Testēšanas rezumē - 2 nedēļas ne solis bez Sony Xperia ZL

Pāris dienas pirms Saulgriežu laika sarunas ar kolēģiem jauši - nejauši aizvijās arī līdz Dziesmu svētkiem, par kuriem šogad man bija un joprojām ir īpašs stāsts un atmiņas. Aizrunājāmies tik tālu, ka tika konstatēts - šis ir gads, kurā nu nekādi nevar iztikt, ja ne bez fotoaparāta, tad laba telefona, ar kuru fiksēt skaistākos svētku mirkļus, noteikti. Rakstu uzreiz iesāku ar PALDIES Kristapam, kurš šādu iespēju man sagādāja - uz svētku laiku nododot testēšanas režīmā īsti eleganto Sony Xperia ZL. Uzreiz brīdinu, ka raksts-apskats nebūs noderīgs tiem, kurus interesē tehniski parametri. Rakstu no lietotāja - vulgaris, šoreiz brīvprātīgo koordinatora skatu punkta.

Pirmās dienas iespaidi dažādi. Pirmais, protams, ļoti pozitīvs, jo pēc divu gadu pārtraukuma, kad ikdienā nešķīros no iPhona, atkal atgriežos pie viedtālruņa - šoreiz Sony modeļa.
Pirmais prieciņš par lielo ekrānu, kurā pavisam ērti var izlasīt pēdējos e-pastus un aplūkot jaunumus Facebook lapā. Arī iespēja bildēt, neskatoties uz to, ka esmu fotogrāfiju antimeistars, izraisa tikai pozitīvākās sajūtas. Tās tomēr apstājas vakarā, kad nolemju doties vismaz īsā 5 km riksītī pa Mežaparku un, kā jau kārtīgs skrējējs, kurš grib palielīties ar noskrietajiem km, izmantot Endomondo aplikāciju. Pirmā vilšanās un secinājums - skrējējiem šis telefona modelis neder: tas ir tik garš un plats, ka tā arī neielien skriešanas bikšu kabatiņā, kurā iepriekš tīri labi bija satilpis viss iespējamais - sākot ar atslēgām un beidzot ar skriešanas želejām un guaranas ampuliņām maratona laikā. Nākas vien telefonu ņemt rokās. Lieki teikt, ka skrējienu īsti neizbaudīju un skrējējiem šo modeli neieteiktu tā izmēru dēļ. Turklāt šis modelis esot arī ūdensneizturīgs - tātad arī 24 h piedzīvojumu mačos, kur var gadīties visādas ķibeles, ar to nu nekādi...sportistiem garām.

Telefona īstie testēšanas pārbaudījumi gan vēl tikai priekšā. Kā jau raksta sākumā minēju, Dziesmu svētkus šogad vēroju caur brīvprātīgā skata prizmu, kas uzlika arī daudz vairāk pienākumu nekā citkārt, piedaloties kā dalībniekam. Tā nu šim telefonam bija jākļūst par vienu no brīvprātīgo diennakts uzziņu centrāli un jāiztur garumgaras sarunu stundas un īsziņu birums. Ar tā palīdzību tika veiksmīgi "nodiriģēts" 1000 galvīgs kora uznāciens vokāli simfoniskajā koncertā Arēna Rīga,15 minūšu laikā sameklētas organizatoru iepriekš aizmirstas puķu pasniedzējas diriģentiem, ik dienu gādāts par brīvprātīgo rūķu pusdienām un koordinēts 40 000 dalībnieku gājiens pa Brīvības ielu svētku noslēgumā. Secinājums - telefona baterija šādus apstākļus iztur knapi diennakti, tamdēļ obligāti visur jāņem līdzi arī telefona lādētājs. Nedēļas laikā reizes 3 telefonu nācās restartēt, t.i., izslēgt un atkal ieslēgt, jo tas atteicās darboties (nevarēju nevienu sazvanīt / mani sarunas laikā nedzirdēja). Bet jāatzīst, ka šādu slodzi mans vecais telefons neizturētu ne uz pusi.

Savukārt bildēšanas funkciju telefonam gan vērtēju, ja ne kā izcilu, tad tuvu tai noteikti. Ja, izvēloties telefonu, šī funkcija šķiet visbūtiskākā, nešauboties iesaku šo modeli! Bildēts tika daudz un dikti - strādājot, koordinējot un baudot, manuprāt, latviešu visskaistākos un kultūrai visnozīmīgākos svētkus. Par to tad lai runā pašas bildes! :)

Brīvprātīgo koordinatores birojā

Brīvprātīgais ar kora Sōla pārstāvjiem koru karos

Rīga2014 pārstāvis Dzsvētku puķainās noskaņās

Brīvprātīgo dzeltenais pulciņš pēc labi padarīta darbiņa Arēnā Rīga

Vokāli simfoniskā koncerta darba rūķi

Koru karu brīvprātīgo koordinatores

Dzelteni skatītāji arī Daugavas stadionā

Tēvu laipas deju lieluzvedumā

Rakstā - rakstā

Rakstā - riņķī - rakstā

Laimīga un priecīga dzeltenā armija visas nedēļas garumā

Paspēt uzkāpt arī uz Mežaparka estrādes

Starp laimīgajiem koristiem

Nenogurdināmie dalībnieki danco arī tad, kad mūzika vairs neskan

Gājienā - uzvarētājkoris

Pārstrādājušies - laimīgi brīvprātīgo koordinatori Mežaparka estrādē

Jau sadziedāšanās laikā - izturējām! JO KOPĀ MĒS VARAM! :)

Vēlreiz, paldies, Kristapam par doto iespēju! Kopējais rezumē pozitīvs - lai arī telefons atklāja savus niķus un trūkumus, kopumā noteikti šādu modeli izvēlētos arī veikalā. Gan jau pienāks diena, kad būs iespēja no šī modeļa nešķirties ilgāk kā par šo 2 nedēļu periodu, pagaidām gan atgriežos pie vecā, nobružātā aparātiņa.

Sometimes the moments that challenge us the most, define us

Tāda dīvaina sajūta, ka esi gājis uz mērķi gandrīz pusgadu: cītīgāk, mazāk cītīgāk, bet gājis neatlaidīgi. Stāstot sev un citiem, kāpēc Tev to vajag - būt vienam no tiem, kurš spēj pieveikt maratona distanci. Dienu no dienas, stundu pēc stundas, kilometru pēc kilometra, beidzot sasniedzot to fantastisko svētku sajūtu lielā notikuma - maratona nedēļā!

Un tās 3 dienas pirms starta Dieviņš nolemj sodīt par visām palaidnībām, kuras dzīvē esmu sastrādājusi...ak, lūdzu, lūdzu, vai to nevarētu darīt pāris dienu vēlāk? Pēc pilnas programmas, bet vēlāk?...eh, iekritu... Kāju rauj krampji un no sajūtas, ka nevarēšu iziet pat uz starta, gribas raudāt...

Tomēr saņemos un saku: "Ko gan vērti tie, kuri padodas pirms laika?" Noskurinos, apņemos neskriet vairs ne kilometru līdz pat startam 7dien, apsolos ticēt fizioterapeitu brīnumspēkam un rokām un ticu, ka brīnumi tomēr notiek! Nu notiek! Ticu, ka nedeļas nogalē tomēr realizēsies līdz šim dzīves lielākais piedzīvojums un izaicinājums reizē! :)

Novēlu katram skrējējam (un ne tikai) vēl pirms starta iedvesmai noskatīties filmu "Spirit of the marathon":

http://www.youtube.com/watch?v=Dzp77MELPUQ /treilerītis/
http://www.youtube.com/watch?v=-7jNLVszR2A /filma/

To skatoties, raudu katru reizi...bet noteikti iedvesmo, turklāt varbūt arī kādu no Jums, lasītāji! :)

Rada un rāda mani superīgie, radošie kolēģi

Gribu dalīties gara darbā, kuru saņēmu šodien no kolēģiem - līdz šim visu laiku vislabākā kartīte ever! Autori - interaktīvo kolektīvs: Linda, Aigars, Agnese, Gints, Sintija, Gatis, Alīna, Dainis un Kristīne.

REIZ BIJA PASAULE BEZ LĪVAS - TUMŠA, BĒDĪGA, SKUMJA UN PLIEKANA. PASAULES IEDZĪVOTĀJI (INTERAKTĪVIE IEDZĪVOTĀJI) STAIGĀJA, DEGUNUS NOKĀRUŠI. Šādi, nokāruši degunus, iedzīvotāji nepamanīja no debesīm krītošu šūpuli. Šūpuli apvija īpašs īpašības vārdu vairogs un pašā šūpulī atradās kleitā ietērpta maza, skaista maratonskrējēja. Burvīgā meitene tika nosaukta par Līvu, jo tas bija interaktīvo iedzīvotāju viens no mīļākajiem vārdiem. Līva bernību pavadīja, ar savām dziesmām pieskandinot bulvārus un parkus.  Bet bērnība kādreiz beidzas visiem, arī Līvai. Arī viņai pēc tiesas un taisnības tika ierādīta vieta zem Saules un pie loga, vienīgi darbarīka vēl trūka. Izstaigājusi tuvas un tālas zemes, apsildījusi degunu dažādās tautās (lasi burtiski un arī pārnestā nozīmē), Līvas ašās kājas vietu pie loga atrada interaktīvo karaļvalstī, kurā vienīgais darbarīks izrādījās pele un klaviere. Sirdsklauves pārvarot, daiļā maratonskrējēja ar skanīgo balsi daudz neprātoja, bet peli un klavieri lietā lika. Ar klavieri un peli Līva brīnumus dara. No parasta teksta tā mākslu rada un ciparu labirintos tā jūtas kā mājās. Pat kaijas, uz palodzes sēžot, skaudīgi noskatās, kā interaktīvajiem veicas, ka Līva mums ir. Kādu dienu Līvai ap sirdi bēdīgi bija, tāpēc ar skaisto dakteri viņa pāris vārdus mija. Interaktīvie bēdājās un skaļi sprieda, kā lai labo, ko lai dara? Un izdomāja ieteikt viņai klausīt, ko saka skaistais dakteris, kā arī vairāk ēst un atpūtu baudīt biežāk.

KOPSAVILKUMS (GADĪJUMAM, KAD NAV LAIKA LASĪT). REIZ BIJA PASAULE BEZ LĪVAS. TAD RADĀS LĪVA. UN VISIEM KĻUVA DAAAAUDZ LABĀK, GAIŠĀK UN PRIECĪGĀK :)

Droši vien sapratīs vien savējie, bet man likās tiiiik nenormāli mīļi! Ja tik priecīgs būs viss iesācies gads, tad saku - dzīve sākas tikai pēc ceturdaļgadsimta! =)

Kadru romantika

Vispirms jau filmu Kadru romantika LKA jauktā kora Sōla izpildījumā mūzikā šovakar Spīķeru koncertzālē kopā ar pieaicinātajiem draugiem "Brokastis četratā", solistiem Zani Dombrovsku un Daumantu Kalniņu. Vienā vārdā - kapitāli! Vairāk vārdos...

Nu šis kolektīvs vienkārši IR fantastisks! Un, lai arī tā sastāvs gadu no gada mainās, kora kvalitāte tikai aug un kolektīva oriģinalitāte katrā uzstāšanās reizē priecē arvien vairāk. Šodien dzirdēju labāko Valentīna dienas koncertu, kādu jebkad esmu dzirdējusi Sōlas izildījumā (lai būtu godīga, jāatzīst, ka šis ir arī pirmais koncerts, kuru arī patiešām TIKAI klausījos, ja neskaita to pusotru takti, kuru Bacāns ļāva dziedāt līdzi). Atbilstoši koncerta un šī raksta nosaukumam Kadru romantika koristi paši bija izvēlējušies mūziku no filmām, kuru vēlētos atskaņot arī klausītājiem. Tad nu ampluā  no latviešu līdz pat aizokeāna filmu šedevriem un tajās atskaņotās mūzikas. Koristi tik dedzīgi iejutušies priekšnesumā, profesionālie mūziķi tā aizrāvušies azartiskā priekā un humorpilnā muzicēšanā, ka pusotra stunda paskrien nemanot - man jo īpaši "aizķēra" ģitāru pavadījumā Veltījums no "Ziemassvētku jampadrača", Viņi dejoja vienu vasaru no "Elpojiet dziļi", tāpat popūrijs no filmas "Forest Gump", ak, un arī Hooked on a Feeling no "Reservoir Dogs", un vēl man patika, kā Rūdolfs (nu šis ir jau otrais kompliments viņam, pieminot savā rakstā...hi-hi...) "neuzkrītoši" dziedāja mikrafonā Dzeguzes balsī no "Elpojiet dziļi"...un vēl un vēl... man patika flautists, pianists, kontrabasa spēlmanis un sitaminstrumentu dīdītājs, man patika meiteņu sarkani uzkrāsotās lūpas un pietvīkušie vaigi koncerta beigās no prieka kopābūšanas uz skatuves, Latvijas mēroga filmu zvaigzne no "Ziemassvētku jampadrača" pasākuma režisora lomā, puiku aizrautība un sejas mīmika un neiztrūkstoši Eirovīzijas ārprāts koncerta noslēgumā! =) Un es ceru, ka skatītāju prieku kā gandarījumu par ieguldīto darbu sajuta arī paši koristi - jā, jā, mazākie klausītāji balkonā uz beigām pat sāka dancot līdzi! =)

Jā, un tā otra kadru romantika pašos koristos. Ir tik feini nākt uz Sōlas koncertiņiem, satiekot tajos arī bijušos Sōliešus - katrs ar savu kora stāstu un sajūtu. Ar savām atmiņām par superīgākajām ballītēm, braucieniem, konkursiem, zaudējumiem, vilšanos, uzvaras prieku un mūzikas izjūtu. Dažiem joprojām ar sajūtu - cik forši būtu kopā ar viņiem tur - uz skatuves! Nezinu, kā citiem, bet man Sōlas laiks ir bijis foršākais un kapitālākais dzīves posms. Jā. Atzīstos, ka man joprojām šis ir vis-vismīļākais koris, ka man joprojām ir smeldzīgi sāpīgi nestāvēt viņiem blakus uz podesta un man vēl ilgu laiku būs grūti sevi apmānīt, ka man tā visa nepietrūkst. Bet laiki mainās, nāk citi - noteikti spēcīgāki kadri, un vietu skaits 2. soprānu rindās ir tik, cik viņu ir. Lai nu kā - zinu, ka šis ir brīnišķīgs laiks tiem, kas bauda sōlidarizācijas posmu savā dzīves ceļā, un zinu, ka šis ir koris, kuru kadru maiņu noteikti nākšu klausīties vēl un vēl! Paldies, Sōlieši, par fantastisko lādiņu, ko sniedzāt šovakar! =)

Saulīte dancoja sudraba kalnā, zeltītas kurpītes kājiņā!

Ak, cilvēki, mīļie! Ejiet uz koncertiem! Smelties iedvesmu no koristu balsīm, pianistu pieskāriniem menlbaltajiem taustiņiem, orķestrantu spēles mākslas...
Folk into Classics Lielajā Ģildē ar Radio kori, Laimu Jansoni un Sinfonietta Rīga - tie, kuri šonedēļ iedvesmoja mani. Tikai 25 dziedātāji veido tādas kormūzikas pērles, ka skudriņas skrien. Rada gan komponisti (man šoreiz dikti patika Līgas Celmas "Debesu sēta" un Laimas Jansones "Spēka vārdi"), bet šie 2 kori (gan akadēmiskais koris Latvija, gan Radio koris) katru reizi, ierodoties uz koncertiem, liek sajust to īpašo - šķiet privilēģēto - sajūtu, ka dzīvoju valstiņā, kurā var baudīt patiesi augstas klases kormūziku. Lepnums par šo mūzikas latiņu Latvijā un prieks katru reizi dzirdēt kādu jaunatklājumu arī latviešu komponistu daiļradē.
Dziediet, radiet un lepojaties, ka esat latvieši! Iegādājieties biļetes uz Dziesmusvētkiem - arī tad, ja koru un deju pulkā nebūs Jūsu radi un draugi - arī tad! Un šogad īpaši tāpēc, ka virsdiriģents lielajos svētkos pirmo reizi būs arī mana vismīļākā kora diriģents. Bet ne tikai tāpēc! =)

Tauta, kas dzied

Cik kapitāli atgriezties koncertu dzīves apritē un tuvoties brīdim, kad skai-tļot-āj j-kundzei atkal būs kormēģinājumu vakari! Ārprāts, cik ļoti pēc tā visa esmu sailgojusies un ārprāts, cik ilgi bez tā visa esmu izvilkusi...

Jāatzīst, ka nu jau ar  mazliet apdomātu un piezemētu skatu atpakaļ, šķiet, ka pagājušā pusgadā veikta viena no lielākajām kļūdām mūžā, jau otrreiz (pirmoreiz, aizbraucot uz Zviedriju) pametot Sōlas dziedātāju rindas. Protams, tam visam apakšā bijusi izvēle par labu papildu darbiņam, kas reizēm arī nav mazsvarīgi, taču, redzot tā iznākumu un kopējo ieguvumu, šķiet, ka tā bijusi lielākā kļūda manā gadu griezumā. Kādā brīdī cilvēkam šķiet, ka "viņš ir pāraudzis to kora skaisto laiku", "kādā brīdī taču jākļūst nopietnam", un "droši vien atpakaļ uz kolektīvu velk vien sentiments"...Bet katru reizi, apmeklējot muzikas piesātinātu pasākumu, pārņem gandrīz vai smeldzīgi skumja sajūta, ka pati neesmu vairs šajā brīnumainajā - mūzikas radīšanas, nevis baudīšanas pusē. Saprotu, ka ir taču nesmuki metāties turp un atpakaļ (ar manu straujo dabu bieži izdaru un tikai tad domāju...), un saprotu, ka atgriezties Sōlā vēl vienu reizi būtu neglīti. Bet zinu, ka sirsniņā šis kolektīvs ar tā vadītāju vienmēr un visur paliks mans vis-vismīļākais koris... Nu lai nebeigtu rindkopu uz skumjās nots, atklāšu, ka savas kordziedātāja gaitas tomēr turpināšu citā kolektīvā - ar cerību, ka tas spēs aizpildīt to tukšuma sajūtu kormūzikas pasaulē un tās ilgas pēc sajūtas uz skatuves, kad skaties uz diriģenta rokām, baudi koristu muzicēšanu un pats aizpeldi kosmosā...jā, tās ir tās sajūtas, kuru dēļ vērts dzīvot, patiesi radot laimi-laimīti.

Dziesmu svētku brīnumu burvību varbūt būs jāmēģina baudīt, radot iespējas pieteikties kā brīvprātīgajam palīgam un koru karu baudīšana jau nu neiztrūkstoši! =)

Bet tauta, kas dzied, būs un pastāvēs. Arī mūžam sērīgie latvieši atceres dienās atrod jaunu pieeju. Gribas uzrakstīt komplimentu barikāžu atceres dienai veltītajam pasākumam 19. janvārī Pēterbaznīcā ar nosaukumu "Šūpuļdziesmas". Jo atcerēties un pieminēt var dažādi - un tā vietā lai uz skatuves kāptu vīri un blieztu Dārziņa smeldzīgākos gabalus (arī tie manā dziesmu listē liekas ļooooti skaisti), koncerta veidotāji to savirpina pavisam citādi - kā maigu, labestīgu, mierinošu un saudzējošu šūpuļdziesmu virknējumu. To šūpuļdziesmu, kuras dziedāja mātes, mierinot un iemidzinot tās satrauktās sirsniņas, kuras palikuša smājās, gaidot atpakaļ savus mīļos. Pieminot barikāžu aizstāvjus, atspoguļot to spēku, kas deva cerību tautai. Ar dziesmu cauri laikiem, jo tajā ir spēks. Trijnieka (brāļu Petrausku un Ievas paršas) performance tik izjusta, ka man visu koncerta laiku nepameta sajūta: "Ak, nu kaut atrastos kāds labvēlis vai sponsors, kas šo programmu ierakstītu arī CD ripulī! Manuprāt, tā būtu tik lieliska dāvana esošajām un topošajām māmiņām un, protams, jaunajai paaudzei!"

Lai nu kā, mana galva arvien vairāk piepildās ar idejām, kā mūzikas pasauli apvienot ar grāmatu pasauli,  bet to realizēšanas iespējas gan pagaidām tik ātri neizkristalizējas. Nu laiks radīs - gan jau kāds augstāks spēks palīdzēs atrast to uzņēmību un drosmi, lai to visu no idejām reiz pārvērstu realitātē.