniega/ ledus distancē...Izdodas! Bet skrienam, skrienam tālāk! Lai arī laimīgi termometra stabiņš noslīdējis varbūt vien pāris grādu zem nulles, kontrolpunktos dīkus pavadītais laiks, kamēr jāgaida rindā pirms citām komandām, liek manīt vēsumu un drebulīti. Navigators Kaspars nekļūdīgi ved tālāk, un pārējiem atliek vien turēt līdzi tempam. Trešajā posmā savu šautriņu mešanas prasmi demonstrē komandas kapteinis Mārtiņš, bet liesmiņas pārnešanas posmā izgāžamies. Piecos posmos sadalītā maršrutā jāpārnes uguns no lāpas tālāk ar papīru, sveci, skalu, brīnumsvecītiti un sērkociņu, neļaujot tai liesmiņai nodzist. Laikam jau secību izvēlējāmies nepareizo, jo netikām laukā pat no pirmā posma...Nekas. Komanadas gars joprojām možs - brienam pāri upei, kas, protams, jau līdz potītei un augstāk ļauj izbaudīt ledaino ūdeni...visi vien daļēji spējam izbaudīt Jāņa sajūtas pāris posmus iepriekš...Ledaini!!! Aiziet-rikšojam, rikšojam! Nonākam virvju posmā - lieliska vieta, lai izpaustos mūsu kalnu mīļotāja-kaķu meitene Vizma! Apbrīnojami - klusībā priecājos, ka šīs nu ir sacensības, kur beidzot šādos uzdevumos nav jāizpaužas visai komandai (kā vēlāk izrādīsies-veltīgi...) un vēl vairāk priecājos par to, ka 2 koku un citu zvēru sastāvā ir tāda supermeitene! Nobrien pārgājienu un gatava mesties piedzīvojumos arī naktī - lielais komandas apskāviens Vizmai pie nākošā kontrolpunkta ugunskura. Aši tiek iegūta ieskaite pagales tālmešanā un nu drebināmies pie ugunskura, gaidot savu kārtu vispirms pirmajā rindā ap liesmiņu un tad uz uzdevumu zaru būdiņā. Jūtamies pārgudri, jo pa ceļam beidzot esam atraduši papildnorādi uzdevumam:"Zaudē daļu acu gaišuma un tas tev palīdzēs". Nolemjam, ka nekas nevar būt vienkāršāks: ieslēdzot mūs uz 15 minūtēm aukstumā šaurā būdiņā, kur no visām pusēm pil kūstošs sniegs, no tās tiksim ārā, izslēdzot savas pieres lampiņas. H-hi...gudrīši. Tik vien iegūstam, kā atstarojošu ciparu kodu griestos, kas jāmēģina atkost, izveidojot ciparu kombināciju saslēgam. Rēķinām, kalkulējam - un tā arī tiekam ārā vien pēc aizritējušām minūtēm, cieto riekstiņu neatkožot. Nu gan jāskrien-drebināmies ne pa jokam! Palicis taču pavisam maz - pēdējais posms! La-la-lā...te nu beidzot īsts pārbaudījums arī man. Savu lomu komandā varētu nodēvēt kā "tempa turētājs" pārskrējienos, bet nepavisam ne kā virvju posmu cienītājs...tas šoreiz jāveic visai komandai...help! Saņemu drosmi un klausu tiesnešu un komandas biedru norādēm. Viss vainagojas ar kritienu un apkērtējo ovācijām. Neizdevās - bet nu vismaz atkal mierinošs komandas apskāviens. Otrs virvju posms vēl lielāks izaicinājums - tomēr sakožu zobus un dodos. Te nu pārbaudījums ne tikai vājrocīšu meitenēm, bet arī komandas puišiem. Viņi cīnās ne pa jokam, bet laikā neiekļaujas pat tikai 2 dalībnieki - es, protams, klusībā saku:"Paldies," jo Mārtiņš noteikti neuzspēja tikt līdz galam pēdējā posmā tikai tāpēc, lai man šis posms nemaz nebūtu jāuzsāk...nu aiziet-vien pāris mirkļi un būsim finišā!
Sniedziņa virpuļdejas liek aizmirst iepriekšējās dienas pavasarīgās noskaņas, bet nu nekas...Mamutu medības tomēr paliek ziemas izklaides. Laimīgs finišs vien pāris minūtes pirms kontrollaika finiša, foto un došanās mājup. Medaļas droši vien nespīd, bet nekas! Mēs zinām, kur vēl augt un cik daudz konkurenti par mūsu spēku vēl pat nenojauš! Paldies organizatoriem un komandai par aktīvām izklaidēm meža takās, un tad jau gaidiet nākamo iznācienu!
Šoreiz neierasti kuplā piecinieka sastāvā sestdienas vakarā traucam piedzīvojumos uz Ogres Zilajiem kalniem. Komandas gars kā allaž kareivīgs, un sarunas sarakstē un vēlāk mašīnā par tēmām - vai pēc finiša saņemam medaļas un bez gulēšanas dodamies mājās vai varbūt uzreiz pirms starta paņemam medaļas :D...ak jā, kaut kas arī par plānotajiem vidējiem ātrumiem, ar kādiem dažs labs pat pusmaratonus nav veicis, kur nu vēl mežā un brikšņos, bet ko gan komandas gara ietekmē nepaveiksi! Dažs labs jau paspēj izčikāties, kurš vajadzības gadījumā līdīs pēc kontrolpunkta āliņģi, bet vēl kāds cits komandas monstriņš steidz nepilnas stundas laikā miedziņā atjaunot enerģijas krājumus jau pēc 18 km veikta pārgājiena...Komanda gatava startam!
Dalībnieku skaits - neierasti liels! Jau paspējam novērtēt pretiniekus un ar mazu vilšanos secināt, ka laikam tās medaļas uzreiz savākt nedrīkstam...hi-hi...Nu tad aiziet-mežā! Pirmais celiņš laukā no skolas teritorijas, pārsimt metri vēl pa apgaismotām Ogres ieliņām - un aidā! brienam sniegā, ūdenī un par sausām kājām tuvāko 8 stundu laikā varam aizmirst. Ceļā gaida 6 lielie kontrolpunkti ar 2 uzdevumiem katrā no tiem, kuriem pa ceļam varam mēģināt atrast arī hintus - papildnorādes, kas varētu palīdzēt uzdevumu veikšanai. Pirmo neatrodam...nu nekas. Tiksim galā tāpat. Uzspēlējam kerlingu un jau pirmajā posmā saņemam iespēju izpausties roņiem. Jānis kā varonis metas pirmajā, tad otrajā un sviestmaižu likuma dēļ nākas mesties arī trešajā āliņģī, lai veiksmīgi tomēr atrastu apslēpto dārgumu-pagali. Juhū! Aši, aši - drēbes virsū un rikšojam tālāk! Tā - mums tomēr vajag tās papildonrādes (būtu pirms tam atraduši - būtu pieticis ar vienu ledainā ūdens āliņģi...). Neatrodam...hmm...tā laikam ir zīme, ka vairāk nemeklēsim...Otrais punkts ar līdzsvara noturēšanas pārbaudi komandai kopā un iespēja izmēģināt prasmes traukties ar vienriteni...sniega/ ledus distancē...Izdodas! Bet skrienam, skrienam tālāk! Lai arī laimīgi termometra stabiņš noslīdējis varbūt vien pāris grādu zem nulles, kontrolpunktos dīkus pavadītais laiks, kamēr jāgaida rindā pirms citām komandām, liek manīt vēsumu un drebulīti. Navigators Kaspars nekļūdīgi ved tālāk, un pārējiem atliek vien turēt līdzi tempam. Trešajā posmā savu šautriņu mešanas prasmi demonstrē komandas kapteinis Mārtiņš, bet liesmiņas pārnešanas posmā izgāžamies. Piecos posmos sadalītā maršrutā jāpārnes uguns no lāpas tālāk ar papīru, sveci, skalu, brīnumsvecītiti un sērkociņu, neļaujot tai liesmiņai nodzist. Laikam jau secību izvēlējāmies nepareizo, jo netikām laukā pat no pirmā posma...Nekas. Komanadas gars joprojām možs - brienam pāri upei, kas, protams, jau līdz potītei un augstāk ļauj izbaudīt ledaino ūdeni...visi vien daļēji spējam izbaudīt Jāņa sajūtas pāris posmus iepriekš...Ledaini!!! Aiziet-rikšojam, rikšojam! Nonākam virvju posmā - lieliska vieta, lai izpaustos mūsu kalnu mīļotāja-kaķu meitene Vizma! Apbrīnojami - klusībā priecājos, ka šīs nu ir sacensības, kur beidzot šādos uzdevumos nav jāizpaužas visai komandai (kā vēlāk izrādīsies-veltīgi...) un vēl vairāk priecājos par to, ka 2 koku un citu zvēru sastāvā ir tāda supermeitene! Nobrien pārgājienu un gatava mesties piedzīvojumos arī naktī - lielais komandas apskāviens Vizmai pie nākošā kontrolpunkta ugunskura. Aši tiek iegūta ieskaite pagales tālmešanā un nu drebināmies pie ugunskura, gaidot savu kārtu vispirms pirmajā rindā ap liesmiņu un tad uz uzdevumu zaru būdiņā. Jūtamies pārgudri, jo pa ceļam beidzot esam atraduši papildnorādi uzdevumam:"Zaudē daļu acu gaišuma un tas tev palīdzēs". Nolemjam, ka nekas nevar būt vienkāršāks: ieslēdzot mūs uz 15 minūtēm aukstumā šaurā būdiņā, kur no visām pusēm pil kūstošs sniegs, no tās tiksim ārā, izslēdzot savas pieres lampiņas. H-hi...gudrīši. Tik vien iegūstam, kā atstarojošu ciparu kodu griestos, kas jāmēģina atkost, izveidojot ciparu kombināciju saslēgam. Rēķinām, kalkulējam - un tā arī tiekam ārā vien pēc aizritējušām minūtēm, cieto riekstiņu neatkožot. Nu gan jāskrien-drebināmies ne pa jokam! Palicis taču pavisam maz - pēdējais posms! La-la-lā...te nu beidzot īsts pārbaudījums arī man. Savu lomu komandā varētu nodēvēt kā "tempa turētājs" pārskrējienos, bet nepavisam ne kā virvju posmu cienītājs...tas šoreiz jāveic visai komandai...help! Saņemu drosmi un klausu tiesnešu un komandas biedru norādēm. Viss vainagojas ar kritienu un apkērtējo ovācijām. Neizdevās - bet nu vismaz atkal mierinošs komandas apskāviens. Otrs virvju posms vēl lielāks izaicinājums - tomēr sakožu zobus un dodos. Te nu pārbaudījums ne tikai vājrocīšu meitenēm, bet arī komandas puišiem. Viņi cīnās ne pa jokam, bet laikā neiekļaujas pat tikai 2 dalībnieki - es, protams, klusībā saku:"Paldies," jo Mārtiņš noteikti neuzspēja tikt līdz galam pēdējā posmā tikai tāpēc, lai man šis posms nemaz nebūtu jāuzsāk...nu aiziet-vien pāris mirkļi un būsim finišā!
Sniedziņa virpuļdejas liek aizmirst iepriekšējās dienas pavasarīgās noskaņas, bet nu nekas...Mamutu medības tomēr paliek ziemas izklaides. Laimīgs finišs vien pāris minūtes pirms kontrollaika finiša, foto un došanās mājup. Medaļas droši vien nespīd, bet nekas! Mēs zinām, kur vēl augt un cik daudz konkurenti par mūsu spēku vēl pat nenojauš! Paldies organizatoriem un komandai par aktīvām izklaidēm meža takās, un tad jau gaidiet nākamo iznācienu!
otrdiena, 2012. gada 21. februāris
Brīnumi tomēr notiek!
Vai arī Jūs piederat pie tās skeptiķu sugas, kas netic konkursu un loteriju iznākumam? Visus ceļojumus uz siltajām zemēm ziemas vidū tāpat noteikti laimē uzņēmēja mazmeitiņa, bet ar jaunāko Wolksvagen vabolīti droši vien ripināsies kāds laimīgais šoferītis X, kurš nu no parasto mirstīgo vidus noteikti nenāk... (ak, aizmirsu gan pieminēt Rūdi, kurš šādi pabijis Olimpiskajās spēlēs, izceļojis Eiropu un ar savu laimīgo roku izvelk ceļojumu biļetes arī māsai-bet nu tas jau tikai izņēmums, kas apstiprina likumsakarības)...Brīnumi lai paliek pasakām-mēs tiksim galā pašu spēkiem.
Bet ziniet? Arī šādu skepticismu tomēr spēj atkausēt mazi dienas prieciņi. Nemaz nerunājot par to, ka atkal baudīšu Kamēr...mūzikas lidojumu, nedēļas muzikālajos ceļos nu došos arī uz Ģildi, lai baudītu Radio kori, pateicoties...mazam konkursiņam, kura uzvarētāja laikam pirmo reiz mūžā esmu es...http://www.diena.lv/kd/konkursi/noskaidroti-uzvaretaji-konkursa-par-vacu-rekviema-koncertu-13932029 Divi labākie Latvijas kori-un vienā nedēļas nogalē! Nu vai tas nav kapitāli?!!! :)
Bet ziniet? Arī šādu skepticismu tomēr spēj atkausēt mazi dienas prieciņi. Nemaz nerunājot par to, ka atkal baudīšu Kamēr...mūzikas lidojumu, nedēļas muzikālajos ceļos nu došos arī uz Ģildi, lai baudītu Radio kori, pateicoties...mazam konkursiņam, kura uzvarētāja laikam pirmo reiz mūžā esmu es...http://www.diena.lv/kd/konkursi/noskaidroti-uzvaretaji-konkursa-par-vacu-rekviema-koncertu-13932029 Divi labākie Latvijas kori-un vienā nedēļas nogalē! Nu vai tas nav kapitāli?!!! :)
sestdiena, 2012. gada 18. februāris
PRET maratonu, bet PAR skaistu sestdienas dienu!
Krustiņi saķeksēti (turpinot iesākto tradīciju, ārpus galvaspilsētas...ziniet, Rīgā balsot ne pavisam vairs nav stilīgi-ģimene sapratīs...). Vilciena romantika izbaudīta - vispār man Latvijā patīk tikai tie jaunie, smukie vilcieni manā mīļākajā maršrutā virzienā uz Jūrmalu, bet bija jau inčīgi atkal izbaudīt drusku senāku modeli komplektā ar tās publiku (vislabākais laikam bija vīrietis, kurš visiem citiem pasažieriem centās iegalvot, ka alus pudele viņa padusē ir nevis šņabis, bet kvass...), bet smaids, protams, arvien plašāks, attālinoties no Rīgas, sajūtot pat caur logu saules spožumu un prieku slēpotāju acīs apsnigušajā mežā.
Skaista tā Latvija! Šoreiz pabaudot Cēsu puses kalnus un lejas, Ērgļu klintis un Gaujas līkumus - pūkains sniedziņš un meža smarža...
.jpg)
...un kārtējo reizi atsitiens savos mērķu-mērķīšos. Klusībā jau laiku pa laikam perinās tā doma par 42, bet šodien...nu ziniet! arī tos padsmit knapi novilku... Nav nekāda joka lieta pēc Mārupes līdzenumiem trenkties Cēsu mežu uzkalniņos. Secinājums? Visi spēcīgākie Latvijas skrējēji NOTEIKTI nāk no Cēsīm (nu izņēmuma kārtā varbūt arī no Siguldas vai Ogres Zilajiem kalniem...hi-hi...) un...treniņi, treniņi, treniņi...līdz maratonam man vēl tālu...
Bet diena noteikti skaistum-skaista! Paldies kompānijai par sapratni un iecietību, pielāgojoties arī lēnāko divplākšņu tempam - un ceru, ka šis tad nu bija tas nozīmīgais stūrakmens nākamās nedēļas startam citos kalnos...ui, bail pat iedomāties...šodien par to nedomāju un priecājos par saules pielieto dienu!=)
Skaista tā Latvija! Šoreiz pabaudot Cēsu puses kalnus un lejas, Ērgļu klintis un Gaujas līkumus - pūkains sniedziņš un meža smarža...
.jpg)
Bet diena noteikti skaistum-skaista! Paldies kompānijai par sapratni un iecietību, pielāgojoties arī lēnāko divplākšņu tempam - un ceru, ka šis tad nu bija tas nozīmīgais stūrakmens nākamās nedēļas startam citos kalnos...ui, bail pat iedomāties...šodien par to nedomāju un priecājos par saules pielieto dienu!=)
trešdiena, 2012. gada 1. februāris
Palīdzi piepildīt koristu sapni!
Šoreiz stāsts nevis par to, kur tad īsti skaitļotāj j-kundze šobrīd sastopama, mulsinot ne vienu vien komandas biedru (jo patiesībā jau kādu laiku ne Zviedrijā un pat ne Jāņa sapņu darba vietā...hi-hi...), bet par lūgumu arī Tev, lasītāj!
Mēs, koristi, - tie, kas Sōlieši, būsim ļoti priecīgi, ja Tev izdotos labo darbu ietvaros nobalsot par mūsu mazā-lielā sapņa realizāciju un kaut par solīti pietuvoties vasaras lielajiem plāniem doties uz Pasaules koru olimpiādi Sinsinati (ASV)! Lai tur ne tikai labi skanētu, bet arī labi izskatītos, koris decembrī sāka darināt sev jaunus koncerttērpus. Lai dotos pāri okeānam, ir nepieciešami diezgan lieli finanšu līdzekļi, tādēļ koris Sōla meklē sev atbalstītājus ne tikai aviobiļešu iegādei, bet arī jaunu koncerttērpu pabeigšanai. Atliek sekot norādēm:1) http://www.labiedarbi.lv/lv/balso_par_projektu/latvijas-kulturas-akademijas-jaukta-kora-sola-koncertterpu-izgatavosana.html vai/un
2) http://www.draugiem.lv/special/labiedarbi/?project=353
Paldies, draugs!;)
Un pavisam drīz mazs muzikāls baudījums Tev, klausītāj, arī Valentīndienas noskaņās! Esi laipni gaidīts!:)
Abonēt:
Ziņas (Atom)