Iesākšu ar to, ka šogad, varbūt nedaudz par vēlu, skatoties uz sezonu kopumā, biju nolēmusi sportiskās aktivitātes ielikt mazliet "sakarīgākā ietvarā" nekā līdz šim, uzticot treniņplānu trenerim ar diviem mērķiem šai sezonā: uzlabot savu baskāju 53km distances pērnā gada rezultātu un izskriet pusmaratonu 90 minūtēs. Ar pirmo mērķi, arī ne bez kreņķiem, veiksmīgi tiku galā, un milzīgs paldies par to trenerim - jo, lai arī jāskrien bija man pašai, skaidrs, ka bez treniņplāna diez vai tas būtu izdevies tik veiksmīgi. Ar otrā mērķa realizēšanu pagaidām iet - nu, ja ne sāpīgi, tad laikietilpīgāk, nekā sākumā biju cerējusi gan...
Pirmā aizķeršanās radās jau ar datumu, kad šo pusmaratonu izskriet - Valmieras pusīte septembra vidū šķita par ātru, lai atjaunotos pēc veiktās "īsās" ultras, tāpēc ideālais variants sliecās uz Siguldas pusmaratonu 7.oktobrī. Bet tā kā šosezon jāaizstāv komandas gods arī xRace posmos, arī šī opcija atkrita, jo savukārt noslēdzošo piedzīvojumi sacīkšu posmu organizatori bija pamanījušies sezonas laikā pārcelt no oktobra vidus tieši uz šo sestdienu. Tā nu, izpētot kalendāru, visoptimālākais variants šķita izmēģināt Salaspils "Noķer vēju" trasi septembra izskaņā. Turpināju sekot treniņplānam un ar mazām novirzēm no tā šķita, ka izskriet kāroto skaitļu kombināciju Botāniskā dārza trasē Salaspilī būtu ārkārtīgi grūti, bet ne neiespējami. Tā šķita līdz pat apmēram 15 minūtēm pirms starta, kad...savā aizmāršībā atcerējos, ka no rīta neesmu izdzērusi zāles (nu katram savas mazas medicīniskas kaites, kas var radīt diezgan lielu diskomfortu). Tā nu mirkli pirms iesildīšanās izdomāju, ka tagad gan tās jāapēd, turklāt neadekvāti lielā devā...lieki teikt, ka ar to mirkli arī beidzās sapnis par pusmaratona izskriešanu kārotajā laikā šai dienā. Iesildoties vēl neko vairāk kā vāverītes krāsainajā Botāniskā dārza teritorijā nemanīju un par sliktu pašsajūtu nesūdzējos. Vienīgais, par ko sabrīnījos - ļaužu saujiņu uz starta līnijas - nebiju iedomājusies, ka uz starta līnijas varētu nostāties uzreiz aiz Kristapa Kaimiņa. Aprunājamies ar Kristīni, kura mēģināja noskaidrot, cik ātri plānoju skriet - nu neko vairāk kā to, ka pirms 1:40 finišā gribētu ieskriet gan, nesaku, un vienojamies, ka galvenais jau finišēt - tad jau, visticamāk, tiksimies uz apbalvošanas pakāpieniem. Galvenais ir finišēt, mjā...
Startā, protams, aiznesos kā vējš (nosaukums skrējienam taču bija par vēju, ne?), apskrienot to pašu Kristapu, kurš noķer mani tikai pēc 200 metriem - skaidrs, ka es skrienu NEadekvāti ātri un mēģinu mākslīgi sevi bremzēt. Tikai ap pirmo kilometru mani noķer arī Grāmatnieku Jānis un saprotu, ka joprojām skrienu par ātru - tā arī ir...3:47min/km galīgi nav mans temps. Pamazām sāku just arī šaušalīgi nelāgu sajūtu vēderā. Šķiet, ka zāles apgriež visu vēdera sastāvu augšpēdus, bet mēģinu to ignorēt. Koncentrējos uz trasi, jo pirmajā aplī nav ne jausmas, kur tā parkā tālāk aiznesīs. Sāku just ne tikai vēderu, bet arī piedzītas kājas pēc pārķertā starta un saprotu, ka latatā būs...ripinu uz priekšu, ar katru kilometru zaudējot tempu, tomēr pirmos 4-us kilometrus vēl cerīgi turos priekšā vēlamajam tempam. Ap 5.-o kilometru vēdegraizes kļuvušas jau tik spēcīgas, ka apsveru domu stāties ārā jau pēc pirmā no paredzētajiem trases četriem apļiem. Tomēr komentētājs starpfiniša zonā paspēj savilkt kopā numuru ar manu vārdu un gaviles no skatītāju puses tik lielas, ka sakaunos, ka jau tagad stātos ārā...un aizeju otrā aplī. Kļūst arvien čābīgāk - gan ar tempu, gan vēderu. Saprotu, ka jānoskrien vien otrs aplis, citādi līdz finišam jau tāpat būs jātiek - un skrienot, nevis ejot, tas izdosies mazliet ātrāk. Ik pa laikam mēģinu sevi motivēt ignorēt pašsajūtu un bliezt, tomēr neizdodas. Ap 9.-o kilometru saprotu, ka šīs būs pirmās skriešanas sacensības mūžā, no kurām izstāšos. Izskrienu caur starpfiniša zonu - un atkal tas komentētājs kko bubina par to, ka pietuvojos otrajai dāmai...un nesaprotu, kāpēc, tomēr turpinu skriet. Paķeru ūdens glāzi, izdzeru kofeīna želeju (it kā tā ko līdzētu jau tā bezcerīgās sajūtās) un noskrienu vēl 100 metrus. Izslēdzu pulksteni un burtiski pēc sekundes to ieslēdzu atpakaļ - nu psiholoģiski tik grūti atzīt, ka nevaru...un turpinu skriet, mēģinot apdzīt trasē palaistos nūjotājus. Nu jau vēdergraizes pāriet vemšanas priekšnojautās. Varonīgi tieku līdz 12.-ajam kilometram un saprotu, ka viss - nav vērts mocīt sevi vēl vairāk. Izslēdzu pulksteni vēlreiz un ar asarām acīs griežos atpakaļceļam uz finiša pusi. Nāk raudiens par to, cik ļoti šo gribējās izdarīt (lai arī tas viss ir tikai manis pašas galvā radīts mērķis) un cik ļoti muļķīgi šis viss šodien beidzies. Izraudos no sirds, kad man pretī tiek atsūtīta medmāsiņa un bāž man pie deguna ožamo spirtu...nu nevajag man šito, es neesmu nekāda nīkule, tikai mazliet muļķīte šodien gan. Izstāstu savu bēdu, līdz kopā tiekam līdz finiša zonai. No brīvprātīgo palīgiem aizlienēju siltu jaku, līdz sagaidu jauko Grāmatnieku pāri finišā (šoreiz gan Jāni un viņa mammu), kas apgādā mani ar pašas mantām un pāris mierinājuma vārdiem.
Nu ko, mēģinājums nr.1 nav izdevies.
Vēl daļu svētdienas pavadu visai skābā noskaņojumā par neizdošanos, līdz tomēr pamostas tas velniņš, kurš neļauj šo visu šādi atstāt. Ķeros pie nākamā salmiņa - pierunāt komandu pēc nedēļas xRace posmā nestartēt, lai tomēr mēģinātu izpildīt plānu tai Siguldas pusmaratonā, kur šogad esot bijusi īpaši līdzena trase. Protams, komanda uzspiež uz jūtām, ka mums vēl esot izredzes iegūt tur kkādu vietu x kopvērtējumā, un neko tamlīdzīgu neatļauj - diemžēl mana sirdsapziņa ieslēdzas ļoti ātri un komandas biedri acīmredzot to zina...ar skumjām tiek nolemts pusmaratonu pārcelt uz Ozolniekiem, 22.oktobrī. Ar skumjām tāpēc, ka trase nav sertificēta, turklāt varbūtība, ka šai laikā gāzīs lietus un būs gandrīz ziemīgi auksts, ir pat ļoti liela. Turklāt, atceroties pērnā gada startu, zinu, ka dalībnieku skaits Salaspils trasē redzēto arī Ozolniekos īpaši nepārspēj.
Jau otro nedēļu finiša līnija izpaliek. Kas tālāk? Laiks rādīs. Trešo nedēļu pēc kārtas šo scenāriju neturpināšu, jo laimīgi nākamā tomēr tiks veltīta kultūrai.
Un vēl man ir lielas aizdomas, ka tās ambīcijas šai sezonai ir mazliet par augstu un, ja neesmu īsti gatava, tad kādu brīnumnotikumu gan mēģinu pati sev pierādīt?
